Foto: Shutterstock
Par aplikāciju "Tinder" uzzināju, pagājušajā nedēļā pļāpājot ar draudzenēm. Lai gan ārvalstīs tā ir populāra jau vairākus gadus, pie mums "tinderošana", kā to ierasts saukt, parādījusies vien nesen. Tā kā mani ieinteresēja aplikācijas strauji augošās popularitātes iemesls, ievācu tās lietotāju pieredzes stāstus, kā arī nolēmu roku iepazīšanās rata griešanā izmēģināt pati, nedēļas garumā veicot nosacītu eksperimentu.

Iztaujājot draudzenes, atklāju, ka jaunās paaudzes interneta iepazīšanās fenomena princips ir samērā triviāls - šķirojot aplikācijas automātiski piedāvātās lietotāju bildes, kas piemeklētas, izvērtējot jūsu kopīgās intereses un atrašanās vietas rādiusu, izvēlies, kam spiest "jā", bet kuru noraidīt, vērtējot vien cilvēka vizuālo izskatu. Ja tevis pozitīvi novērtētais lietotājs ir uzspiedis "jā" tavai bildei, jūsu starpā izveidojas simpātiju sakritība jeb "match", par ko aplikācija signalizē, tālruņa ekrānā parādoties paziņojumam.

Un tālākais jau ir jūsu rokās - uzsākt sarunu, ideālā gadījumā vienojoties pat par tikšanos klātienē, vai nelikties ne zinis par sakritību un lūkoties pēc jauna sapņu prinča vai princeses.

Tātad, kā veicās man? Pēc aplikācijas lejupielādēšanas telefonā un tās atvēršanas sistēma piedāvāja automātiski izveidot jaunu lietotāja profilu, saistot to ar jau esošo Facebook kontu. 

Faktā, vai profilu es varētu izveidot arī tad, ja man nebūtu sava Facebook konta, neiedziļinājos,jo reģistrācijas process notika teju zibenīgi. Nepilnas minūtes laikā aplikācija jau bija apkopojusi manas Facebook profilā minētās intereses, kā arī, šķiet, vislielāko "like" skaitu savākušās fotogrāfijas. 

Tā nu, izdzēšot pāris fotogrāfiju, kuras nezināmu cilvēku pulkam publiskot nevēlējos, uzsāku savu nelielo "tinderošanas" eksperimentu. Sākotnēji aplikācijas lietotāju bildes aplūkoju teju skrupulozi, lielāko daļu sistēmas piedāvāto kandidātu izbrāķējot. Par jaunu, par vecu, ārzemnieks, dīvainis, narciss... 

Lietotāju tipāžu, kas mani varētu uzrunāt, jāatzīst, bija samērā maz. Tomēr pāris fotogrāfijām atļāvos uzspiest "jā", atzinīgi novērtējot aktīvās atpūtas cienītājus un, protams, vienkārši simpātiskus vīriešus, kuri neizskatījās kā sevī pārlieku iemīlējušies un meiteņu ielenkumā dzīvi vadoši bohēmisti bez mazākās izpratnes par dzīvi dienas gaismā.

Ātri vien sistēma piedāvāja pirmos "match" paziņojumus, parādoties arī vēstulēm. Lielākā daļa aprobežojās ar standarta frāzēm un vienkāršu apsveicināšanos. Tā kā uz ziņām neatbildēju, sarunas neizveidojās, lietotājiem, visticamāk, atmetot ar roku vienam "kurvītim", lai iepazītos tuvāk jau ar nākamajām "tinderotājām".

Nedēļas garumā striktos vērtēšanas kritērijus atmetu, saprāta robežās spiežot "jā" nu jau lielākam lietotāju skaitam un pie viena arī aplikācijas profila bildi nomainot uz vasarīgu un dzīvespriecīgāku attēlu. Nu "match" paziņojumi atskanēja teju nemitīgi, liecinot, ka aplikācijas lietotāji vadās pēc kvantitātes, nevis kvalitātes principa vai arī gluži intuitīvi izvēlas spiest "jā" fotogrāfijai, kurā redzama smaidoša un priecīga seja.

