Daudzi no mums savu Līgo vakaru nevar iedomāties bez ģimenes, kura sapulcējusies senču mājās, ugunskura, Jāņu siera un Līgo dziesmām. Taču ne visiem šādas ekstras ir pieejamas vasaras saulgriežos. Lūk, četru sieviešu pieredzes stāsti par Jāņu svinēšanu visur citur, tikai ne Latvijā.
Nav noslēpums, ka kāda daļiņa latviešu izceļojuši ārpus Latvijas robežām, un lai arī daudzi no tiem atgriežas dzimtenē lielos svētkos, dažkārt šādu plānu realizēt neizdodas, tāpēc svētki jāpavada pavisam citā atmosfērā. Šoreiz piedāvājam četru sieviešu stāstus par to, kā viņas pavadīja vasaras saulgriežus nebūdamas Latvijā, un vai iespējams sajust jāņuzāļu smaržu un latvisko garu ārpus dzimtenes.
Anastasija savus svētkus svinēja Rokingemas pilī, kurā uzņēmīgākie latvieši bija noorganizējuši Līgo svētkus tiem, kas tos nesvinēja mājās. Anastasija atminas, ka tas esot bijis lielisks pasākums, tomēr kaut kas ir trūcis.
Runājot par tradīcijām, Anastasija savus Jāņus nevar iedomāties bez vainagiem, Jāņu siera, meijām, ugunskura un saviem bērniem. Un tieši tas arī esot bijis pasākumā Anglijā, taču sajūta un kopējā atmosfēra tāpat neesot bijusi tāda, kā ierasts, kad svētkus svinot mājās ar ģimeni un draugiem. "Latvijā ir daudz sirsnīgāk. Svētkiem mēs šeit īpaši gatavojamies – ar meitām pinam vainagus, pēc tam žāvējam un nākamajā gadā tos kurinām ugunskurā un atkal pinam jaunus.
Savā pieredzē par svētkiem ārpus Latvijas robežām, dalās arī Ieva, kura pirms trīs gadiem Līgo pavadīja Grieķijā, kur tajā laikā bija praksē, bet pirms četriem gadiem – Portugālē, kur tobrīd mācījās "Erasmus" programmas ietvaros. Šajās vasarās viņa saprata, ka nekur nav tik skaista vasaras saulgriežu svinēšana kā Latvijā, un lai arī viņai bijusi iespēja pasvinēt šos svētkus daudz eksotiskāk, šogad Ieva Līgo svētkus tradicionāli svinēs Latvijā.
Bez braukšanas uz pļavu, mielasta gatavošanas visas dienas garumā un tās maģiskās sajūtas, kas vienmēr ir Līgo dienā Latvijā, šī diena bija tikai datums kalendārā
"Latvijā pirms Jāņiem vienmēr ir tāda īpaša sajūta, visi ir pacilāti, gatavojās svinēšanai kopā ar saviem tuvākajiem. Līgo dienā vienmēr braucam uz pļavu, kur meitenes lasa ziedus vainadziņiem, bet puiši meklē kuplākās meijas un pīlādžu zarus telpu un svinību vietas rotāšanai. Vakarā vienmēr ugunskurā sadedzinām pērnā gada vainadziņus, simboliski atvadoties no visa vecā, bet naktī ejam peldēties Gaujā, kas pastiprinot veselību. Šīs visas ir lietas bez kurām nevaru iedomāties Jāņu svinēšanu," stāsta sieviete.
"Svinot Līgo ārzemēs, pirmkārt, nebija šīs īpašās sajūtas. Portugālē biju vēl ar divām latviešu meitenēm un bijām norunājušas, ka Jāņu naktī iekurināsim ugunskuru netālu no okeāna un uzrīkosim nelielas svinības ar dažām latviešu tradīcijām, lai parādītu portugāļiem, kā mēs esam radušas svinēt vasaras saulgriežus. Portugāļu meitenes bija sajūsmā par domu, ka visām būs ziedu vainadziņi, bet jokojās, ka Līgo svinēšana vairāk izklausās pēc raganu rituāla! Taču, kad pienāca Līgo diena, nevienai no mums nebija šī īpašā svētku sajūta, kā tas vienmēr ir šajā dienā Latvijā. Gājām meklēt ziedus vainadziņiem, bet visur tikai zaļa zāle un palmas. Cepām pīrāgus, bet ķimeņu vietā bijām nopirkušas pēc izskata līdzīgu, bet pēc garšas ļoti specifisku garšvielu un izceptie pīrāgi rezultātā nebija galdā liekami. Tā nu mēs beigās Līgo vakaru pavadījām vienkārši sēžot okeāna krastā, stāstot savus piedzīvojumus par iepriekšējo Jāņu svinēšanu un ilgojoties pēc mājām.
