Kā viņš cieta! Divdesmit gadi ir pagājuši, bet es neesmu aizmirsusi un nekad neaizmirsīšu. Mēs abi bijām jauni un skaisti, starp mums valdīja kaislība un uguns, bet mēs dzīvojam kopā ar vecākiem un viņi vēl nebija samierinājušies, ka viņu bērniem ir sekss. Te mana māte varēja atgriezties neīstā brīdī, te viņa māte atsūtīt jaunāko brāli apmeklēt mūs. Rezultāts – nekāds. Sekss bija, bet orgasma nebija.

Man vēl relatīvi viss kārtībā, bet mīļotais šausmās: "Es nebeidzu un nu mirstu. Tu nevari iedomāties, kādas briesmīgas sāpes. Man tagad uz ilgu laiku nekas nebūs kārtībā. Var būt pat nepieciešama operācija sakarā ar spermas sastāšanos."

Sākumā es viņa vaimanāšanu neuztvēru nopietni. Neteikšu, ka mans seksuālo zināšanu līmenis būtu augsts, bet ir taču veselais saprāts. Un tas lika domāt, ka viss nevar būt tik slikti. Tas taču tikai orgasms. Viņa neesamība nevar radīt šādas sekas. Bet laiku pa laikam stāsts par orgasmu atkārtojās.

Palīdzi viņam ar muti

Es parunāju ar draudzenēm. Internets toreiz vēl nebija pārāk izplatīts, mātei ko tādu nepavaicāsi, bet skaidrībā tikt vajadzēja. Draudzenes – vienaudzes – tikās galvenokārt ar tādiem pašiem bērniem, kā mēs visi. Es ātri uzzināju, ka reālajā dzīvē ir vēl sliktāk nekā manam draugam. No nenotikuša orgasma vīriešiem cieš ne tikai ķermenis, bet arī smadzenes. Un runa nav tikai par nepabeigtu dzimumaktu (ko tādu darīt ar vīrieti ir noziegums!), bet ar jebkuru erekciju, kura nav beigusies ar ejakulāciju.

Gudrs puisis kļūst par muļķīti. Stiprais par vārguli. Šīs mokas ir neizturamas. Vajag nekavējoties viņu glābt. Ar rokām vai muti, ja citādi nevar. Publiskā tualetē vai krūmos, ja kaislība nabadziņu piemeklējusi ielas vidū. Pretējā gadījumā viņš vai nu ies bojā vai vienkārši aizies. Pie jutīgākas un viņa traģēdiju izprotošas sievietes.

Atkal es biju pārsteigta. Tas taču ir absurds, bet re – cilvēks noticējis.

Gāja gadi. Vīrieši man apkārt pieauga. Kad es pavēstīju šo stāstu vīriešiem ap trīsdesmit vai četrdesmit, viņi ilgi smējās. Kādus tikai makaronus nekarina uz ausīm meitenēm, lai padarītu ērtāku seksuālo pakalpojumu saņemšanu. Mazliet iedomātu ciešanu – un sieviete jau tinas apkārt, lai tikai palīdzētu. Tik daudzas sievietes ir apsēstas ar glābējas sindromu un tas izdodas perfekti. Visi ir laimīgi.

"Bet, ja sieviete "nebeidz", viņa var saslimt!" tā man teica viens no šiem vīriešiem. Viņš vairākkārt esot saskāries ar to. Vīrietis var iztikt bez izlādēšanās, sieviete – nē. Un ne jau tāpēc, ka viņa pēc tam būs sliktā garastāvoklī. Tāpēc, ka tas var izraisīt smagas fiziskas patoloģijas. Iekaisums olnīcās! Un pat neauglība. Ja esi iesācis ar sievieti, tad, esi tik laipns, pabeidz. Vienmēr. Ja nevēlies kaitēt viņai.

Atkal es biju pārsteigta. Tas taču ir absurds, bet re – cilvēks noticējis. "Un tas nekas," es jautāju, "Ka vēl nesen sievietes orgasms bija kaut kas noslēpumains un nevajadzīgs? Un sekss – smags slogs daudzām no mums. Kā visas sievietes gadsimtiem ilgi tika galā ar neapmierinātību?" "Tāpēc viņas agri nomira!" teica mans gudrais draugs.

Es pasmējos par vēl vienu no mītiem par orgasmu, bet dzīve neļāva aizmirst šo stāstu. Arī sieviešu sabiedrībā meitenes dalījās iespaidos, kas ir labs sekss. Un es izlasīju, saķerot galvu, ka sekss bez orgasma ir ne tikai slikti, tādam vispār nav tiesības pastāvēt. Tas nav sekss, bet ņirgāšanās par ķermeņi. Tas radīs diskomfortu, novirzes intīmajā sfērā, un tad neārstējamas slimības.

Tādējādi pusi no dzīves es nebiju nodarbojusies ar seksu, bet ar nezin ko! Nav zināms, kas man patika, bet tam nav nozīmes. Tas nav sekss – un viss. Skaitās tikai tie akti, kas beigušies ar orgasmu. Klausoties šajās sievietēs, gandrīz bija jābrīnās, ka es vēl esmu dzīva.

Nepabeidzi – nevajadzēja nemaz sākt

Mītu par obligātu orgasmu bija tik daudz, ka es drīz vairs neatšķīru patiesu pārliecību no manipulācijām. Draugs man teica, ka kāda dāma nelikās gultā ar viņu, ja nebija simtprocentīgi pārliecināta, ka sasniegs orgasmu. Simtprocentīgi! Un traucēt tam varēja desmitiem iemeslu: nogurums, viegla saslimšana, stress, domas par ko svarīgu, vīna glāze, pārāk smagas vakariņas…

"Es, iespējams, "nebeigšu", tāpēc labāk nesākt!" viņa skumji teica. Vīrietis samierinājās, nav jau nekāds izvarotājs. Nabadziņš gandrīz zaudēja darbu, jo naktīs meklēja draudzenes orgasmu. Nevarot sasniegt vēlamo, meitene pārvērtās īstā velnā un nevarēja atgūties vairākas dienas.

Mana sena draudzene bija spiesta apmierināt draugu pirmajā kāpņutelpā, jo baidījās no viņa priekšlaicīgas nāves, ja viņš nesaņemtu tūlītēju palīdzību. Kas tas ir? Manipulācijas vai "Sekss un lielpilsēta" pārdozēšana? Filmā varones arī bija norūpējušās par šo konkrēto problēmas aspektu.

Skaitās tikai tie akti, kas beigušies ar orgasmu. Klausoties šajās sievietēs, gandrīz bija jābrīnās, ka es vēl esmu dzīva.

Un kāpēc šis stāsts ar postošo nesasniegto orgasmu ar vīriešiem vairāk notiek agrīnā pusaudža gados, bet ar sievietēm – nobriedušā vecumā? Varbūt tas tāpēc, ka sieviešu seksualitāte vēsturiskajā mērogā ir pavisam jauna lieta un tajā daudzas lietas tiek uztvertas tāpat kā pubertātes gados?

Katram no mums ir pieredze šajā jomā, sava unikāla pieredze, ko ne vienmēr var salīdzināt ar visas paaudzes pieredzi. Tad kāpēc mēs nevaram vienkārši atslābināties un gūt baudu, no kuras orgasms ir tikai daļa? Kad būsim atslābinājušies, gan jau arī pazaudētie orgasmi atradīsies.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!