Daļēji šo neskaidrību par seksu radījusi baznīca. Tas var šķist pārsteidzoši, taču gadsimtiem ilgi līdz pat 19.gadsimta beigām baznīctēvi ar nesatricināmu pārliecību apgalvoja, ka sievietes ir ar seksu pārņemtas būtnes, kas vāji kontrolē savus instinktus, vienkārši sakot, sievietes ir viegli pavedināmas un viņām piemīt noslieksme uz izlaidību (kas tā ir par projekciju?). Kad sievietes baznīcā ieguva lielāku varu, tika panākta šāda vārdos neizteikta vienošanās: baznīca pret sievietēm būs noskaņota labvēlīgāk, ja sievietes noliegs savas seksuālās intereses un uzņemsies draudzes morālo aprūpētāju lomu.
Vēl šodien tieši tāda ir sabiedrības "izpratne" par dzimumu lomām, taču jāatceras, ka vēl pirms 150 gadiem sievietes mūsu rietumu kultūrā tika uzskatītas par ļoti seksuālām (un tāpēc mazvērtīgākām) būtnēm. Vīriešu fantāzijas par sieviešu kopošanos ar sātanu noveda pie raganu medībām (17. un 18.gadsimtā sārtos tika sadedzinātas ap 500 000 sieviešu).
Mēs joprojām pūlamies atšķirt seksuālos mītus no realitātes. Piemēram, cik lielā mērā šobrīd sabiedrībā pieņemtā sieviešu "atturība", kas pieprasa mīlestību pirms seksa, ir reakcija uz gadsimtiem ilgušajām seksuālajām apsūdzībām, ko sievietēm, pat apdraudot viņu dzīvību, izteikuši vīrieši? Vai arī sievietes seksuālo ierobežojumu pamatā ir praktiska attiecību stratēģija (vīrietis saka: "kāpēc pirkt govi, ja pienu var dabūt tāpat?")? Vai arī sieviete daudzu gadsimtu gaitā iemācījusies interesēties vairāk par jūtām, intimitāti un drošību, nevis miesisko seksu?
Mēs esam seksuālas būtnes, no tā neviens nevar izbēgt. Pat maziem zēniem ir erekcijas. Maziem zēniem un meitenēm patīk aiztikt sevi "tajā vietā". Viens no lielākajiem noslēpumiem, par ko mēs visi bērnībā esam lauzījuši galvas ir: "Kā rodas bērni?" Cits jautājums: "Kā izskatās meitenes/zēni?" Ir labas grāmatas, ko lasīt priekšā mazuļiem un grāmatas, kas piemērotas pusaudžiem.
Ja vidusskolas klasei tiek lūgts anonīmi uzrakstīt kādu noslēpumu, par ko viņiem ir kauns, tad visbiežāk tiek rakstīts par kādu atgadījumu, kas saistīts ar seksu. Tādas lietas kā "man bija aborts", "es masturbēju", "es pārgulēju ar precētu vīrieti/sievieti", "es pārgulēju ar kādu, ko nemīlu", "man bija orālais sekss ar draugu", "man patīk mana dzimuma cilvēki", "es pārgulēju ar melno", "man patīk lieli peņi/krūtis" un tamlīdzīgi. Lai gan mēs uzskatām, ka dzīvojam seksuāli liberālā kultūrā, mēs tomēr tik daudz ko noklusējam, un daudz kas mūsos rada vainas sajūtu.
No otras puses, kopš 60.gadiem rietumu sabiedrībā vērojama īsta seksuālā eksplozija, lielākajā daļā gadījumu tā ir muļķīgi impulsīva un vieglprātīga attiecībā pret seksa partneri.
"Seksa tabu ir priekšstats, ka sekss un mīlestība ir tik svarīgi, ka mēs esam spiesti izlikties, ka šīs lietas ir nesvarīgas, ka tās ir emocionāli tik uzlādētas lietas, ka par tām ir bīstami domāt." - Džeimss Veinrihs (1987.)
Mūsu sabiedrībā sekss cilvēkam ir tabu no dzimšanas brīža līdz pusaudža gadiem - viņam tiek aizliegts spēlēties ar sevi, lietot "nepieklājīgus" (seksuālus) vārdus, lasīt "nepiedienīgas" (seksuālas) grāmatas vai skatīties erotiskas filmas, uzsākt dzimumdzīvi, kamēr cilvēks nav kļuvis pilngadīgs un atradis savu mīlestību. Taču, kad cilvēks beidzot nolemj sākt dzimumdzīvi, no viņa tiek gaidīts, lai viņš seksā būtu nevainojams, piemēram, nevainīgam zēnam uzreiz jābūt brīnišķīgam, iejūtīgam mīlētājam, bet nevainīgai jaunavai uzreiz jāzina, kā rīkoties, lai nekļūdīgi sasniegtu orgasmu. Kādas muļķīgas prasības (īpaši šādos apstākļos)!
Ikvienam skaidrs, ka tas nav iespējams, ja jaunieši par seksu netiek informēti vai arī viņiem ir mācīts, ka sekss ir slikts. Taču jau kopš agras bērnības mazulim tiek liegts aptaustīt savus dzimumorgānus. Četrus un piecus gadus veciem bērniem tiek pavēlēts negrābstīties "tur".
"Brīnišķīgs" agrīnās seksuālās audzināšanas piemērs:
- Māte ierauga, ka viņas četrus gadus vecais dēlēns darbojas ar savu peni, un jautā: "Ko tu tur dari?" (Viņa taču zina, ko viņš dara! Bet viņa tik un tā jautā.)
- Zēns atbild: "Neko." (Viņš zina, ko dara! Taču jau četru gadu vecumā viņš prot noliegt savu rīcību.)
- Māte pilnībā ignorē šos melus un saka: "Izbeidz!"
- Zēns netieši atzīst patiesību, atbildot: "Labi", un, nekā īpaši nereaģējot, atgriežas pie savām rotaļām.
Šāda saruna ir iespējama jebkurā ģimenē, taču ievērojiet, ka šeit trūkst atklātas un tiešas komunikācijas. Zēns jau ir iemācījies, ka aiztikt savu peni mātei redzot ir kaut kas tik briesmīgs, vismaz mātes acīs, ka par to pat nav iespējams runāt. Gan māte, gan dēls abi izvairās runāt par to, kāpēc viņš aiztiek savu peni un kāpēc tas ir tik patīkami. Māte nepaskaidro, ka citi cilvēki, arī viņa, varētu justies neērti, redzot, ka zēns atklāti apmierina sevi citu acu priekšā, tāpēc viņam tā nevajadzētu darīt citiem redzot, bet vienatnē tas nav nekas slikts. Četrgadīgais zēns nu ir spiests patstāvīgi risināt šos grūtos, mulsinošos jautājumus un uzminēt, ko īsti gribējusi teikt mamma (tētis). Pat ja viņš beidz aiztikt peni, mēs tomēr nevaram būt pārliecināti par to, kādus secinājumus viņš ir izdarījis.
Varbūt viņš domā: “savas mantiņas” aiztikt ir slikti. Vai arī viņš spriež: tas nav nekas slikts, ja vien neviens to neredz. Vai arī: mammai (un citām sievietēm) mans penis šķiet pretīgs. Vai: es esmu slikts un daru sliktas, nosodāmas lietas, kādas citi zēni nedara.
Tabu un klusēšana rada noslēpumus - dažkārt tie ir baudpilni noslēpumi, taču citreiz biedējoši un mulsinoši. Tāpēc īsa, atklāta saruna var būt ļoti noderīga.