Rets notikums ļaus zinātniekiem pārbaudīt interesantu teoriju par Stounhendžu

Stounhendža ir viens no, ja ne pats atpazīstamākais neolīta laikmeta piemineklis Eiropā. Un aizvien ik gadu vasaras saulgriežu naktī tur pulcējas tūkstošiem cilvēku, lai atzīmētu šos senos svētkus un vērotu, kā saule uzaust tieši aiz akmens struktūras, ko dēvē par "Heel Stone", un pirmie stari iespīd tieši Stounhendžas apļa vidū. Taču nav izslēgts, ka megalīta būvētāji akmeņus krāvuši ne tikai ar saules ritējumu padomā. Samērā rets astronomisks notikums ļaus pārbaudīt arī kādu citu hipotēzi.

Par to, ka Stounhendža celta, blokus izvietojot saskaņā ar saules ritējumu debesīs, senatnes pētniekiem nu ir maz šaubu. Ja vasaras saulgriežos saule aust tā, ka pirmie stari iespīd akmens apļa vidū, tad ziemas saulgriežos saule riet akmens apļa dienvidrietumos. Taču jau kopš 1960. gadiem ir vēl kāda hipotēze – daļa no šī ansambļa būvēta saskaņā arī ar mēness ciklu. Pagaidām gan neviens par to sistemātiski datus nav ievācis un analizējis. Un šāda izdevība arī nav tik bieži – vien reizi aptuveni 18 gados. Nu tā ir gandrīz klāt, un vairākas universitātes ASV, Apvienotajā Karalistē, kā arī Karaliskā Astronomijas biedrība to garām nelaidīs.

"Stounhendžas arhitektūras saistība ar sauli ir labi zināma, taču saistība ar mēnesi ir daudz mazāk izprasta," skaidro Lesteras Universitātes astronoms Klaivs Ragls.

Stounhendža nav tikai aplis

Bez šaubām, visatpazīstamākā struktūra ir Stounhendžas centrālais aplis, ko veido milzīgi, vertikāli novietoti smilšakmens bluķi. Galvenajā aplī tie bijuši 30, bet apļa vidū ir iekšējā struktūra ar pieciem pakava veidā izvietotiem trilītiem – Stounhendžai raksturīgajām struktūrām ar diviem vertikāliem akmens blokiem un vienu akmens pārsedzi pāri tiem.

Taču tas nebūt nav viss Stounhendžas komplekss.