Jaunās taktikas dēļ saņēmu arī daudz vairāk vēstuļu, taču arī šoreiz klusēšana darīja savu - neviena no iesāktajām sarunām neturpinājās, vīriešiem vai nu kautrējoties vai gluži vienkārši negribot lieki tērēt savu enerģiju. Jūrā taču zivju daudz!

Tā kā sarunas ar aplikācijas lietotājiem uzsākt nevēlējos, no "tinderošanas" pēc sešām dienām atteicos, jo tieši drosmē uzsākt sarunu un arī satikties klātienē ir tās jēga. Pretējā gadījumā aplikācijas lietošana ir vien bezjēdzīga laika nosišana, aplūkojot svešu cilvēku attēlus. Tomēr, izvērtējot tās darbības principu, jāatzīst, ka "Tinder" un tai līdzīgas aplikācijas, visticamāk, ir ierasto iepazīšanās portālu nākotne - kas gan var būt vēl vienkāršāk kā potenciālo randiņa partneri izraudzīties ar vienu ekrāna "pāršķiršanu? Par to, kāda ir mūsu emocionālās notrulināšanās iespējamība, jaunas iepazīšanās veidojot šādā veidā, gan vēl var diskutēt, taču, iespējams, kādam tā ir iespēja patiešām satikt savu nākotnes laulāto draugu.

Turpinājumā citu aplikācijas lietotāju pieredzes stāsti*.

*Vārdi mainīti.

Kristaps, 21, students

Foto: Shutterstock

Aplikāciju lietoju apmēram mēnesi. Lejuplādēju to, jo mani ieintriģēja draugu atsauksmes. Tā kā brīvajā laikā man patīk iepazīties ar jauniem cilvēkiem un meitenēm ārpus sava sociālā loka, domāju, ka šis būs labs papildinājums jau esošajam kontaktu lokam. Sākumā, kad lejuplādēju aplikāciju, es ļoti uzmanīgi vērtēju meiteņu bildes un pētīju, vai man ar viņām varētu būt kas kopīgs. Taču jau nākamajā dienā es iedevu savu telefonu istabas biedram, un viņš vienkārši sāka novērtēt ar "jā" visas meitenes, kuru bildes aplikācija piedāvāja.

Beigās man savācās jau kaudzīte savstarpēji sakritušo simpātiju jeb "matches", un, par šo stratēģiju pasmejoties, izlēmu, ka tā pat ir laba aplikācijas lietošanas taktika. Sakritību ir daudz, bet man nevienai meitenei nav obligāti jāuzraksta pirmajam. Tā nu ļauju iniciatīvu savās rokās pārņemt viņām – beigu beigās, sievietes tāpat ir tās, kuras izvēlas vīriešus.

Man ir arī teorija, ka, jo vairāk "matches" ir izdevies sakrāt, jo augstāks ir mana profila novērtējums kopumā, kas savukārt biežāk liek parādīties vislabāk novērtēto meiteņu izvēlēs.

Lai gan iniciatīvu nododu pretējā dzimuma rokās, jāatzīst, ka viņas raksta samērā reti. Bieži vien tiek atsūtīts vien kāda emotikona – smaidiņš vai parasta sasveicināšanās frāze. Tas liek domāt, ka meitenes ir ļoti pašpārliecinātas. Viņām pat nav jācenšas sev piesaistīt vīrieša uzmanību – pietiek vien ar pirmā soļa speršanu, uzskatot, ka tālāk viss notiks pats no sevis.

