Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Smilšu iela atrodas Vecrīgā, vedot no Jēkaba ielas līdz talantīgā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica vārdā nosauktajam bulvārim. Vienā tās galā slejas Bastejkalns un Pulvertornis (Smilšu tornis), otrā – arhitekta Haralda Jūliusa Boses 19. gadsimta vidū projektētā Rīgas biržas ēka Doma laukumā. Tomēr šajā īsajā posmā var atrast veselu gūzmu interesantu detaļu, stāstu un objektu. Tā nu Rīgas maršruts šajā reizē ved pa kādreizējo pilsētas galveno ielu – Smilšu ielu.

Rīgas stāsti:
Smilšu iela

Tie, kas mērījuši, raksta, ka Smilšu ielas garums ir vien 280 metri, bet vairākus simtus gadu tā bijusi Rīgas nozīmīgākā un platākā iela, kurā valdīja dzīva satiksme un kas turpināja Smilšu ceļu. Vēstures avotos pirmo reizi šī iela minēta 14. gadsimtā kā “Platea arene” (latīņu val.) un “Santstrate” (lejasvācu val.). Tātad var secināt, ka jau 700 gadus šī iela nav mainījusi nosaukumu, kas Rīgā, kur varas mainījušās gandrīz kā gadalaiki, ir liels retums. Iela sākās pie pilsētas aizsargmūrī iebūvētajiem Smilšu vārtiem, kam līdzās atradās Smilšu tornis, – tālāk tiešām sekoja smilšu kāpas, kas pat apdziedātas tautasdziesmās: “Visapkārt smilšu kalni, /Pati Rīga ūdenī.” 1639. gadā vārtus un galveno ieeju pilsētā gan pārvietoja uz Kaļķu ielu, teikts Latvijas Nacionālās bibliotēkas portāla datubāzē. 

Smilšu iela reiz bijusi īstas braucēju lamatas – pajūgi bieži iestiguši smiltīs, tādēļ katram iebraucējam bijis jāved pa akmenim, lai ielas Rīgā nobruģētu.

Riga. Sandstrasse. Foto: Zudusī Latvija

Viduslaikos Smilšu ielā atradušās divas publiskās akas, bet vēl 20. gadsimta sākumā iepretim Bastejkalnam slējās zelta bruņinieka skulptūra, zem kuras bija artēziskā aka. Šīs skulptūras neparasto stāstu un to, kāpēc tā tagad jāmeklē netālu esošas mājas pagalmā, lasiet šeit.

Kā jau minēts, šī ilgi bija viena no galvenajām Rīgas ielām. Par to liecina arī fakts, ka 1901. gadā te iekārtota pirmā tramvaja līnija, kas veda līdz Rīgas biržai. Vēl tagad, ja ieskatīsieties šī nama fasādē, pret Smilšu ielu ieraudzīsies tramvaja vadu atsaites vietu. Pietura atradās šajā ielas galā, un vienu laiku uz staba bija uzraksts pat trīs valodās – krievu, vācu un vēl īsti neizveidotajā latviešu rakstībā “Eelu dselszelu peeturas weeta”. Tramvajs te kursējis līdz Pirmajam pasaules karam, bet jau Latvijas neatkarības laikā izveidota “riņķa līnija”, kas veda apkārt Vecrīgai pa Aspazijas bulvāri, K. Valdemāra ielu, Krasta ielu un 13. janvāra ielu.

No 1901. gada līdz Pirmajam pasaules karam pa Lielo Smilšu ielu gāja elektriskā tramvaja līnija (maršruts Birža–Bruņinieku iela, vēlāk Birža–Rēveles iela). Foto: Zudusī Latvija

Mazās Aldaru ielas un Smilšu ielas stūris 1908. gadā. Nami nojaukti Finanšu ministrijas ēkas celtniecības laikā (1937-1939). Foto: Zudusī Latvija


Ja mēs uz Smilšu ielas stāvētu ap to laiku, kad cēla biržu (19. gadsimta vidū), tad visapkārt būtu redzami vien nelieli nami – lielākā būtu Doma baznīca, līdz kurai jāmēro pāris kvartālu starp mājām, kas tolaik atradās tagadējā Doma laukumā, bet no jaunās biržas augšstāvu logiem it labi varētu saredzēt Esplanādi. Tagad tik zināmos reprezentatīvos jūgendstila namus cēla 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, bet Finanšu ministrijas milzīgo namu pabeidza vien īsu brīdi pirms Otrā pasaules kara.

