Kā iznīcināt bijušo sievu. Un vai tas ir tas, ko tu patiesi vēlies

Kā iznīcināt bijušo sievu. Un vai tas ir tas, ko tu patiesi vēlies
Foto: Shutterstock

Kāds paziņa šķīrās ar sievu. Nekas īpašs, gandrīz miermīlīgi, pat ne oficiāli: to pēc tam kaut kā. Bet bija bērns un tādēļ sākās problēmas. Sākumā sīkas – te bijušais vīrs nevarēja paņemt bērnu nedēļas nogalē un bijušajai sievai izjuka plāni, te viņa prasīja naudu sportam – bērnam, ne sev, bet vīrs uzskatīja, ka jau tā maksā pietiekamus uzturlīdzekļus. Bijusī sieva sāka bārties, vīrs asi atbildēja, drīz nonāca līdz naidam. Un māte neļāva tēvam satikt bērnu. Sāka izvirzīt nosacījumus. Draugs teica: "Ir gan maita! Es esmu gatavs viņu nogalināt!" Un tas bija pamanāms – būtu arī gatavs! Tad viens sirsnīgs draugs viņam teica: "Labi! Es tevi aizvedīšu pie īstā cilvēka."

Reiz es redzēju pāri kādā kafejnīcā, viņš un viņa vairs ne jauni, bet ļoti jautri. Viņi dzēra vīnu un pļāpāja. Es dzirdēju, ka viņi apspriež savus bērnus. "Cik jauki – tik ilgu laiku kopā un nav apnikuši viens otram," es nodomāju. Pēc pusstundas es uzzināju viņu briesmīgo noslēpumu: jau sen šķīrusies. Nu kā viņiem var būt labi kopā? Tas ir jāprot. Tā ir māksla – komunikācija pēc šķiršanās. Nedaudziem meistariem izdodas.

Šķiroties sieviete vienmēr cieš vairāk, viņa vienmēr ir vairāk aizvainota, vairāk mokās utt. Es nerunāju par juridisko vai finansiālo pusi, bet psiholoģisko. Pat ja viņa ir šķiršanās iniciatore. Bijušais vīrs visbiežāk ir ienaidnieks. Nu, ja ne ienaidnieks, tad nelietis, staigulis, muļķis. "Kā es varēju ar tādu" un tā tālāk…

Taču vīrieši arī ir nervozi: "Ak, viņa tā, tad es viņai parādīšu!"

Īsi sakot, jūs visu to zināt un puse no jums ir piedzīvojusi. Spriedzes pastiprināšanās, bruņošanās sacensības, kodolizmēģinājumi virtuvē. Kā sacīja viena mana paziņa bijušajam vīram: "Tu gribi karu – tad saņem!". Ja jūs zinātu, kāpēc sākās šis "karš" – nomirtu no smiekliem. Bijušais vīrs neatbildēja uz tālruņa zvanu. Nē, nebija piedzēries un neslēpās. Tikai stundu atradās ārpus piekļuves zonas. Un nu viņa viņam, un viņš viņai, un viņa viņam…

Un mēs, šķīrušies, nodarbojamies ar svarīgām lietām – nejaucībām, ļaunprātībām, tračiem. Ak, tas ir tik aizraujoši, dzīve rit ātrāk – pat nemanīsiet. Daži vīrieši ziņo par bijušās sievas nejaucībām sociālajos tīklos, citi pat raksta romānus. Un vienkāršā doma, ka ir kopīgi bērni, neapstādina. Īsi sakot, jūk prātā. Smadzenēs pulsē karstās atriebības slāpes. Medicīna te ir bezspēcīga.

Kā iznīcināt bijušo sievu. Un vai tas ir tas, ko tu patiesi vēlies
Foto: Nicholas Gercken / cc

Pirmais posms pēc šķiršanās ir visgrūtākais. Laulības šķiršana ir divu lēmums, bet tālāk gandrīz viss ir atkarīgs no vīrieša. Un mēs neizturam: nu tas taču ir skaidrs, viņa ir sterva! Rets eksemplārs iztur.

