Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
рус
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Lucavsala ir, ja tā var teikt, pilsēta pilsētā – pavisam tuvu Rīgas centram, taču dabīgi nodalīta un svešām acīm it kā slēpta vieta, kur tomēr rosās dzīvība. It kā – jo neviens jau neliedz apskatīt un izstaigāt gan dārziņu ziedošo koloniju, gan aiziet līdz piemineklim, kas atgādina pareizticīgo baznīcu un kalniņā slejas par piemiņu Ziemeļu karā kritušajiem kareivjiem, gan piestāt pie disidenta un cilvēktiesību aizstāvja Gunāra Astras piemiņas plāksnes vietā, kur viņš dzīvojis. Tomēr lielākoties cilvēki dodas uz pilsētas atpūtas zonu abpus Salu tiltam, kur vasarā un ziemā var atrast daudz aktīvās atpūtas un izklaides iespēju. Šajā “Rīgas maršrutu” stāstā centīsimies ielūkoties dziļāk salas iekšienē un vēsturē.

Rīgas stāsti:
Lucavsala

Iespējams, vecākie dārzi Eiropā

Daugavas dziļā, kuģojamā gultne pie Rīgas iet gar labo upes krastu, bet kreisais izsenis bijis sekls un lēzens, tāpēc pavasaros regulāri applūdis, reizumis ūdens skalojies pat pie Torņakalna kāpām. Cilvēku pūles likteņupi iegrožot ilgstoši bija neveiksmīgas, un Daugava atkal un atkal izspēlēja jaunus trikus – šādi līdz pat 19. gadsimtam radušās un mainījušās visiem zināmās Daugavas salas. Piemēram, 17. gadsimta otrās puses kartēs šeit uzrādītas salas, no kurām šodien atrodamas vairs tikai dažas. Ja arī uz kādas no tām bija kāda vientulīga mājele, bieži to pali aiznesa kā mizu.

Rīgas pilsētas 1885. gada plāns. Lucavsalas kreisajā apakšējā stūrī redzamā garenā zemes strēle ir Jumpravsala, kas vēl nav pilnībā saistīta ar Lucavsalu. Karte no ĢDA "Jumpravsala" arhīva

Salinieki vēsturiski bijuši “nevāci”, tātad – latvieši. Tie bija no dzimtbūšanas brīvie piepilsētas iedzīvotāji vai arī bēgļi no Vidzemes, Kurzemes, Lietuvas, Polijas un centrālās Krievijas. Tāpēc pilsēta par viņu labklājību īpaši nerūpējās.

Nedaudz cita situācija bijusi Jumpravsalā, kas tagad veido Lucavsalas tālāko galu, – tur jau kopš viduslaikiem atradies cisterciešu māsu ordeņa sakņu dārzs. Pateicoties mūķenēm jeb jumpravām (jaunavām), sala ieguvusi savu nosaukumu. Arī vēlāk te iedalīti nelieli dārziņi pilsētniekiem – tolaik tos dēvēja par kāpostu dārziem, jo tajos galvenokārt audzēja dārzeņus. Tā kā mazdārziņu tradīcijas te ir tik senas, Rasma Griņa, ģimenes dārziņu apvienības (ĢDA) “Jumpravsala” priekšsēdētāja, kas te darbojusies jau kopš bērnības 40. gadu beigās, uzskata, ka varētu pat dokumentāli pierādīt, ka Jumpravsalā atrodami vecākie dārzi Eiropā. Pašlaik par tādiem oficiāli tiek uzlūkoti karalienes dārzi Anglijā.