Gadījumos, kad pirmo vēstuli tomēr nosūtu es, tad cenšos izvairīties no standarta frāzēm, lai atšķirtos no pārējiem lietotājiem. Izsaku komentāru par meitenes interesēm vai fotogrāfijām, lai piesaistītu viņas uzmanību. Kad tas ir izdevies, uzsāku vispārīgu sarunu, tās beigās piedāvājot apmainīties ar telefona numuriem. Pēc tam sazvanāmies vai sarakstāmies ar īsziņām, norunājot arī tikšanos. Līdz šim man ir bijuši divi randiņi, kuros gāja sliktāk, kā cerēju. Pirmo meiteni neredzēju kā attiecībām piemērotu partneri, savukārt otrās dzīves uztvere pārāk atšķīrās no manām vērtībām, kā arī nespēju viņā saskatīt to sievišķību, pēc kuras meitenēs lūkojos. Taču, jebkurā gadījumā, tā ir lieliska pieredze.

Ir gadījušies arī kuriozi – reiz sāku sazināties ar kādu ārzemnieci, un meitene ierosināja atbraukt pie manis uz mājām, piedāvājot pat vienas nakts sakarus. Īsti līdz galam šai sarakstei nenoticēju – domāju, viņa vienkārši pētīja, cik izmisuši ir vīrieši, jo pēc neilga laika no aplikācijas izdzēsās.

Uzskatu, ka "Tinder" lietošana Latvijā ievērojami atšķiras no tās lietotāju paradumiem ārzemēs. Tur aplikācija tiek izmantota vienas nakts sakaru organizēšanai, kamēr Latvijā cilvēki ir krietni konservatīvāki un aplikāciju vairāk izmanto izklaidei. Īpaši piesardzīgas ir meitenes, kuras baidās no vieglprātīga priekšstata radīšanas un sabiedrības spiediena dēļ spontānai rīcībai neļaujas pat, ja to patiesībā gribētu.

Lielākā daļa lietotāju, manuprāt ir augstskolas pirmo kursu studenti, kuri aplikāciju neuztver nopietni. To pierāda kaut vai fakts, ka no 100 "matches" ir bijusi tikai divi randiņi, kā arī neviens no maniem draugiem, kuri "Tinder" lieto jau ilgu laiku un regulāri, vēl nav izveidojis attiecības ar kādu no ar aplikācijas palīdzību sastaptajām meitenēm.

Roberts, 26, mārketinga speciālists

Foto: Shutterstock

Par "Tinder" man pirms pāris nedēļām pastāstīja paziņa, ar aizrautību rādot jaunās aplikācijas iespējas un iepazīstinot ar nepārprotami vienkāršo ideju. Pirmā reakcija bija: "Nu, nopietni? Te taču cilvēki, spiežot "patīk" vai "nepatīk" viens otru šķiro kā apģērbus veikalā."

Taču šeit slēpjas visa būtība un arī aplikācijas valdzinājums – "Tinder" ir ērts veids, kā bez aplinkiem un kautrēšanās sameklēt sev simpatizējošu cilvēku, ar ko vēlētos iepazīties. Varbūt skan triviāli, bet nav nekāds noslēpums, ka, iepazīstoties ar cilvēkiem vai, piemēram, izvēloties veikalā džemperi, mēs vispirms novērtējam vizuālo aspektu, nevis domājam, cik šis cilvēks ir labs sarunu biedrs vai cik džemperis ir ērts.

Manuprāt, šī aplikācija ir jaunās paaudzes iepazīšanās portāls – šeit nav jākautrējas, ka tevi pamanīs darba kolēģis vai kāds, kurš gribēs iznest cauri. Šeit neuzturas cilvēki, kuri meklē vēstuļdraugus. Aplikāciju izmanto tie, kuri vēlas iepazīties tuvāk, un nav nekāds brīnums, ja, iegūstot "match", pirmais jautājums ir: "Satiekamies?".