Vīrietim vispirms vajadzīgs miers. Tikai miers. Ir grūti pretoties sievietes indei, bet kopumā tā ir nekaitīga. Veseliem vīriešiem. Sieviete var pat ienīst savu bijušo vīru, bet arī tas ir pārvarams. Naids ir emocijas, kas ilgi nedzīvo, ja netiek barotas. Noteikumi ir vienkārši. Neesi sarkastisks, nedari ļaunu. Turies. Tā jūs varat nokļūt nulles līmenī, panākt pilnīgu neitralitāti. Satikušies divi bijušie: intonācija mierīga, pulss un elpa mierīgi. Apsveicu, tie ir panākumi.

Otrais posms ir atjaunošana. Jā, attiecību atjaunošana. Nepieciešamā atjaunošana. Un tad visi līdzekļi ir labi. Ak, sievietes ir tik viegli uzpirkt. Viņas padodas. Viņas jāapbur. Nežēlo harizmu un spēkus. Viens no maniem paziņām rīkojās ļoti vienkārši. Viņš no savas sievas, ar kuru bija dzīvojis divdesmit gadus, aizgāja pie jaunākas. Senais stāsts, kas vienmēr būs aktuāls. Sieva skuma. Bijušais vīrs bija džentlmenis: atstāja dzīvokli, automašīnu, deva naudu, satika pusaugu meitu. Bet sievai bija depresija un viņa gandrīz ienīda bijušo vīru. Viņš saprata: vēl nedaudz un būs pavisam slikti. Un vienu vakaru viņš ieradās ar ziediem un labu vīnu. Viņi dzēra, uzkoda un viņš sacīja: "Klausies, tu man esi ļoti dārga. Mēs saprotam viens otru no pusvārda. Tu esi jauka, gudra, tu esi skaista sieviete. Es iemīlējos citā, bet bez tevis arī nevaru dzīvot. Es gribu tevi satikt, redzēt, sarunāties, nu kā tagad…". Īsāk sakot, apvārdoja. Apbūra. Sieviete zaudē galvu, kad viņai čukst saldus vārdus. Un galu galā vīrietis bija pilnīgi godīgs. Viņam neko nevajag no bijušās sievas – tikai labas attiecības. Lai viņa izietu no depresijas miglas. Un viss izdevās.

Starp citu, skopajiem vīriešiem jāņem vērā – pastāv kāds psiholoģisks likums. Jo sliktākas attiecības – jo niknāk sieviete pieprasa naudu. Viņai tā nav tik daudz materiāla vajadzība kā morāla. "Es tevi, nelieti, pamatīgi izpurināšu!"

Laulības šķiršana nav ģimenes dzīves beigas, lūk, kur tā sāls. Tas ir ģimenes dzīves turpinājums, bet citos veidos.

No bijušajām sievām nevar izbēgt. Es zinu daudz stāstu, kad sarežģītā situācijā esošs vīrietis metās pie bijušās sievas. Jā, viņi ir šķīrušies, viņam ir jauna draudzene vai pat sieva, bet viņš – pie bijušās. Viens tāds nonāca avārijā, tika nogādāts slimnīcā, viņš viss asinīs un pārsējos, vispirms zvanīja bijušajai sievai. Viņa, protams, atsteidzās, bet uzreiz jautāja: "Kāpēc tu nesauci savu draudzeni?" Viņš apjuka: "Es uzreiz par tevi iedomājos".

Godīgi sakot, tādu bijušo sievu nemaz nav. Un kas par riebīgu vārdu "bijusī"? Sieva ir kā ķermeņa daļa, ko nogriezt? Tas ir iespējams, bet kļūsi invalīds. Labāk sakārto asinsriti.

Un vienmēr atceries, ka sievietei nav nekā svarīgāka par sīkumiem, niekiem, spožumiem un ziedlapiņām. Jebkurš kompliments viņu iedvesmo. Un no bijušā vīra tā ir tikai dāvana. Sievieti var aplaimot ar pilnīgiem niekiem.

