Viens no pārsteidzošākajiem psihologu atklājumiem bija vīrieša dominējošā loma pār sievu vai partneri, kas izpaudās klusēšanā. Bieži vien vīrietis atgriezās mājās un ar alus vai cita dzēriena pudeli iekārtojās pie televizora (vai datora), nesaistoties ar citiem ģimenes locekļiem.
Vienā gadījumā vīrietis pat apgrieza savu krēslu, lai viņa kontakts ar pārējo ģimeni būtu mazāks. Bieži vien vīrieši darbā kontaktējās ar saviem draugiem vai kolēģiem un tā rezultātā viņi vairs nevēlējās iesaistīties sarunās mājās.
Turpretim sievietes joprojām vēlējās sazināties ar saviem partneriem. Vai sevis nomierināšanai, vai vienkārši tādēļ, ka viņas ir komunikablākas personas, viņas vēlējās runāt. Būdami nepārtraukti atturīgi, daži vīrieši, lai arī ne visi, piespieda sievietes nepārtraukti mēģināt pievērst viņu uzmanību.
Iespējams, sieviete dienu pavadīja mājās ar bērniem. Viņa tos mīl, taču pēc dienu ilgušām saziņas ar bērniem sieviete alkst sarunas ar pieaugušo. Taču, lai to panāktu, sievietei bieži nākas izmantot bērnišķīgas frāzes un intonācijas. Piemēram sakot: "Tīģerīt? Uzmini, kas šodien notika". Cik bieži nav nācies dzirdēt ko līdzīgu no bērna mutes, cenšoties piesaistīt pieaugušā uzmanību.
Klusumā ir arī kaut kas nervozējošs, liekot satraukties. Ja tevi ignorē kāds, kas šķietami mīl, rodas nestabilitātes un satraucošas nedrošības sajūta. Tas liek sievietei un bērniem justies saspringtiem un bieži vien vīrietis to vēlas, lai noteiktajā vidē dominētu.
Pētījumā konstatēja, ka vīrieši atšķirīgā pakāpē televizoru izmantoja kā vairogu. Viņi varēja pateikt ko tādu, kas sievietei vai ģimenes locekļiem nav izprotams, radot stresu, un nekavējoties atkal ieurbties TV ekrānā, būtībā ignorējot savu komentāru izraisītos protestus.
Pagātnē "klusā un stiprā" tipa vīrietis tika uzskatīts par vispāratzītu vērtību. Daudzus šādus tipus radīja arī Holivuda - Garijs Kūpers, Džons Veins, Klints Īstvuds, u. c. Vai kāds var iedomāties Arnoldu Švarcenēgeru vīterojam par grūto dienu kantorī? Pēc "es atgriezīšos" viņa saziņas spējas krasi krītas. Mazrunība tika uzskatīta par apbrīnojamu vīrieša rakstura īpašību. Tā it kā norādīja uz viņa spēju bez vaidiem un kurnēšanas uztvert visus dzīves pagriezienus.
Tagad ir zināms, ka emociju - dusmu, skaudības un citu - apslāpēšana sevī var būt graujoša garīgajai veselībai. Tā kā fiziskā veselība ir tieši saistīta ar garīgo, apdraudēta ir arī tā.
Bieži vien vīrieši nerunā, jo zemapziņā baidās no tā, ka viņiem būtībā nav nekā sakarīga ko teikt. Viņiem parasti nav pieņemama pļāpāšana un runas par psiholoģiju, sapņiem, slimībām, apģērbu un dažādām sīkām, sadzīviskām lietām. Taču kļuvis skaidrs, ka nepastāv tāds jēdziens kā "nenozīmīgas sarunas". Sievietēm ir zināms, ka sarunai var būt terapeitiska vērtība. Tā atslābina, rada komforta sajūtu, rada sociālu saiti starp cilvēkiem ar līdzīgām interesēm, norāda uz to, ka ir kopēji mērķi un vērtības.
Vīrieši šādas sarunas visbiežāk risina ar citiem vīriešiem vai sievietēm darbā. Taču tie ir kolēģi un šajā vidē vīrietis neizjūt vajadzību dominēt. Ir teikts, ka vīrietis izvēlas sievieti, jo viņa to redz tādu, kāds viņš gribētu izskatīties citu acīs. Citiem vārdiem sakot, sieviete ir skatītāja lomai, kuru viņš jelkādu iemeslu dēļ tēlo.