Lai atturētu rīdziniekus no žūpošanas un “postošās sociālisma ietekmes”, 1907. gadā Jumpravsalā pirmo reizi oficiāli iedalīta zeme mazdārziņiem, ko izdeva pilsētniekiem. Pirmais dārziņu ģimenes vajadzībām pieprasījis Ernests fon Rots, teikts Latvijas Republikas 10 gadu pastāvēšanas rakstu krājumā. Jau 1920. gadā reģistrēti 619 dārziņi, bet pašlaik biedrībai ir 350 dārzi, stāsta Rasma Griņa. Tomēr tāda dārziņu saimniecība, kā to pazīstam mūsdienās, te radās vēlāk, padomju laikos, – 1947. gadā. 

Šogad 16. jūnijā Lucavsalā, ĢDA “Jumpravsala”, tiks svinēta Rīgas ģimenes dārziņu 111. gadadiena – būšot izstāde un svinības. Interesanti, ka daudzas šejienes ābeles varētu būt pat 100 gadus vecas, tāpēc Griņas kundze cer panākt, ka tās oficiāli tiek atzītas par seniem augļu kokiem, ko nevajadzētu zāģēt, un plāno pat izvietot informatīvas plāksnes, lai ikviens zinātu, kur meklēt Rīgas vecākos augļu kokus.

Varētu pat dokumentāli pierādīt, ka Jumpravsalā atrodami
vecākie dārzi Eiropā. Pašlaik par tādiem oficiāli tiek uzlūkoti
karalienes dārzi Anglijā

Mainīgās Daugavas salas

Skats no Lucavsalas uz Rīgas centru. 1950. gadu vidus. Fotogrāfs – Vilis Rīdzenieks. VRVM 94671/292

Ja atgriežamies vēsturē, tad jāsaka, ka Lucavsala izveidojusies, mākslīgi sapludinot vairākas mazas saliņas. Pēc kārtējiem pavasara paliem 1670. gadā, kad Daugava mainīja savu tecēšanas gultni un rīdzinieki nobijās, ka pilsētai tik svarīgā osta varētu kļūt pārāk sekla, tika uzaicināti “ūdens meistari” no Vācijas – Jēkabs Josts, kas pazīstams arī kā Rīgas ūdensvada izveidotājs, un Ruperts Bindenšū, kas ir arī nodegušā Pēterbaznīcas torņa un Jāņa baznīcas atjaunotājs. Viņiem uzdeva nostiprināt upes krastus. Tas nav bijis viegls uzdevums – Daugavu daudzmaz iegrožot izdevās vien 18. gadsimtā, ceļvedī pa Rīgu raksta Andris Kolbergs. Tomēr plūdi turpinājās arī vēlāk, pat 20. gadsimtā. Leons Astra, kas te epizodiski dzīvo kopš bērnības, stāsta, ka arī pirms 12 gadiem pagalmā viņu pārsteigusi Daugava, kuras ūdens pacēlies tik augstu, ka ar auto uz darbu nav bijis iespējams nokļūt.

Attēlā redzama Zaķu sala ar Zaļo sēkli Zaķusalas augšgalā (tagad Zaļais sēklis ir Zaķu salas daļa), Lucavsala un Kazu sēklis. Attēla tapšanas laikā daļa Zaķusalas vēl dēvēta par Fridriķa salu (apdzīvotās salas daļas augšgals), bet daļa Lucavsalas iepretī Daugavas kreisajam krastam dēvēta par Jumpravsalu. Aerofotogrāfija, 20. gadsimta 20. gadi, Zudusī Latvija

Būtiskākās pārmaiņas Daugavas salu konfigurācijā notika 19. gadsimta nogalē, kad pēc R. Napjerska plāna tika aizdambētas Daugavas attekas, bet galvenā gultne sašaurināta ar straumjvirzes dambjiem, padziļinot arī kuģu ceļu. Tā no sīkām un zemām saliņām izveidojās Zaķusala, Lucavsala, Kundziņsala, Ķīpsala. Pētnieki, izvērtējot gadsimtos paveikto, secinājuši, ka 19. un 20. gadsimta mijā te izveidots viens no sarežģītākajiem un drošības ziņā izturīgākajiem hidrotehniskajiem kompleksiem pasaulē, ko radīja holandiešu, zviedru, angļu, poļu, krievu, franču un, protams, latviešu inženieri un celtnieki. Tālākas izmaiņas salu konfigurācijā novērsa arī hidroelektrostaciju izbūve.

