"STV Pirmā!" stāstu sērijas "Ziemassvētki. Atver sirdi brīnumam" noslēgumā aicina novērtēt savstarpējo attiecību dziļumu un uzrakstīt vēstuli savējiem – ar roku un no sirds. Pasakot visu, kas palicis noklusēts un nav ticis atklāts līdz šim. Šoreiz vēstuli raksta aktrise Aija Dzērve. Viņa to uz Ziemassvētkiem velta savai māsai Ievai, kura jau divus gadus studējot Kopenhāgenā, Dānijā.
"Mīļo, māšuk!
Bija tā – gandrīz kā pasakā. Kādu rītu ziemeļbriedis Rūdolfs (bet varbūt tas bija Gulbītis, gulbītis, kas kustina kājiņas) man iečukstēja ausī – ei, tev ir jāuzraksta vēstule savai māšelei! Un tad es jūs abas varbūt kamanās, bet varbūt uz baltas gulbja muguras aizvedīšu uz to Laimīgo zemi, kur sirds tik balta kā dimanta oliņa kļūst. "Lai notiek!" es teicu – un, lūk, man sanāca gandrīz maza mīlestības vēstule.
Ieviņ!
Pirmkārt, sveiciens vārda dienā! Lai tik daudz Tev no Tava vārda koka klēpī baltuma sabirst, ka jūti – ir Ziemassvētki! Otrkārt, lai gan Hansa Kristiana nāriņas skulptūru tur, Kopenhāgenā, Tu redzi biežāk nekā mani, nu jau pēdējo divu gadu laikā, zini – nekas nav mainījies. Mums iet labi, tomēr ir brīži, kad, sasodīts, man Tevis dikti pietrūkst. Un tad es Tevi domās apskauju. Un tad es domāju – paldies, ka esi tik laba, tik skaista, tik dzīves pilna – tas vienmēr ir krāšņojis satikšanās brīžus! Un aizvien no Tevis mācos atbildības sajūtu pret cilvēkiem un darāmo darbu, apzinīgumu un precizitāti, un kārtības mīlestību.
Es tomēr ceru uz tikšanos šajos Ziemassvētkos, bet ja tomēr nē – te viens priecīgs jaunums. Betijai ir piedzimuši kucēni un laikam tā ir skaista zīme, jo Ziemassvētki ir stāsts par piedzimšanu. Starp četriem kucēniem viens ir zeltains kā mandarīns.
Bet ja Tu tomēr neatbrauksi, man būs trīs pilnīgi brīvas dienas, es sēdīšos lidmašīnā un... gaidi ciemiņus!
Lai Tev mīļi, gaiši un silti šajos Ziemassvētkos!
Aija"
