Foto: Privātais arhīvs

Ceļot kopā ar savu mīlestību Raimondu. Apzināties, ka vēlies radīt pēcnācējus. Pavadīt grūtniecības laiku svešā zemē un atgriezties mājās. Tāds ir Aigas Zviedres stāsts, ko viņa publicējusi arī savā blogā. Tuvojoties dēla Rafaela divu gadu dzimšanas dienai, viņa dalās savā mīlestības pilnajā stāstā.

Pārpārēm mīlestības: ja mēs mūžīgi gaidīsim īsto brīdi, tāds var arī nepienākt

Bērns sākotnēji neietilpa manā piecgades plānā. Un tomēr te nu viņš ir. Tepat blakus šņāc, kamēr cenšos neklabināt taustiņus pārāk skaļi. Nē, viņš negadījās netīšām (daudziem patīk to pieņemt mana vecuma dēļ). Viņš bija plānots un ļoti gaidīts.

Kas tomēr lika izbrīvēt vietu savos plānos bērnam? Pirmkārt, īstais cilvēks blakus. Zināju, ka gribu, lai viņš ir manu bērnu tēvs, tikai manā iztēlē tas bija scenārijs tālākai nākotnei. Otrkārt, īstais laiks un īstā vieta. Vasaru, kuras nogalē nolēmām sākt "darbu", lai tiktu pie bērniņa, pavadījām Sicīlijā, vadot Piedzīvojumus ("Piedzīvojumi.lv" ceļojumus un braucienus) šajā šarmantajā Itālijas salā. Visu vasaru vizinājos uz rollera, cieši apķērusi Viņu, kopā brīnījāmies par to, cik pasaule skaista un cik viegli kopā būt. Un augustā, kad dzīvojāmies divatā pauzē starp Piedzīvojumu grupām, mana sirds bija tik pilna mīlestības, ka šķita, pietiek vēl kādam. Dzīvojāmies pie veca itāļu onkulīša šarmantā miestiņā, pārtikām no saldējuma un picām, strādājām zem vīnogulāja un braukājām pa salu krustu šķērsu. Gulējām nepieklājīgi garas siestas un aizpļāpājāmies līdz bērnu tēmai. Es zināju, ka viņš ir gatavs, bet šaubījos par sevi. Līdz sapratu – cik nu gatavs tik lielam solim vispār var būt.

Ar mūsu dzīvesstilu tas šķita neprātīgs lēmums. Mēs taču visu laiku ceļojam, kā gan tādā dzīvesveidā iekļaut mazu bērnu? Vai tas vispār ir iespējams? Bet tad sirds ņēma virsroku pār racionālo prātu un visus šos jautājumus pieklusināja. Ja mēs mūžīgi gaidīsim īsto brīdi, tāds var arī nepienākt. Man šķita tik skaisti ieņemt bērniņu šādā sakāpinātā un piesātinātā attiecību mirklī, kad mīlestības kausiņš ir pilns līdz malām un plūst jau pāri. Tā nu pieplūda mans klēpis pilns siltuma un tālākais jau bija likteņa rokās. Pēkšņi mūsu brīvdienas ieguva citu jēgu. Atkal uzkrita uz acīm rozā brilles, un katra diena kļuva rotaļīga un reizē tik svarīga. Jo, ja nu tagad, ja nu te, tam taču jānotiek lieli un skaisti, un svinīgi mazliet. Svinējām dzīvi, mīlestību, viens otru un ļāvāmies nakts peldēm visādos romantiskos nostūros, kuru Sicīlijā netrūkst. Vispār, ja nu kaut kur ir tiešām forši taisīt bērnus, tad Sicīlija noteikti iederētos tajā sarakstā. Starp citu, tieši šo piedzīvojumu rezultātā vairākiem pāriem pēc tam punčos bija šādi "suvenīri", tā ka varen auglīgs brauciens mums izdevies. Tikpat auglīgs, cik saldas vīnogas un sulīgus persikus tajā vasarā baudījām.

Caur ērkšķiem uz zvaigznēm: bērnu nevar tā uzcept – hops un gatavs

Foto: Privātais arhīvs

Slepenā prieka vēsts un komunikācija ar dakteriem zīmju valodā

Dzimums un datums

Jaunumu paziņošana ģimenei un draugiem

Foto: Privātais arhīvs

Radošā čakra: mazulis klēpī izaudzināja no meitenes par sievieti

Foto: Privātais arhīvs

Vārda izvēle

Foto: Privātais arhīvs

Mājupceļš pāri Eiropai

Foto: Privātais arhīvs

Finiša taisne un mirklis pirms

Foto: Privātais arhīvs
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!