Ieskatu tajā, kā Lucavsalā izskatījās pirms kādiem 100 gadiem, sniedz ieraksts Latviešu konversācijas vārdnīcā:

Latvijas Tirdzinieku savienības biedru grupa Lucavsalā. 1923. gada 15. jūlijs. Fotogrāfs: P. Mūrnieks. VRVM 166991

“Tā kā salas zemākā un lielākā daļa pavasaros applūst, tad to izmanto ganībām un pļavām, kas dod pa divi siena ražas vasarā. Bet salas augstākā ziemeļaustrumu malā gar Mazās Daugavas krastu novietojušās kādas 10–11 pilsētas apbūves saimniecības, lielākā ir Rīgas pilsētas Lucavsalas muiža. Saimniecības ir lielākoties koka, celtas uz 1–2 metrus augstiem mūra pamatiem (pret plūdiem), ārpusē ar augstiem dēļu žogiem. Pie mājām aug lapu koki un ir nelieli sakņu dārzi ar kāpostu, kartupeļu un biešu dēstījumiem. Māju īpašnieku galvenais eksistences avots ir piensaimniecība, jo salā labas pļavas un ganības un piena produktu piegāde Rīgas tirgum ērta (Lucavsalā ap 150 govju). Īrnieki iet peļņā Rīgas Daugavmalas kokzāģētavās, piemēram, Zaķu salā, kā arī zvejo Daugavā. Pavisam salā dzīvo ap 100 iedzīvotāju. Satiksme Lucavsalai ar krastu ir no Pārdaugavas Oskara ielas puses, no kurienes pār Bieķengrāvi celts akmens dambis ar tiltu. Bez tam uz Zaķu salu un Rīgu brauc pa Daugavu ar laivu.” 


Salu tiltu šeit uzcēla vien 70. gadu beigās. Tobrīd te atradies arī Tiltu būves iecirkņa birojs un ražošanas infrastruktūra, atceras Leons Astra. Līdz ar tiltu arī nokļūšana Lucavsalā kļuva krietni ērtāka.

Lucava muižiņa

Lucavsalas muižiņa, 1984.gads. Muižas dzīvojamā ēka celta 18. gadsimta beigās, vēlāk ievērojami pārbūvēta. 19. un 20. gadsimta mijā muiža, tāpat kā pārējā Lucavsalas teritorija, bija Ļeontjevu ģimenes īpašums. No 1902. gada Rīgas pilsētas īpašums. Foto: Zudusī Latvija

Līdz pat Latvijas Republikas nodibināšanai pilsētai piederēja tikai Jumpravsalas zeme, kas oficiāli bija daļa no Pārdaugavas. Pārējā Lucavsalas daļa vēsturiski bija brīva bruņinieku muiža – lauku teritorija Akmeņsalas draudzes novadā. Līdz pat ordeņa norietam 1559. gadā šie zemes īpašumi piederēja Livonijas ordenim. 17. gadsimtā uz vienas no mazajām saliņām, kas tagad veido Lucavsalu, dzīvojis Klāss Lucavs (von Lutzau), un no viņa uzvārda cēlies salas tagadējais nosaukums (Lutzausholm).

