Bildinājuma izteikšana viennozīmīgi vairumam no mums saistās ne tikai ar laimes asarām un nebeidzamu prieku, bet arī ievērojamu stresu. Lai gan raizēšanās ziņā par īpašo mirkli mēs, daiļā dzimuma būtnes, uzrādām krietni spēcīgākas prasmes un sasniegumus, sava tiesa nervozitātes piedien arī vīriešiem. Šai sakarā, aptaujājot saderinātos vai nu jau laulības ostā iestūrējušos stiprā dzimuma pārstāvjus, noskaidrojām, kādas tad sajūtas pārņem vīriešus mirkli pirms liktenīgā jautājuma uzdošanas savai īstajai un vienīgajai.
Par godu mums, nevis vecmāmiņai, radu saimei un kaimiņiem
"Gredzenu izvēlēties palīdzēja manas mīļotās māte. Es to pie sevis glabāju vairākus mēnešus, gaidot īsto brīdi, kad izteikt bildinājumu. Kad kopā ar sievas ģimeni devāmies uz laukiem pie viņas vecmāmiņas, lai atzīmētu viņas astoņdesmito jubileju, par manu ieceri izteikt bildinājumu, šķiet, bija informēti ne tikai visi radi un tuvējo pagastu kaimiņi, bet arī pati topošā līgava.
Liels bija visu sarūgtinājums, kad pēc nedēļas nogales un mūsu viesošanās saderināšanās tā arī nebija notikusi – es nevēlējos visu izdarīt tik paredzami. Tā nu braucām atpakaļ uz mūsu mājām, un gredzens joprojām bija pie manis.
Bet pēc pāris nedēļām, kad posāmies uz randiņu, lai restorānā atzīmētu manu paaugstinājumu amatā, taču es mājās pārradot divas stundas vēlāk, kā plānots, tā gandrīz pazaudējot rezervēto galdiņu, izlēmu, ka šis būs bildinājuma izteikšanai piemērots mirklis.
Mana tagadējā sieva, mums mājās beidzot satiekoties, lai dotos uz restorānu, protams, ar mani sasveicinājās samērā vēsi, jo bija nonīkusi, mani gaidot. Taču restorānā viņa atplauka, mums jau atkal sirsnīgi sarunājoties un labi pavadot laiku.
Kad Alise uz brīdi izgāja, lai dotos uz labierīcībām, palūdzu viesmīlim pie mums pienākt pēc brīža, uz šķīvja pasniedzot kārbiņu ar gredzenu. Pārsteigums izdevās nevainojams un Alise piekrita manam bildinājumam. Tā nu mēs jau četrus gadus esam laulāti, audzinot deviņus mēnešus veco dēliņu un joprojām atrodot arvien jaunus veidus, kā vienam otru pārsteigt." Oskars, 28 gadi.
Sveces, asaras un neaprēķināta romantika
"Mana sieva un es viens otru pazinām jau kopš mazotnes, savukārt tikties sākām 14 gadu vecumā, tāpēc kāzas šķita gluži likumsakarīgs solis, kā turpināt mūsu attiecības. Gredzenu kopīgi sākām nolūkot gadu pēc bakalaura studiju absolvēšanas, kad es jau biju iekārtojies darbā, savukārt viņa tuvojās maģistra grāda iegūšanai.
Tā kā bijām vienojušies, kāda dizaina gredzenu topošā līgava vēlētos, viņa zināja, ka drīzumā plānoju bildinājumu izteikt. Taču es tik un tā vēlējos viņu pārsteigt. Tā nu manas nu jau sievas dzimšanas dienas rītā, palūdzu, lai bildinājuma plānošanā iesaistās arī man māte – biju viņai iedevis mūsu dzīvokļa atslēgas un lūdzu, lai viņa tajā izkārto sveces un ziedus, kamēr mēs paši neesam mājās.
Tā nu, kad atgriezos, dzīvoklis bija izrotāts, un man atlika vienīgi iedegt sveces un sagaidīt Ievu. Es gaidīju viņu vien pusstundu, taču nekādi nespēju nosēdēt mierā. Sirds dauzījās, rokas svīda, biju pārnervozējies. Brīdī, kad izdzirdēju viņu slēdzam ārdurvis, nometos uz ceļa un saucu, lai viņa ienāk istabā. Pārsteigums izdevās fantastisks, mēs abi apraudājāmies, turklāt ar tādu romantiku es pat nebiju rēķinājies. Jā, tas bija nedaudz banāli, taču neizsakāmi skaisti!" Egīls, 31 gads.
Racionāla vienošanās un reklāmas pauze
"Tā abi esam samērā pragmatiski un racionāli domājoši cilvēki, par laulībām tikām runājuši daudz un bieži, abi vēloties mūsu attiecības noformēt juridiski. Tā kā es zināju, ka Santa no manis negaida romantiskus pārsteigumus, man atlika vien viņai uzdot šo jautājumu.
Joprojām neesmu sapratis, kāpēc, bet liktenīgo jautājumu viņai uzdevu, mums abiem skatoties televizoru – filmas reklāmas pauzē. Tā kā abi domājam līdzīgi, tik vienkāršais un nekādos stereotipos nebalstītais bildinājums patiesībā izvērtās neizsakāmi organisks un pareizs. Viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek." Kristaps, 36 gadi.
Satraukums, atmiņas zudums un sajūta, ka tā jābūt
"Biju ievācis visu iespējamo informāciju par saderināšanās gredzeniem un, kad manā kontā ienāca papildus nauda, nekavējoties arī to nopirku. Pēc tam gaidīju vēl divas nedēļas, līdz radās, manuprāt, piemērots brīdis. Priecājos, ka mana līgava tā arī neko nenojauta, lai gan to zināja daži mani draugi un dienu pirms bildinājuma – arī mana māsa.
Tā kā uz doto brīdi mums apkārt saderinājās un precējās, šķiet, visi, biju dzirdējis par visdažādākajiem bildinājuma stāstiem – gan tādiem, kas ir pārspīlēti, gan pavisam neizteiksmīgi.
Pats nolēmu neko neparastu negatavot, jo biju tā uztraucies, ka šķita, ka aizmirsīšu svarīgākās detaļas sevis izdomātajā plānā un noteikti visu sabojāšu.
Tā nu izšķīros par labu scenārijam, kas man pašam šķita vienkāršs, dabisks un mūsu attiecībām raksturīgs. Netālu no mūsu mājām ir skaists parks, uz kuru ierosināju doties pastaigā no darba uz mājām kādas piektdienas vakarā. Tā nu mēs staigājām, līdz es metos uz viena ceļa un lūdzu viņas roku. Biju neizsakāmi satraucies un neatceros ne to, ko teicu, ne to, ko atbildēja Arta. Zinu, ka viņa smaidīja, tāpēc uztvēru to par labu zīmi un apstiprinājumu.
Pēc bildinājuma mēs devāmies mājās fantastiskā noskaņojumā un vakarā pat sarīkojām neplānotas svinības ar dažiem tuvākajiem draugiem." Agris, 25 gadi.
Viņa nezināja neko, kas sekos tālāk