Ārējās izpausmes ilglaicīgi ir grūti saglabāt. Familiaritāte nozīmē galu fascinēšanas spējai. Savstarpējās attiecībās nav jāpaiet ilgam laikam, līdz iestājas ilūziju sabrukums. Drīz vien sieviete ierauga vīrieti tādu, kāds viņš ir patiesībā, un tad viņai jāpieņem lēmums. Ja viņas mīlestība ir pietiekami stipra, sieviete piedos vīrietim lomas tēlošanu. Ja nē, viņas dzīve var kļūt grūtāka.
Taču iedomājies, ka viņa mīl vīrieti un/vai viņiem ir atlikušas kopīgas intereses, piemēram, ģimene un ienākumi. Tādā gadījumā viņa noteikti vēlēsies kontaktus, kuri būtu kas vairāk par seksu, ēšanu un mājas soli. Viņa vēlēsies sarunas un komunicēšanās iespēju. To viņai liedzot, vīrietis saglabā iespēju piesaistīt sev sievietes uzmanību. Viņa var saņemt vīrieša uzmanību, taču tikai tad un tā, kā viņš to vēlēsies. Tā ir dominēšanas definīcija.
Vašingtonas universitātes pētījuma veicēji konstatēja, ka visveiksmīgākās attiecības ir tajās ģimenēs, kurās pāris katru dienu atrada laiku sarunām par jebkādu tēmu. Panākumus attiecībās neietekmēja apspriežamā notikuma nozīmīgums, bet svarīgs vienkārši bija fakts, ka par to runāja. Daļa vīriešu šāda veida sarunas joprojām uzskata par sievišķīgām un viņu vīrišķību mazinošām.
Viņuprāt, tas atgādina pļāpas, kurās iesaistās jebkura vecuma un dzimuma meitenes. Būt labam sarunu biedram - tas noteikti nav imidžs, ko vēlētos lielākā daļa vīriešu, it īpaši, ja viņi grib sevī saskatīt mačo vīrišķīgu vieglumu, un vēlmi radīt iespaidu ne tik daudz uz citiem, kā pašiem uz sevi.
Cik bezpalīdzīgas gan var justies sievietes, kas dienu ir noklusējušas. Cik tas ir nomācoši. Tas ir aizvainojums, kas gan neizpaužas fiziski, taču spēj nomākt sievietes garu un dvēseli. Šādā gadījumā klusums kļūst par pamatu juridiskajam terminam "raksturu nesaderība". Daudzos gadījumos šāda uzvedība nav tikai vīrieša vaina.
Tieši to noskaidroja Vašingtonas universitātes pētnieki. Bieži vien vīriešu uzvedību nosaka sabiedrībā pastāvošie uzskati un viņu vecāku dzīve klusā un bezizteiksmīgā vidē. Vīrietim ir maldīgs priekšstats par to, kā viņam jāattiecas pret sievieti. Viņš tic iespējai dominēt, spēlējot savu lomu. Teiciens vēsta "aizvainojums tiek pārmantots, katrs mācās no saviem vecākiem".
No otras puses tā var būt vienkārši cita augstprātības izpausme. Augstprātība ir paša radīts aklums, niecības veids, kurā katrs redz tikai pats sevi. Tā ir valodas ierobežošana jeb muļķība, pašam liekot sev klusēt un atturēties no saziņas.
Pētījumā konstatēta arī sieviešu vēlme dažkārt izmantot klusumu, taču tikai kā atbildi nepieņemamai rīcībai. Sievietes ledainā attieksme pret vīrieša kļūmīgo rīcību ir gandrīz klišeja. Toties sievietes neizmanto klusumu kā ieroci, lai kādu aizvainotu vai ignorētu. Ja vīrietis kaut ko izdarījis nevietā vai pieļāvis rupjību, sieviete klusēs tik ilgi, līdz viņš to atzīs, vai kas gadās biežāk - centīsies notikušo labot ar nākamo soli.
Vašingtonas universitātes pētījumā konstatēts tas, kas psihologiem jau sen nebija noslēpums, bet katra sieviete to nojauta gluži instinktīvi - labu attiecību uzturēšanai nepieciešama saziņa.
Cik daudzas sievietes vēlētos sagrābt vīrus aiz apkakles, sapurināt un kliegt: "Runā ar mani, muļķi!". Dibinot attiecības, sievietēm par to vajadzētu padomāt un izvēlēties draugu, kas ar viņām runā.