Ziemeļu kara laikā Daugavas kaujā 1701. gada jūlijā Lucava muižā zviedri ielenca kapteiņa Volmāra fon Šlipenbaha komandēto Krievijas armijas garnizonu. Ap 400 karavīru, kas bija nocietinājušies salā un sargājuši ceļu uz Rīgu, kaujās krita. Kareivjus turpat brāļu kapos Lucavsalā arī apglabājuši. 1891. gadā Vidzemes ģenerālgubernators Mihails Zinovjevs viņiem par godu licis no somu granīta uzcelt sešus metrus augstu pieminekli pareizticīgo baznīcas formā. Pašlaik tas ir Lucavsalas ievērojamākais vēsturiskais apskates objekts, ko ieskauj sakopta pļaviņa, bet pie Daugavas ir peldvieta. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ik gadu vasarā te pulcējas tā saucamie imperiālisti atceres pasākumā.

Piemineklis 400 Ziemeļu karā kritušajiem krievu karavīriem Lucavsalā. Celts 1891. gadā. 1932. gads. Fotogrāfs – Roberts Johansons. VRVM 122412/1

Savukārt 1919. gadā Bermonta armija, izvietojusies Lucavsalā, novēroja Rīgas centru, bet tālāk gan netika. 

Arī 1944. gadā Vācijas armija no Lucavsalas apšaudīja Rīgu, bet PSRS armija tai pašā gadā tur ierīkojusi pat lidlauku, teikts “Rīgassalas.lv”. 

 Astra lidlauka faktu gan nedaudz apšauba, bet atceras: “Netālajā pļavā bija nolaidies PSRS Gaisa kara spēku iznīcinātājs, kura pilots – jauns puisis aitādas kažociņā – vēlējās mūsu mājā mitināties. Izskatījās, ka atteikums nebūtu bijis vēlams, nācās piekrist. Pēc vairākām dienām viņš tikpat ātri nozuda ar visu lidmašīnu. Tā vien likās, ka puisis bija izdomājis gaisa cīņas pavērot no zemes.”

Arī pašlaik Lucava muižiņa un tās priekšā augošās varenās liepas, kam piešķirts dižkoku statuss, stāv savā vietā. Diemžēl vecā muižas ēka ir bēdīgā stāvoklī. Pēc Otrā pasaules kara te vienlaikus izmitinātas pat 14 kuplas padomju zaldātu ģimenes, atceras lucavsalietis Leons Astra, kurš, tāpat kā brāļi Gunārs un Harijs, pavisam netālu pavadījis bērnību. Protams, tik liels skaits cilvēku, dzīvojot kopā, ātri vien “nodzīvoja” namu. Tolaik muižiņā bijis pat veikals. Arī tagad ēkā ir dzīvokļi, bet nesen tajā izcēlies ugunsgrēks, kas jau tā ne pārāk labi uzturēto namu vēl vairāk izbojājis, un nu daļu jumta sedz vien zila plēve.

Lucavsalas muižas dzīvojamā ēka, 1970. Foto: Zudusī Latvija
Saimniecības ēka Lucavsalas muižā, 1970. Tā tika nojaukta ap 1977. gadu. Foto: Zudusī Latvija

Gunāra Astras piemiņa

Astru dzimtas māja Lucavsalā. Foto: Astru dzimtas arhīvs

Lucavsala ir arī vieta, kur bērnībā un pēc pirmā izsūtījuma dzīvojis cilvēktiesību aizstāvis, disidents un Latvijas brīvības idejas sludinātājs Gunārs Astra, kura dzīvi izpostīja padomju vara. Māju Lucavsalā 1909. gadā uzcēlis vectēvs, stāsta viņa brālis Leons Astra. Viņa bērnībā te izskatījies krietni citādi, bijis daudz govju un ganību, bet uz skolu Pārdaugavā varēja aiziet pa tiltiņu pār Bieķengrāvi. Vēlāk uz Rīgas centru reizi stundā kursējis kuģītis – sievas no dārziņiem uz tirgu klēpjiem vedušas labumus no Lucavsalas dārziņiem. Septiņdesmitajos gados tas apsīcis.

