Uztura speciāliste Eva Kataja savā jomā jau strādā piecus gadus, bet pirms aptuveni četriem gadiem viņa uzsāka darba gaitas Rīgas Stradiņa universitātē par pasniedzēju, kur par uzturu māca gan klātienes studentus, gan neklātienes, kas bieži vien esot bijuši arī gados vecāki par viņu. Jāpiebilst, ka tolaik, kad Eva uzsākusi mācībspēka gaitas, viņa bijusi pati jaunākā pasniedzēja katedrā, tomēr tad un arī tagad viņai nav sajūtas, ka viņas vecums varētu ietekmēt pasniegšanas kvalitāti un zināšanas, ko viņa var nodot tālāk saviem studentiem.
Tāpat ikdienā viņa konsultē pacientus un dzirdēt piezīmes par savu vecumu – tas Evai nav nekas jauns. Sieviete uzskata, ka pirmais, pēc kā diemžēl tiek vērtēts cilvēks jebkurā situācijā un jomā, ir tieši izskats.
Nupat Eva saņēmusi vēstuli ar visai interesantu tekstu: "Cien. Katajas k-dze! Jūs gan izskatāties (nepieklājīgi) jauna nopietnām publikācijām, taču Jūsu vārds mediju telpā respektējams!"
"Ir nozīme pieredzei, to nevar noliegt. Ja uztura speciālista grāds iegūts 50 gadu vecumā, bet iepriekš un studiju laikā šajā jomā nav strādāts, tad 25 gadus jauns uztura speciālists, kas paralēli studijām ir darbojies šajā jomā un pēc beigšanas patstāvīgi turpinājis strādāt, būs daudz zinošāks. Taču, ja noliksim blakus divus uztura speciālistus, vienu, kuram būs 50 gadi un otru, kuram būs 25 gadi, pirmajā brīdī zinošāks, visticamāk, šķitīs vecākais. Tā ne vienmēr ir! Nozīme ir tam, cik dziļi speciālists ir iekšā konkrētajā jomā un kāda viņam ir pieredze. Man gribētos vērst uzmanību uz to, ka arī jauniem cilvēkiem jau var būt lielāka pieredze konkrētajā jomā, nekā tam vērtētājam no pirmā acu uzmetiena var likties. Nevajag novērtēt par zemu jaunu cilvēku potenciālu. Arī jauni var būt gudri un zinoši. Dažos jautājumos varbūt pat vairāk nekā tie, kas ir jau vecāki un ar iestagnējušākiem uzskatiem un domāšanu," rezumē Eva.
Jau iepriekš stāstījām arī par Laini Lapiņu. Viņa, strādājot kā policijas darbinieks jau trešajā paaudzē, pieņēma lēmumu darīt to, kas no sirds patīk, un pierādīt sevi skaistumkopšanas pasaulē. Laine kļuva par manikīri un pasniedzēju, kā arī atvēra pati savu studiju.
Laine atzīst, ka ar šādām situācijām it īpaši nācies saskarties, kad viņa strādāja policijā un tiesā. "Cilvēki skatījās uz mani ar šķību aci," atceras Laine, piebilstot, ka ir situācijas, kad jau skatienā vien iespējams nolasīt cilvēku patiesās emocijas. Tomēr pat tajos brīžos Laine saglabājusi vēsu prātu un parādījusi savas zināšanas, atskaitot rindas, piemēram, no kriminālprocesa vai civilprocesu likumiem. "Tad, kad cilvēkiem stāsti tamlīdzīgas lietas, viņu nosodošais skatiens un balss tembrs krasi mainās. Paliek laipns un pieklājīgs. Un turpmākajās reizēs jau ir izjūtama cieņa un no otra jūtams tas, ka vairs neesi viens tāds "zaļš gurķis", bet zini jau daudz."
Laine stāsta, ka šī brīža darbā ar šādām problēmām nenākoties saskarties, tomēr gluži bez iesakņojušiem stereotipiem neiztikt. "Lielai daļai cilvēku, ejot pie manikīra, izveidojies nepareizs priekšstats, ka meistars neko vairāk par nagu vīlēšanu un lakas uzklāšanu nemāk," teic Laine, skaidrojot, ka tāpēc bieži vien nepelnīti jūtama arī nievājoša attieksme.
Atgriežoties pie vecuma un zināšanām, Laine uzsver: "Mēs nevaram zināšanas jaukt ar vecumu." Viņa stāsta, ka vienmēr vajag padomāt, ka konkrētas jomas pārstāvis ir dabūjis attiecīgo amatu, kas nozīmē – viņš ir kvalificēts, lai profesionāli sniegtu palīdzību un darītu savu darbu, neatkarīgi no tā, cik vecs viņš ir. Laine min arī piemēru par jauniešiem, kuri ļoti labi orientējās virtuālajā pasaulē, un to, ka viņu zināšanas uzskatāmi pārspēj vecāka gada gājuma ļaudis, kas ir vēl viens apliecinājums teorijai, ka zināšanas kādā jomā nav pielīdzināmas vecumam.
Vaicājām, vai ar šādām situācijām nav nācies saskarties arī dizainerei Zanei Zaharovai.
"Esmu saskārusies ar jautājumu – cik tad ilgi es darbojos jau šajā jomā? Kad pasaku, ka tā nopietni jau 7 gadus, tad jautātājam ieplešas acis, jo laikam arī man neizskatās, ka man ir 31 gads un darbojos jau no 24 gadiem," tā Zane. Taču viņa skaidro, ka to noteikti neuztverot kā aizvainojumu un ar savām zināšanām pat ir patīkami pārsteigt cilvēkus.
"Bet, jā, tas, ka jaunība nevar būt saistīta ar profesionalitāti – tāds priekšstats gan laikam apkārt valda. Protams, tas nav taisnīgi. Tas ir vecākās paaudzes palaists stereotips, man šķiet, ar ko viņi cenšas celt sev latiņu... Ceru neizklausos pārāk skarbi. Jaunība vienīgi var nedaudz ietekmēt pieredzes trūkumu, bet ne svaigu skatījumu uz dzīvi, uzdrošināšanos, sekošanu līdz aktualitātēm, kas varbūt dažreiz ir pat svarīgāka nekā pieredze. Mēs izdomāsim, kā izkulties no "nepatikšanām" pat bez pieredzes. Vecākās paaudzes bailes ir bremzējošs faktors mērķa sasniegšanā. Jaunībā baiļu nav," stāsta Zane.