Kopumā, manuprāt, tas ir foršs mobilais rīks, kas ir lielisks palīgs tiem, kas kautrējas iepazīties publiskās vietās. Protams, ka, sarunājot tikšanos, tevi otrā galā gaida kaķis maisā, bet tā taču ir vienmēr, ja iepazīšanās nenotiek klātienē. Iesaku izmēģināt, bet neaizmirst, ka "Tinder" tavā vietā nerunās – tas tikai aiztaupīs to mulsuma sajūta, kas rodas, kad vēlies pieiet klubā pie tās meitenes vai puiša, kas tev iepaticies.

Es pats pagaidām esmu ieguvis 14 "match", un ar vienu meiteni sarunājām nākamnedēļ satikties Man nav problēmu to izdarīt arī uz ielas vai veikalā pie dārzeņu plaukta, bet šajā gadījumā vienkārši ir interese, vai tiešām divi cilvēki var satikties, nospiežot pāris pogas vienā aplikācijā.

Laura, 28, reklāmas projektu vadītāja

Foto: PantherMedia/Scanpix

Daloties iespaidos par "Tinder", jāsāk ar to, kā es līdz tam vispār nonācu. Es neatzīstu iepazīšanos internetā, jo man tā šķiet gluži vai lieka laika izšķiešana. Tomēr, draudzeņu vadīta, nolēmu pamēģināt, jo nespēju atbildēt uz jautājumu - ko tu zaudēsi? Ja nu vienīgi laiku, bet šādu atbildi viņas nepieņēma.

Pirmie iespaidi bija ļoti dīvaini. Šķita, ka katrs redzēs to, ka pateikšu ''nē'', tāpat bija dīvaini kādam spiest "jā", aplūkojot vien pāris bildes. Bet pēc kāda laika, kad pie šķirošanas pieradu, sapratu, ka man ir izveidojušās dažādas vīriešu vērtēšanas kategorijas. Vīrietis ar selfiju - Nē! Vīrietis ar paceltu kreklu - Nē! Vīrietis ar meiteni blakus - kādā sakarā?! Nē! Vīrietis, kurš slēpj savu seju - Nē! Vīrietis ar alkoholu vai attēliem no trakulīgām ballītēm - Nē! Un, kas arī man bija svarīgi - ārzemniekiem arī - Nē!

Pēc šādas izvērtēšanas sapratu, ka nav nemaz tik daudz pāri palikušo (it īpaši tad, ja neuzliec meklēšanas rādisu tik lielu, ka tas sasniedz Igaunijas robežu), tāpēc man nebija jāsatraucas par nevēlamu vīriešu sarakstēm.

Jāatzīst, ka aptuveni divu neaktīvu ''tinderošanas'' mēnešu laikā man izveidojās aptuveni trīs sarakstes, kuras varētu dēvēt par sarunām. Lai arī ar vienu no vīriešiem sarakste izvērtās pat ļoti interesanta, es nezinu, vai man būtu vēlme satikt šo cilvēku dzīvē. Man nez kāpēc ir sajūta, ka cilvēki reālajā pasaulē ir pavisam citādāki nekā virtuālajā, tāpēc negribētos piedzīvot to vilšanos, satiekot cilvēku dzīvē un saprotot, ka viņš neatbilst manis iedomātajam tēlam.

Mani kopējie secinājumi:

"Tinder" vairāk noder ārzemēs, kur ir vairāk aktuāli iepazīt cilvēkus.
Aplikācijā ir maz cilvēku, kuri meklē nopietnas attiecības, cilvēki to vairāk uztver kā spēli, nevis iepazīšanās iespēju
Jo puisim mazāk bilžu, jo labāk. Jo vairāk selfiju un portretu no fotosesijām, jo lielāka būs iespēja, ka puisis ir ļoti vērsts uz sevi.
Bildes ļoti daudz pasaka par cilvēku. Pat vairāk nekā mēs spējam iedomāties.

