Foto: Shutterstock

Personības izaugsmes portālā "Cluber" publicēts atklāts un aizkustinošs aģentūras "Love marketing" direktora vēstījums par zaudētu mīlestību, kas, iespējams, ne vienam vien liks aizdomāties un atturēs no pārsteidzīgas rīcības, ko vēlāk varētu nākties rūgti nožēlot. Lūk, kādas ir Iļjas pārdomas:

Šodien pavisam nejauši satiku meiteni, kuru pirms daudziem gadiem ļoti mīlēju. Uzzināju, ka viņa ir laimīgi precējusies un gaida bērniņu. Protams, sirsnīgi aprunājāmies kā labi paziņas, pēc tam pat sazvanījāmies, bet sarunas laikā manī uzviļņoja tādas emocijas, ka asaras pašas no sevis nodevīgi sāka līt pār vaigiem.

Pirms pieciem gadiem mēs nolēmām pielikt punktu mūsu attiecībām, kaut arī līdz tam ilgus gadus dzīvojām nesatricināmā pārliecībā, ka tās ir ļoti harmoniskas. Mēs pietiekoši daudz laika veltījām viens otram – 8, 12, reizēm pat veselas 24 stundas no vietas. Mūs vienoja gan aizraušanās ar sportu, ceļošana, filmu skatīšanās, koncertu un teātru apmeklēšana, draugu apciemošana utt. Mēs bijām patiešām laimīgi, labi sapratāmies, un mūs vienoja daudzas kopīgas intereses.

Šo piecu gadu laikā, protams, bija arī smagāki brīži un pārbaudījumi – slimības, neveiksmes darbā, neapmierinātība ar sevi un vienam ar otru, bet tam visam mēs plecu pie pleca izgājām cauri, gan paraudot kopā un atsevišķi, gan piedodot.

Lai ietu kā iedams, ilgāk par vienu dienu mēs viens bez otra nevarējām iztikt. Mēs atkal atgriezāmies savā jau pierastajā pasaulīte un uz ārpasauli skatījāmies it kā no malas. Nespējām iedomāties, kā tas ir, ka mīl tikai viens, bet otrs vienkārši atļauj sevi mīlēt. Kā var krāpt otru cilvēku?!? Protams, no draugu un paziņu pieredzes zinājām, ka tā gadās, bet nespējām to attiecināt uz sevi, jo šķita, ka ar mums kas tāds nekad nenotiks. Nekad!

Vēl pusgadu mēģinājām bez īpaša entuziasma salāpīt mūsu attiecības, bet tad pieņēmām abpusēju lēmumu vairs nemocīt viens otru un šķirties. Mums bija pārliecība, ka pasaulē vēl ir tik daudz neiepazītu cilvēku, un savu īsto otro pusīti atrast nemaz nebūs sarežģīti.
Iļja
Tomēr pēc 4,5 kopā pavadītiem gadiem mums radās sajūta, ka attiecībās kaut ir mainījies – nav vairs īsti tās kaisles kā līdz šim, šķita, ka ir salūzis kāds trausls mehānisms un jūtas ir mirušas. Vēl pusgadu mēģinājām bez īpaša entuziasma salāpīt mūsu attiecības, bet tad pieņēmām abpusēju lēmumu vairs nemocīt viens otru un šķirties. Nē, nevienam no mums tobrīd nebija citas aizraušanās, kas varētu būt par iemeslu šādam lēmumam. Bet mums bija pārliecība, ka pasaulē vēl ir tik daudz neiepazītu cilvēku, un savu īsto otro pusīti atrast nemaz nebūs sarežģīti. Mēs bijām vēl jauni, skaisti un perspektīvi. Un tādi taču nekad nav nolemti neveiksmei.

Kopš šī mūsu kopīgā lēmuma ir pagājuši pieci gadi. Ja kāds pirms gadiem piecpadsmit būtu teicis, ka mana dzīve būs tieši tāda kā tagad, es par to tikai pasmietos. Es nekad nebūtu ticējis, ka jauns, skaists un šķietami perspektīvs puisis var iekšēji justies tik vientuļš un nelaimīgs. Nekad! Un tomēr daudzi man pazīstami vīrieši un arī sievietes šobrīd ir šādā situācijā.