Gunārs Astra. Foto: Astru dzimtas arhīvs

Gunāru Astru apcietināja un notiesāja 1961. gadā. Viņu apsūdzēja pretpadomju aģitācijā un propagandā, bet pēc tam arī dzimtenes nodevībā un spiegošanā, jo 1958. gadā Astra bija iepazinies un pēc tam vairākkārt saticies ar diviem ASV vēstniecības darbiniekiem, kā arī sarakstījies ar ASV dzīvojošo latvieti Gaidu Priedīti. Par šīm – mūsdienās tik normālajām – lietām viņam piesprieda 15 gadus stingra režīma kolonijā Sibīrijā. Kā stāsta viņa brālis Leons, to nācās izciest ar precizitāti līdz pēdējai dienai. Pēc izsūtījuma viņš atgriezās Lucavsalā. Tieši šeit 1983. gadā tika veikta kratīšana un Gunārs apcietināts un aizvests otrreiz. Viņa “noziegums” – dažu aizliegtu grāmatu glabāšana un pavairošana... Astra nenoliedza savu pārliecību un nenodeva nevienu citu cilvēku, bet to valdošā vara viņam nepiedeva un atkal uz vairākiem gadiem kā recidīvistu nosūtīja uz stingra režīma cietumu. Lai arī pēc Rietumu spiediena Astru 1988. gadā atbrīvoja pirms laika un viņš paguva atgriezties mājās, jau pavisam drīz, brauciena laikā uz Ļeņingradu, viņš it kā saķēris gripu, no kuras komplikācijām miris. Tomēr daudzi uzskata, ka Astru noindēja pēc specdienestu pavēles.

Plāksnes atklāšana. Foto: Astru dzimtas arhīvs

Pie mājas Lucavsalas ielā 30, kur Astra dzīvojis, 2014. gadā ar “Daugavas Vanagu” atbalstu atklāta Edvīna Krūmiņa un Rīgas pieminekļu aģentūras izgatavotā plāksne. Uz tās lasāms fragments no viņa pēdējās runas tiesā 1983. gadā: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku.” Tagad šajā namā dzīvo viņa brālis Leons. Kad būs pabeigts mājas remonts, brālis paredzējis tajā iekārtot memoriālu piemiņas vietu Gunāram Astram.

Rīdzinieku atpūtas vieta

Pēdējā desmitgadē Lucavsala ir krietni mainījusies un pašlaik ieņēmusi rekreācijas stūrīša nišu, pašvaldības portālā raksta Gvido Princis, Rīgas pilsētas arhitekts. Izveidots atpūtas parks, ierīkota labiekārtota un rīdzinieku vidū ļoti populāra pludmale, darbojas bērnu rotaļu laukums, kafejnīca un veikparks.

Šeit notiek arī daudzi kultūras un izklaides pasākumi, brīvdabas koncerti un dārza svētki. Jāpiebilst, ka bijušas arī vairākas idejas te būvēt grandiozas celtnes, tostarp hokeja halli 2006. gada hokeja čempionātam Rīgā. Tomēr pašlaik šī vieta tiek attīstīta kā brīvdabas atpūtas zona. Turpina darboties arī airēšanas bāze Lucavsalas ielā 45. 

Lucavsalas ekokopienas dārzs. Foto: www.lucavsala.org

Vēl kāda interesanta lieta ir Lucavsalas ekokopiena, kuras dārziņā tiek organizēti dažādi radoši un atpūtas pasākumi, kā arī audzēti lauku labumi. Tās mērķis esot izveidot pašpietiekamu radošo kvartālu, iesaistot vietējos iedzīvotājus un organizējot kultūras, izklaides un izglītojošus pasākumus, kā arī daudzās citās jomās izvērst savu darbību, teikts kopienas „Facebook” profilā. Kopā ar kopienas aktīvistiem var doties arī ekskursijās pa Lucavsalas dārziņiem. Ekskursiju laiks arī tiek izziņots sociālajā tīklā “Facebook”.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORS

Miks Siliņš

Videooperators, “DELFI TV".