Interesantākais atklājums – aplikācijā nav noteikumu, ka saruna obligāti jāuzsāk meitenēm. Pēc dažām sarunām esmu noskaidrojusi, ka puiši, izrādās, gaida iniciatīvu no meitenēm. Tāpēc, ja ir izveidojusies saderība, nav obligāti jāgaida ziņa no otra cilvēka.

Tāpat, esot šajā spēlē es sapratu, ka esmu diezgan izvēlīga. Šeit ir jābūt nedaudz piezemētākam - jāsaprot, ka normāli vīrieši neliks attēlus no personīgām fotosesijām, neliks selfijus, nepublicēs sevi puskailu un tā tālāk. Tāpēc ir nepieciešams izvērtēt - varbūt vīrietis tikai ar vienu attēlu ir vissakarīgākais, jo viņš brīvajā laikā nefotografējas, bet dara ko vērtīgāku? Bet tas ir gaumes jautājums, ko katrs pats atklāj par sevi, esot šajā "Tinder" pasaulē.

Cik ilgi es "tinderošu"? Jāatzīst, ka diezgan ātri šī spēle apnīk, it īpaši tad, ja tuvākajā apkārtnē vairs nav neviena pretendenta. Ja arī ar kādu cilvēku izveidojas ilgākas sarakstes, tās parasti tiek turpinātas citā vidē - facebook, whatsapp, vai kur citur, tāpēc "Tinder" noteikti nav tā vietne, kur es gribēšu atgriezties vēl pēc diviem mēnešiem.

Ance, 29, strādā valsts parvaldē

Foto: PantherMedia/Scanpix

Par "Tinder" izdzirdēju jau sen, taču, tā kā tobrīd biju nopietnās attiecībās, nekādu dziļāku interesi aplikācija manī neizraisīja. Zināju tās darbības principu, reizēm paklausījos draudzeņu piedzīvojumu stāstos, un tas arī viss. Taču šovasar, kad attiecības izjuka un attapos ne tikai ar krasi mainītiem nākotnes plāniem (kas patiesībā nu ir tīti miglā), bet arī vientulības sajūtu, ko nespēj remdēt ne saviesīgu pasākumu apmeklēšana, ne laika pavadīšana ar tuviniekiem vai ierakšanās darbā, nolēmu izmēģināt arī savu roku aplikācijas lietošanā.

Jāatzīst, motīvus, kas mani vadīja piereģistrēt aplikācijā savu profilu, lielākā sabiedrības daļa, visticamāk, nosodīs. Tā kā pēc dabas esmu samērā kautrīga, iepazīšanās ar vīriešiem reālajā dzīvē man nevedas vienkārši, turklāt šobrīd pat neesmu pārliecināta, vai vēlos atkal veidot nopietnas attiecības.

Savukārt "Tinder" sniedz man iespēju it kā atklāt savas personības pārgalvīgās šķautnes – ja dzīvē vīrieti nekad nespēšu uzrunāt pirmā, tad šeit tas ir vienkāršāk. Tāpat es zinu, ka nekad nespētu pavadīt nakti ar kādā bārā sastaptu svešinieku, kurš pat neatceras manu vārdu, taču, lietojot "Tinder", man ir iespēja sarunas biedru (kuram, starp citu, šajā virtuālajā vidē varu sadūšoties uzrakstīt pirmā), iepazīt tuvāk, lai pēc tam nolemtu, kādā gultnē šo pazīšanos virzīt tālāk.

Atzīšanos, ka teju pusgada laikā, ko pavadu, periodiski "tinderojot", ar dažiem iepazītajiem vīriešiem esmu arī pavadījusi kopīgas naktis. Tā kā šobrīd nevēlos veidot jaunas attiecības, aplikācija man ļauj bezrūpīgi izklaidēties sev tīkamu vīriešu sabiedrībā un, nejūtoties kā, piemēram, naktsklubos nomedītam un lētam gaļas gabalam, reizēm izbaudīt arī intīmu tuvību bez saistībām ar partneri, par kuru vismaz daļēji varu būt pārliecināta.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!