Manu draugu un paziņu lokā, vecumā no 22 līdz 35 gadiem, nav vīriešu, kurus varētu klasificēt kā izteiktus neveiksminiekus. Viņu dzīvi piepilda darbs, sports un dažāda veida izklaides, kas tiek aktīvi atspoguļotas sociālajos tīklos, bet dīvaini šķiet tas, ka aptuveni puse no viņiem ir neprecējušies un apgalvo, ka vēlas saglabāt šādu statusu līdz kapa malai. Kas, pie velna, mūsdienās notiek ar cilvēku jūtu pasauli, ja vientuļnieku skaits pieaug teju ar neapbruņotu aci saskatāmā ģeometriskā progresijā?

Iemīlēšanos nevar ieprogrammēt, pielāgot kādam, notēlot. Mīlestība nav mūsu privātīpašums, tā ir Dieva dāvana. Ja tev šķiet, ka mīli otru cilvēku, bet pasaulē ir vēl kāds, kas pievelk spēcīgāk, tad zini, ka tā nav mīlestība. Maldugunis iemirdzas un pazūd, bet mīlestība ir mūžīga...
Iļja
Paanalizēsim manu šī brīža pozīciju. Esmu 36 gadus vecs, zinu, kā nopelnīt naudu, iemantot cieņu un atzinību, kā uzlabot garastāvokli citiem un dažreiz arī noskaņot cilvēkus pret sevi. Esmu iemācījies praktiski visu, kas nepieciešams normālai dzīvei, bet es joprojām nezinu, kas ir jādara, lai iemīlētos. Iemīlēšanos nevar ieprogrammēt, pielāgot kādam, notēlot. Mīlestība nav mūsu privātīpašums, tā ir Dieva dāvana. Ja tev šķiet, ka mīli otru cilvēku, bet pasaulē ir vēl kāds, kas pievelk spēcīgāk, tad zini, ka tā nav mīlestība. Maldugunis iemirdzas un pazūd, bet mīlestība ir mūžīga...

Ja tev līdzās ir mīļotais cilvēks, desmit, nē, labāk simts reizes padomā, pirms pieņem lēmumu par šķiršanos, jo, visticamāk, atpakaļceļa vairs nebūs. Dzīvē tu noteikti satiksi ne vienu vien cilvēku, kas vismaz uz brīdi liks sirdij sisties straujāk, bet, kā zvaigznēs rakstīts, īsti iemīlēsi tikai vienu. Nepalaid vieglprātīgi garām savu laimi, lai pēc tam šis lēmums nav rūgti jānožēlo.

Pasaulē nav nekā tāda, ko varētu samainīt pret mīlestību. Šo piecu gadu laikā esmu iemācījies novērtēt sievietes, kuras māk brīvi komunicēt, smieties, jokot, priecāties par dzīvi. Es cienu cilvēkus, kuriem par visu ir savs viedoklis, kuri prot izteikties un liek aizdomāties. To, ka tādas īpašības kā cieņa, labestība, atklātība un godīgums mūsdienās ir liels retums, es saprotu tikai tagad. Arī to, ka pasaulē ir daudz ārišķīga, spilgta skaistuma, kas mani tā vilināja pirms pieciem gadiem, bet izrādījās mānīgs, jo īstenībā aiz tā bieži vien slēpjas absolūts vērtību trūkums, vai pat ļaunums un inde, gluži kā krāšņajai mušmirei.

Par spīti visam, varu teikt, ka tomēr esmu tomēr laimīgs cilvēks, jo man ir bijusi laime izbaudīt īstu mīlestību, un neesmu atmetis cerību, ka vēl varētu to atkal piedzīvot. To pašu novēlu arī tev, tikai turi acis vaļā un nepalaid garām savu cilvēku – īsto un vienīgo...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!