Jau 700 gadus šī iela nav mainījusi nosaukumu,
kas Rīgā, kur varas mainījušās gandrīz kā gadalaiki, ir liels retums.

Smilšu iela Rīgā. Pa labi viesnīca "Centrāle" (Central - Hotel) Smilšu ielā 2. Fonā Rīgas Biržas ēka Domes (tagad Doma) laukumā 6. Fotoatklātne. Rīga, 1910. gads. Autors nav zināms. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. f.,88442N. l.

Smilšu ielā 2 pirms vairāk nekā simt gadiem atradās viesnīca “Centrāle” (Central Hotel). Ēkas, kas celta 1902. gadā, arhitekts ir viens no jūgendstila “tēviem” Rīgā Konstantīns Pēkšēns, kura dzīvoklī Alberta ielā tagad iekārtots Jūgendstila muzejs. Arī šis nams uzskatāms par vienu no jūgendstila šedevriem. Nama fasādē redzami šim stilam tik raksturīgie ornamentālie ciļņi un skulpturālie veidojumi. Katra otrā un trešā stāva logailes apmale ir atšķirīga. Herma zem erkera tiek uzskatīta par skaistāko sievietes tēlu Rīgas jūgendstila būvplastikā, teikts portālā “Cita Rīga”. Plašie skatlogi viesnīcas pirmajā stāvā izveidoti 1909. gadā pēc arhitekta Paula Mandelštama projekta.

Tramvajs Smilšu ielā pie Rīgas Biržas nama. Skats uz Doma laukuma apbūvi un Doma baznīcas torni. Rīga, 1910. gads. Autors nav zināms. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, 1. f.,88266N. l.

Ēka pa visu kvartālu

Iepretim šim namam visu kvartālu aizņem iespaidīgā Finanšu ministrijas ēka. 22 Latvijas neatkarības gados paspēja nomainīties 20 finanšu ministri, bet pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma to bija četri, ja skaita arī Augusta Kirhenšteina jau okupācijas varai labvēlīgo Ministru kabinetu ar Kārli Karlsonu šajā amatā. 

20., 30. gados Smilšu iela bija ne vien Vecrīgas, bet arī Rīgas nozīmīgākā kredītiestāžu iela – 20., 30. gados tur darbojušās vairāk nekā 30 bankas un krājaizdevu sabiedrības, tur atradās arī ap15 apdrošināšanas firmas un aģentūras, daudzu rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu biroji un ārvalstu firmu pārstāvniecības. Tikai loģiski, ka te nolēma celt Finanšu ministrijas ēku. To būvējot, tika upurēti vairāki kvartāli un arī divas mazas ieliņas (Mazā Aldaru un Mazā Zirgu iela). Foto: Zudusī Latvija

Ministrijas nama celtniecību uzsāka laikā, kad finanšu ministrs bija Ludvigs Ēķis, un cēla speciāli ministrijas vajadzībām – ar modernu plānojumu. Tās pagrabos izbūvēja gan bumbu un gāzu patvertnes, gan izplānoja tā, ka pašu ēku caurvij gaiteņu tīkls, kas ļauj iziet cauri visam kvartālam. Jaunceltnes projektu konkursā 1936. gadā pirmo vietu ieguva arhitekts Aleksandrs Klinklāvs, kuram uzticēja arī darbu vadīšanu. Būvdarbi ilga no 1937. līdz 1940. gadam.

Gaismas nesēja skaistāka nekā ASV

Interesants elements, kas arī mūsdienās saglabāts uz Finanšu ministrijas ēkas fasādes, ir pabalojušās un nu jau grūti salasāmās norādes uz bumbu patvertni. Tās uzkrāsotas vācu okupācijas periodā Otrā pasaules kara laikā, stāsta Rīgas vēstures entuziasts Gunārs Armans.

