Pati izdomāja, pati apvainojās. Šādu, sev adresētu teicienu, šķiet, savā dzīvē ir dzirdējusi teju katra no mums. Nav noslēpums, ka reizēm sīkie ikdienas kašķīši rodas no nekā, turklāt ātri vien pāraug visnotaļ cienījama izmēra konfliktos. Turpinājumā nelielai atslodzei un dienas smaida devai piedāvājam iepazīties ar amizantiem, dīvainiem un patiesībā tik gluži saprotamiem sadzīves konfliktu iemesliem, kuros portāla Cālis.lv forumā dalījušās tā lietotājas.
Sīpoli uz lašmaizītes, nevietā novietota automašīna, pat vīrieša miers, atsakoties reaģēt uz mūsu provokācijām. Izrādās, mūs nokaitināt var tik daudz kas! Turpinājumā piedāvājam iepazīties ar dažām sadzīviskām ainiņām, kurās, iespējams, atpazīsi arī sevi!
- Tā padomāju, ka vairums situāciju, kurās sastrīdamies ar līdzcilvēkiem, patiesībā veidojas no sīkumiem, ko vēlāk pat neatminamies. Atceros, pagājušogad bija puņķi un asaras, jo saņēmu lūgumu studijām nopirkt pierakstu kladi – līniju.
Izskraidīju vairākus veikalus, visur rūtiņas un rūtiņas, nekādu līniju nav. Zvanīju, man, protams, neatbildēja, jo cilvēks lekcijā. Kavēju darbu, beigās izmisumā nopirku pirmo kladi, ko gribēju pirkt jau sākumā, bet nenopirku, jo rūtiņu taču!
Tā nu atbraucu, atdodu kladi, un cilvēks priecīgs – izrādās, tieši rūtiņu, nevis līniju kladi vajadzējis. Man, protams, spalvas pa gaisu – laiks iztērēts, darbs kavēts, kādas sešas grāmatnīcas apskraidītas, lai sameklētu to, ko, izrādās, nemaz nevajag. Un sāpīgākais, protams, tas, ka to jau nenovērtē. Jo nemaz neprasīja!
- Man šodien bija konfliktsituācija pašai ar sevi. Draudzene pirms dažām dienām iedeva stikla bļodā īpašu gaļu – sataisītu nu super puper. Jāatdod trauks. Tukšu taču neatdošu. Šodien cepu bulciņas. Vienmēr sanāk smuku smukās. Ar āboliem, no kārtainās mīklas. Šodien, kā par spīti, kad vajadzētu ūbersmukas, sanāk kaut kādas izgāzušās kā vecas sētas. Recepte visu laiku tā pati, grādi tādi paši. Cepu trīs reizes. No visām plātēm tad nu izlasīju smukākās.
- Visi konflikti man parasti ir izcēlušies PMS laikā. Pēcāk saprotu, cik stulba esmu bijusi. Morāle – šajā laikā sevi jāsatur ar dubultsparu.
- Bet vispār šodien, piemēram, (jāsaka, gan, ka PMS sen garām) sacepos par to, ka vīram uz kašķi nevelk. Es vāros kā katls, bet šis visu tik mierīgi, tik mierīgi (tas bija saistīts ar bērnu audzināšanu un bija pamatīgs iemesls pakašķēties). Nez kāpēc tieši šodien vīram viss šķiet tik īzī pīzī, ka ņēmu un par to un sacepos.
- Neloģiskākie strīdu iemesli visi ir bijuši no sērijas "pati izdomāju, pati apvainojos". Kur no viena nepareizā intonācijā pateikta vārda vai pat vispār skatiena tika iztaisīta drāma. Pēdējos gados gan nav gadījies, bet agrā jaunībā es to itin bieži piekopu.
- Visvairāk strīdos par attieksmi. Par lietām, kas tiek pateiktas valdonīgā vai noraidošā stilā. Es organiski neciešu nekāda veida kontroli un pavēles formas.
- Viens no mūsu pastāvīgajiem kašķiem: mums ir divas auto vietas pie mājas, bet tādas, ka tās var salikt tikai vienu aiz otras un, lai izbrauktu pirmā, jāizdzen vispirms otrā. Parasti es pirmā atbraucu mājās un pirmā izbraucu. Tā nu man no rīta, kad tā jau vienmēr kavēju, jādzenā tas mašīnas un jāskrien vēl uz dzīvokli atslēgas nolikt. Tā nu sadzenāju un, skaļi dusmās burbulēdama un durvis dauzīdama, skraidu. Kad saku, ka vakarā jāsaliek, kā vajag, tad sākas – negribas, vēlāk, no rīta. No rīta vēl guļ un man žēl modināt, un tāpat laiks paies. Tā nu vīram katru vakaru jāklausās lekcija.
- Otrs kašķis ar vīru un arī ar citiem tuviniekiem ir par ēst gatavošanu, nu, piemēram, tagad ir salasītas sēnes un visiem vajag to krējumaino mērcīti, bet es gribu plikas. Vai, kāpēc uz lašmaizēm jāliek sīpoli un vispār jābāž tie sīpoli visur?! Kad var, paņemu savu tiesu ar nesabojāto ēdienu, bet, tad jāklausās komentāri, ka es izniekoju ēdienu, jo ēdu negaršīgi un dārgi (tā sēņu karote sanāk mērcei vismaz trīs cilvēkiem, ko es noēdu viena, kaut kā tā). Nieks jau, bet purpināšana un omas bojāšana tajā brīdi sanāk.
- Es kaut kad savā stulbumā jaunībā uztaisīju kašķi ar pirmo vīru, ka esmu tam neesošu blondu matu atradusi uz drēbēm. Pusi dienas nerunāju, un viņš vēl piedošanu prasīja.
- Ir nācies ar vīru sakasīties par to, ka viņš ar mani nekasās. Respektīvi, gribas pakašķēties, bet otrs nepavelkas, baigi aizvainojoši, ņe ļubit, značit!
- Vīratēvs kādreiz, redzu, grib izkašķēties – mēģina par politiku mani uzvilkt – neļaujos. Tad ķeras pie pārbaudīta ieroča – sāk par neko braukt augumā manam dēlam. Bet nu tik daudz noturos, lai noliktu veco pie vietas bez referāta par to, kādi kompleksi, manuprāt, pieaugušam cilvēkam rada vēlmi šādi izpausties. Ar to gribu teikt, ka konfliktu svarīgi ne tikai stulbi neiesākt, bet arī stulbi nebeigt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