Esmu pārliecināta, ka vislabākā Jāņu svinēšana ir tieši Latvijā un nekur citur šajā laikā vairs nevēlētos būt!
Arī Grieķijā Jāņus īsti nosvinēt nesanāca, jo Līgo vakarā tieši bija jāstrādā. Bijām tur daži latvieši un bijām sarunājuši Jāņus svinēt kopā ar lietuviešiem, jo viņu tradīcijas šajos svētkos ir ļoti līdzīgas. Iekūrām akmeņos pie jūras ugunskuru, uzpinām no pludmalē atrodamajām zālēm vainadziņus, bet svētku sajūtas nebija. Tā mēs stundiņu pasēdējām, pasmējāmies, ka svētki skaitās nosvinēti, un gājām gulēt. Bez braukšanas uz pļavu, mielasta gatavošanas visas dienas garumā un tās maģiskās sajūtas, kas vienmēr ir Līgo dienā Latvijā, šī diena bija tikai datums kalendārā."
Ieva stāsta, ka prombūtne Jāņu laikā lika vēl vairāk novērtēt tradīcijas, kas mums ir, un tagad katru gadu svinu ne tikai Līgo dienu, bet arī īstos vasaras saulgriežus 21. jūnijā, kad veicam dažādus rituālus un uzkrājam enerģiju visam gadam. "Esmu pārliecināta, ka vislabākā Jāņu svinēšana ir tieši Latvijā un nekur citur šajā laikā vairs nevēlētos būt!"
Anglija ir skumjākā vieta, kur kaut ko svinēt.
Kristīne Anglijā ir jau četrus gadus. Tieši arī tik ilgi viņa nav svinējusi Līgo svētkus – ne Latvijā, ne jaunajā mājvietā. Viņa stāsta, ka tas ir tāpēc, ka brīvdienas ņemt nav izdevīgi, taču to ietekmē arī tas, ka Kristīnes dzīvesbiedrs nav latvietis. Jāsaka, ka šis būs īpašs gads – Kristīne ieplānojusi nedaudz atzīmēt vasaras saulgriežus.
"Labāk, protams, ir Latvijā svinēt, jo var iekurt ugunskuru un taisīt vainagus jeb svinēt normāli, kā pienākas, bet te jau tā nevar, jo ugunskuru kurt pēc likuma nedrīkst un nav jau arī kur, tāpēc sanāk tik uzcept šašliku un alu iedzert. Nekā citādāk jau nesvinēšu arī šogad. Ja visiem draugiem, kas te ir no Latvijas, būtu līdzīgi darba laiki, tad varētu sanākt kopā brīvdienās un noteikti izdomātu, kā labāk svinēt. Bet parasti tā nav un tādēļ svētki tiek aizmirsti, esot ārzemēs. Īstenībā jau pietrūkst kārtīga Jāņu svinēšana, jo šeit noteikti ne tuvu tam nebūs, kā svinot Latvijā."
"Anglija ir skumjākā vieta, kur kaut ko svinēt," stāsta Alīna, piebilstot, ka tad, kad Līgo svētkus nācies sagaidīt ārzemēs, svētku sajuta nav bijusi. To ietekmējis arī tas, ka nākamajā dienā esot bijis jāiet uz darbu. Un lai gan nav bijusi arī īpaša vēlme līksmot, viss Jāņu process esot pietrūcis tāpēc, ka draugi sociālajos tīklos likuši bildes ar labi pavadīto laiku.
Jāsaka, ka diezgan svarīga Līgo svētku sastāvdaļa ir arī gardie našķi, ko likt uz kārā zoba. Alīna stāsta, ka ugunskurs, kurā pagatavot gaļu, neesot bijis, tā vietā vien grils un alus. Sieviete vēlējusies uzcept arī pīrādziņus, taču vietējā veikalā jau laicīgi esot izpirktas vajadzīgās sastāvdaļas, tādēļ pīrāgu vietā sanākuši kēksiņi. Visai dīvaina esot bijusi sajūta, ka, tiesājot gardi sanākušos kēksiņus, dažas mājas tālāk skanējusi Laura Reinika dziesma "Es skrienu".
Alīna atzīst, ka šaubās, vai vēl vēlētos svinēt Līgo svētkus ārpus Latvijas, ja nu "vienīgi līdzīga klimata valstī, kur arī svin vasaras saulgriežus".