Viens no retajiem attēliem, kur redzama gaismas nesēja - Augusta Folca veidota skulptūra uz tirgotāja Bobrova nama. Skats no Finanšu ministrijas celtniecības sastatnēm 20. gadsimta 30. gadu beigās. Foto no Rīgas pilsētas būvvaldes arhīva.

Rīgas pilsētas būvvaldes arhīvā atrodami arī attēli, kas uzņemti no Finanšu ministrijas ēkas būvlaukuma, un tajos redzama greznā jūgendstila ēka iepretim, Smilšu ielā 8. Dažos no tiem redzama gracioza gaismas nesējas skulptūra uz tās jumta, kas nu jau zudusi, bet Armans to raksturo kā skaistāku par Amerikas slaveno Brīvības statuju. Zināma līdzība abām tiešām ir. Arī uz kādreizējā tirgotāja Bobrova nama kores Rīgā bijusi skulptūra – slaida sieviete ar lāpu rokā. Tā kā nams celts 1902. gadā, lāpa apgādāta ar elektrisko strāvu un, tāpat kā lode, ko Teātra ielā tur atlanti, naktīs spīdēja. Šī nama arhitekti ir Heinrihs Šēls un Fridrihs Šefels, bet gaismas nesējas skulptūra izskatoties pēc slavenā Augusta Folca darba, saka Armans. Skulptūru apdveš zināma noslēpumainība, jo nav īsti zināms, kad tā uzstādīta un kurā brīdī zudusi. Armans pieļauj, ka sieviete ar lāpu rokās uz nama stūra novietota īsi pēc tā uzcelšanas, bet pazudusi kara gados vai neilgi pēc tā. “Tam nevarēja būt ideoloģisks iemesls, bet vācu okupācijas laikā ļoti uzmanīja, lai kāds tumsā nesignalizētu ienaidniekiem, nededzinātu gaismu istabā - par šādu pārkāpumu varēja šaut bez brīdinājuma, tāpēc, iespējams, gaismas nesējas spožā lāpa bija iemesls to novākt. Tāpat, iespējams, tā noņemta bīstama tehniskā stāvokļa dēļ vai traucējusi kādam redzamību.” Atjaunojot namu 1999. un 2000. gadā, šis četrus metrus augstais tēls vairs nav atgriezies uz tā jumta. Tā kā Bobrovs tirgojies ar koloniālprecēm, tad viņa nama fasādē redzamas arī divas sieviešu skulptūras, ko Margarita Kabakči grāmatā par Rīgas dekoratīvo jūgendstilu zina saukt par austrumu (ar čalmu) un rietumu simboliem.

Rīgas starptautiskā banka AS. 1930. gadi. Foto: Zudusī Latvija

Smilšu ielas otrā galā redzams vēl viens gruntīgs nams ar numuru 3. Šī ēka 1910. gadā celta kā Ziemeļu banka stateniskā jūgendstilā, teikts Jūgendstila centra veidotajā mājaslapā. Arī vēlāk tur atradušās bankas, bet tās fasādē redzami dažādi ar finansēm saistīti simboli. 

Tās arhitekts ir Arturs Mēdlingers. Mūsdienās gan šo namu vairāk pazīstama kā bēdīgi slavenās “Parex bankas” centrālo ēku, kurai gan šīs bankas izkārtne gan jau kopš kraha 2009. gadā noņemta. Nama fasādi rotā dekoratīvi ornamentāli ciļņi, kuros simboliski atspoguļota ideja par darbu un tā rezultātiem, tāpat tur atrodami simboli, kas parasti raksturo labklājību un tirgošanos – kā jau bankas ienākumu avotu. Arī šī nama ciļņu un skulptūru autors ir Augusts Folcs. Atjaunojot šo namu, deviņdesmitajos gados restaurēti arī vairāki lepnie, vēsturiskie interjeri.

Šis, ja tā var teikt, ir Vecrīgas jūgendstila centrs, jo tepat atrodas arī slavenais Kaķu nams. Par to vairāk lasiet šeit

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".