Jautājumi, kas palīdz atklāt, vai attiecībām ir lemta nākotne  (1)

Iespējams, problēmu atrisināt vai kaut nedaudz uzlabot palīdzēs psihoterapeita Karla Rodžera grāmatā "On Becoming a Person" minētie ieteikumi jeb septiņu jautājumu un atbilžu sērija, kas var noderēt konfliktu risināšanā vai spējā paraudzīties uz tiem no cita skatpunkta.

Savā ikdienā nereti sastopamies ar apkārtējās sabiedrības radītu spiedienu, kas atbilst noteiktiem tajā valdošiem standartiem, uzvedības kodeksiem un gaidām. Tā rezultātā var šķist, ka pretējas rīcības gadījumā kādu pievilsim un kaitēsim savstarpējām attiecībām.

Tomēr šāda dzīves pieeja nebūt nav vērtējama pozitīvi, jo kavē mūsu personību no tās pilnveidošanās un attīstīšanās, kā arī ierobežo mūs visdažādākajos veidos.

Ja savās attiecībās jūties teju kā mākslīgi radīta fikcija, nespējot baudīt rīcības brīvību, iespējams, vērts tajās ieturēt pauzi, lai rastu atbildi uz tik elementāro jautājumu – kas es esmu?

Iespējams, šo sajūtu ir nācies piedzīvot vairākkārt, nojaušot, ka attiecībās kaut kas nav lāgā, un tomēr kaunoties par to runāt skaļi, lai lietas sauktu īstajos vārdos. Tā rezultātā pāris it kā turpina eksistēt līdzās viens otram, tomēr vienlaikus veidojas divas dažādas paralēlas ikdienas, kurām paliek arvien mazāk kopīgā.

Protams, bieži vien apstākļu, situāciju un sajūtu konkretizēšana var radīt negatīvas emocijas ne tikai mūsos pašos, bet arī sarunas biedrā, taču bailēm no mīļotā cilvēka sāpināšanas nevajadzētu atturēt mūs no sava viedokļa paušanas.

Rezumējot iepriekš minēto, atceries, ka harmoniskās attiecībās spēja atklāti un tieši runāt par savām izjūtām, uzklausot arī partnera vēlmes, bažas un bailes, ir vitāli svarīga un vērtējama kā viens no galvenajiem to kvalitātes priekšnoteikumiem.

Ikvienās attiecībās ir nepieciešamas pārus vienojošās īpašības, nodarbes, vērtību sistēma un vēlmes, tomēr, lai tās būtu harmoniskas un nemitīgi attīstītos, arī pašiem attiecību dalībniekiem jārūpējas par sevis kā individualitāšu attīstīšanu, nezaudējot personisko neatkarību.

Attiecību veiksmes faktors nebūt neslēpjas spējā no diviem kļūt par vienu veselumu – ir vitāli svarīgi nezaudēt katram sevi, savu personību un tās unikālās īpašības un mērķus, lai veidotu savstarpēji papildinošu līdzās pastāvēšanu.

Pretējā gadījumā pāra saskarsmē arvien biežāk parādīsies ne tikai konflikti, bet arī apziņa – es dodu, man jāsaņem. Šāda pieeja neļaus veidot stabilas un laimīgas attiecības, radot vien labvēlīgu augsni aizvainojumam, nepiepildītām gaidām un emocionālam spiedienam.

Kļūda, ko, veidojot jaunas attiecības vai baudot jau ilglaicīgu savienību, nereti pieļauj gan sievietes, gan vīrieši, ir cenšanās savu partneri mainīt. Tā rezultātā attiecības tiek uztvertas kā projekts, kurā enerģija jāiegulda nemitīgiem uzlabojumiem, kas patiesībā ir ne tikai neefektīvi, bet gluži lieki.

Ja attiecībās sastopies ar partnera vēlmi mainīt sevi vai pašas ambīcijām attiecībā uz mīļotā cilvēka "uzlabošanu", apdomā, vai patiesībā enerģiju nevajadzētu veltīt savas dzīves sakārtošanai vai pat attiecību pārtraukšanai, lūkojoties pēc partnera, kuram nebūs "trūkstošo posmu" ceļā uz tevis radīta un subjektīva ideāla sasniegšanu.

Centieni izprast līdzcilvēkus ne vienmēr rezultējas ar cerētajiem panākumiem. Turklāt iedziļināšanās partnerī var būt samērā riskanta, liekot mums pašiem rūpīgāk ieklausīties, vairāk izprast un izvērtēt sevi, iespējams, apjaušot, ka pienācis laiks mainīties pašiem.

Kā zināms, cilvēkus biedē pārmaiņas, īpaši, ja jāmainās pašiem, tomēr tieši šī spēja pieņemt notiekošo, kā arī uzdrošināšanās bez nosodījuma, gaidām, priekšstatiem un pavēlēm pieņemt un izprast partneri ir viens no attiecību harmonijas galvenajiem priekšnoteikumiem.

Gan cilvēka personībai, gan mūsu savstarpējām attiecībām ir nepieciešama nemitīga attīstība un dinamika. Pretējā gadījumā, ciešot no stagnācijas un rutīnas, mazināsies ne tikai mūsu dzīves kvalitāte, bet, gluži likumsakarīgi, arī mūsu apmierinātība ar sevi pašu un attiecībām kopumā.

Jāpiebilst, ka partnerattiecības un to attīstība nebūt nebeidzas ar laulību vai bērnu radīšanu. Ikdienas dzīvē un attiecībās ar līdzcilvēkiem un mīļoto ir iespējamas (un nepieciešamas) nemitīgas pārmaiņas un izaugsme, neraugoties uz kopā pavadīto laiku un spējot attiecībās rast arvien jaunus mērķus, pēc kuriem tiekties.

Cik daudz laika savā ikdienā gan tērējam, cenšoties kaut ko, sevi pašu un kādu uzlabot. Tas atbilst mākslīgi radītiem priekšstatiem par to, kā būtu pareizi jādzīvo, raizējoties par to, ko par mums domā citi… Šo emociju juceklī ir tik viegli pazaudēt pašiem sevi un savu unikālo skatījumu uz dzīvi un pasauli kopumā.

Lai to nepieļautu, nepieciešams vien atbrīvoties no rāmjiem, ko paši esam radījuši sev un apkārtējiem, tai skaitā, partnerim, pieņemot kļūmes, vājības un tik cilvēciskās nepilnības, kas patiesībā dara mūs unikālus.

Iespējams, šo ieteikumu ir vērts paturēt prātā visapņēmīgāk – vien ļaujot sev un mīļotajam cilvēkam vienkārši būt, varēsim baudīt attiecību harmoniju, padarot tās par mums tik vajadzīgo miera ostu šodienas steidzīgajā pasaulē.