Braucot uz Lietuvu vai Bausku, Iecavai parasti iztraucamies cauri, cik nu ātri to luksofori un ceļazīmes ļauj, bet tieši te, pašā Iecavas upes ielejā, ir mierīga un gleznaina vieta – Dievdārziņš, kur jauki var izlocīt kājas.
Par Dieva dārzu jeb Dievdārziņu sauc vietu Iecavā, kur 1812. gadā apglabāti prūšu un krievu karavīri, kas krituši kaujās, teikts Andra Grīnberga grāmatā "Zemgales reģiona senās kulta vietas". Savukārt Iecavas un Bauskas tūrisma portālos minēts, ka šeit ir tajā pašā karā kritušo Napoleona armijas virsnieku apbedījumu vieta. Tomēr vietas nosaukums nereti tiek skaidrots arī ar to, ka te bijusi sena kulta vieta, raksta Grīnbergs. Tiec nu gudrs, kā patiesībā bijis.
Teika stāsta, ka te bijusi iecere būvēt pirmo baznīcu Iecavā, bet baļķi savesti otrā upes pusē, kur tagad ir baznīca. Tā gadījies vairākkārt, līdz svētie tēvi paziņojuši, ka šī ir velna apsēsta vieta, nelabā miteklis, kur nevar celt baznīcu. Tā nu dievnams uzcelts tagadējā vietā, kur pēc vairākām pārbūvēm slejas vēl tagad. Grīnbergs savā grāmatā atsaucas uz 2011. gadā iznākušo Ēvalda Kivilanda darbu "Iecavas novads daudzu ceļu krustojumā", kur stāstīts par Hildas Voss atmiņās minētu upurakmeni, kas Dieva dārzā it kā stāvējis līdz pat Pirmajam pasaules karam, bet tad pazudis. To, vai tas bijis zemgaļu kulta akmens, vai piemiņas akmens kādiem karā kritušiem kareivjiem vai mēra upuriem, gan būs grūti noskaidrot mūsdienās.
Tomēr izstaigāt Dieva dārzu saulainā dienā ir skaisti, jo vieta ir ērti pieejama un viegli atrodama, pie ceļa ir stāvvieta divām līdz trim mašīnām, tur ir arī norādes un kāpnes. Jāpiebilst gan, ka šopavasar te zāle saaugusi dikti gara un dažviet arī varēja būt tīrāks - pašvaldībai vai kādam vides aktīvistam te būtu, kur pielikt roku.
Pa kāpnēm iespējams nokāpt līdz pat upei. No šejienes paveras arī skaists skats uz Iecavas baznīcu. Dažviet var atrast arī avotiņus un tērcītes, kas iztek no klintīm.
Te redzami arī nelieli dolomīta atsegumi upes krastos.
Pāri Iecavas upei var pāriet pa metāla gājēju tiltiņu.