Reiz es atnācu pie savas jaunākās meitas. Mēs bijām vieni: tajā vakarā viņas māte līdz vēlam vakaram skraidīja darīšanās. Mēs paspēlējāmies un tad vajadzēja pabarot meitu. Es ieeju virtuvē: izlietnē kaudze netīru trauku. Nē, bērna māte mīl tīrību, tikai divas dienas nav bijis spēka trauku mazgāšanai. Meita ēd savu griķu putru ar medu, un es domāju: kāpēc es nevarētu nomazgāt traukus? Jā, tā nav mana māja, nav mana ģimene, nav mana problēma. Bet kāpēc nenomazgāt, jo man patīk šis darbiņš. Sieviete pārradās drūma, nogurusi, nerunīga. Es taisos mājās un pēkšņi viņa izskrien no virtuves tik laimīga, it kā briljanta gredzenu saņēmusi: "Vai tu nomazgāji traukus? Paldies tev! Es braucu mājās un ar šausmām domāju par to kalnu…"

Šķiet, ka šajā brīdī viņa bija gatava atkal salaulāties ar mani. Ejot mājās, es domāju: "Neizdarīju neko īpašu. Cik maz sievietei vajag laimei."

Un tagad, kad nāku, ja redzu traukus – nomazgāju. Man tas nav grūti, bet meitenei prieks. Mēs domājam: pienācis laiks atkal dzīvot kopā. Joks. Mēs esam šķīrušies, katram ir sava interesantā dzīve. Bet mums ir meita. Un tas ir vissvarīgākais.

Bērnam jāredz, ka vecāki labi un jautri sazinās. Jā, viņi dzīvo atsevišķi, bet, tiklīdz satiekas, viņi priecājas viens par otru. Un neviens bērnam nesaka: "Tavs tēvs – viņš vispār…" Bērnam traģēdija nav, ja vecāki šķiras, bet, kad viņi ienīst viens otru. Kad bērnu viens otram padod klusējot, kā slotu.

Esmu divreiz šķīries. Un man bija grūti attiecības saglabāt, bet pirmās šķiršanās gadījumā tās bija jāatjauno no drupām. Un tas norisinājās ilgi, sāpīgi, bet es tomēr mēģināju. Nē, es neesmu dāvana. Tagad man ir viegli mācīt, bet toreiz es teicu un darīju arī muļķības.

Tad nāk trešais posms, kā atlīdzība. Kad bijusī sieva pazūd. Un tā vietā parādās draugs.

Man vairs nav bijušo sievu, es viņas iznīcināju. Pārnestā nozīmē. Ir divas labas draudzenes – nē, drīzāk divi tuvi radinieki, divas māsas, ar kurām mēs tērzējam, smejamies, diskutējam par filmām un tenkojam par kopīgām paziņām. Mēs varam sastrīdēties, mēs varam apvainoties, laba sieviete vienmēr atradīs par ko apvainoties. Bet viens bez otra mēs nevaram. Labi, sacīšu par sevi: es nevaru dzīvot bez viņām. Man viņas tiešām ir vajadzīgas. Es mīlu viņas, es gribu, lai viņas būtu laimīgas. Es sūtu viņām visādas muļķības. Ja viņas ilgu laiku neatbild, es uztraucos. Un ja jūs redzētu mani ar kādu no viņām kafejnīcā, nodomātu "Vai, kāds jauks pāris. Ir skaidrs, ka ilgu laiku kopā un nav apnikuši viens otram."

Kā iznīcināt bijušo sievu. Un vai tas ir tas, ko tu patiesi vēlies
Foto: Jake Davies / cc

Pastāstīšu par sākuma pieminētās drāmas finālu. Draugu iepazīstināja ar labu advokātu, laulības šķiršanas speciālistu. Viņš noklausījās visas sūdzības, pretenzijas un teica: "Es varu jums palīdzēt. Mēs iesniegsim prasību tiesā, jūs uzvarēsit, būs likumīgas dienas, lai tiktos ar bērnu, mēs varam pat pārliecināt, ka bērns paliek pie jums. Īsi sakot, mēs noorganizēsim jūsu bijušajai briesmīgu dzīvi. Bet mans padoms ir – salabstiet. Tas ir labākais, un tas ir atkarīgs no jums".

Draugs atstāja juristu saniknots: kas par stulbu padomu? Atradies speciālists! Bet draugs ir gudrs cilvēks, atgriezās mājās, padomāja dienu vai divas un uzrakstīju sievai e-pastu. Mierīgu, draudzīgu, gudru. Viņa, šķiet, gaidīja, uzreiz atbildēja: "Es nemaz negribēju visu šo skandālu."

Viņi tagad ir draugi. Un viņš nekad viņu nesauc par "bijušo sievu" – saka: "Mans Aņņuks."

Avots: snob.ru

Source info

LA.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl