Latvijas 'pokerfeiss'

Liāna: vīrs strādāja, bērni gulēja, es spēlēju

Foto: Māris Morkāns

Slaida, spēcīga, noslēgta. Jau sākumā atsakās filmēties. Skaidri zina, ko vēlas. Liāna šķiet cilvēks, kurš visu kontrolē. Visu, izņemot savu dzīvi: Liāna ir divu bērnu mamma, kas, aizrāvusies ar azartspēlēm, iztērēja svešu naudu un nonāca cietumā uz trīs gadiem.

Virtuāla nauda, reālas problēmas

“Man ir azartspēļu atkarība,” Liāna pasaka un cieši lūkojas uz mums, vērojot reakciju. Caururbjošais skatiens liek justies ne savā ādā. “Neviens nezina, kā šī atkarība rodas. Pat zinātnieki,” turpina Liāna. “Kaut kad internetā izlasīju, ka var spēlēt kārtis uz naudu. Nolēmu pamēģināt. Man nevajadzēja naudu, tik vien kā bija interesanti izmēģināt. Bet pēc tam ievilka.”

Kas ir “Krātiņš”

“Krātiņš” ir DELFI speciālizdevums par vienīgo sieviešu cietumu Latvijā. Tie ir stāsti par to, kāda ir ikdiena ieslodzījumā, kā arī sarunas ar sešām sievietēm, kas laiku nebrīvē pavada kopā ar saviem bērniem.

Reizēm laimesti pārsniedza tūkstoti, Liāna neaizdomājoties visu lika atpakaļ spēlē: “Rokās šo naudu neesmu turējusi. Tagad viss notiek virtuāli. Tādēļ arī nebija realitātes sajūtas. Virtuālā nauda – tā ir virtuālā nauda.”

Liānai ir nepabeigta augstākā izglītība, viņa studēja ekonomiku. Desmit gadus nostrādāja vienā uzņēmumā. Par to, kas noveda līdz cietumam, Liāna nevēlas stāstīt. Teic, ka tas bija darbā. Summa ļoti liela, sveša nauda.

Azartspēļu atkarību atšķirībā no alkoholisma un narkomānijas var ļoti vienkārši noslēpt no tuviniekiem. “Es negāju uz spēļu zālēm. Nekad tādās neesmu bijusi. Spēlēju darbā un mājās pa naktīm, kad vīrs strādāja, bet bērni gulēja.” Vīrs par notiekošo uzzināja vien tad, kad mājās ieradās cilvēki ar kratīšanas orderi. “Kā viņš reaģēja? Nē, viņš mani nelamāja... Viņš bija šokā,” mulsi atzīstas Liāna.

Bilingvālā sistēma darbībā

Liāna cietumam sagatavojusies jau laicīgi – atšķirībā no vairuma citu ieslodzīto viņai nebija bail no nezināmā. “Es sapratu, ka man te būs jābūt. Internetā tagad var atrast visu. Nokārtoju vajadzīgos papīrus, lai jau uzreiz būtu kopā ar meitu. Morāli biju gatava. Aptuveni jau zināju, kas un kā te būs. Man cietumā nav nekā negaidīta,” skaidro sieviete. Viņa te ir jau gadu, tā ir viņas pirmā sodāmība.

Un tomēr visam sagatavoties nav iespējams. “Es runāju tikai latviešu valodā, sākumā man bija problēmas ar valodu. Šeit meitenes runā tikai krieviski, latviski nesaprot. Kad es tikko ierados, bija tā: “Ā, tu runā latviski, nu tad es ar tevi nerunāšu!”” savas pirmās dienas cietumā atceras Liāna. “Bet ar laiku pierada. Tagad visas un arī viņu bērni saprot latviski. Bet mana meita krieviski runā daudz labāk par mani. Meitenes pat palūdza, lai ar viņu bērniem es runāju latviski, lai bērni mācās otru valodu. Tādēļ tas ir tikai pluss arī viņām.”

“Vīrs par notiekošo uzzināja tikai tad, kad mājās ieradās cilvēki ar kratīšanas orderi.”

Mājās Liānu gaida vīrs un dēls, kam ir četri gadi. Trīsgadīgā meitiņa ir kopā ar viņu cietumā. “Viņa zina, ka mēs esam ieslēgtas, ka mums ir noteikta teritorija. Mēs gan nesakām, ka šis ir cietums. Saucam to par mājām. Vasarā viņa atgriezīsies pie ģimenes, viņa to jau zina. Šurp vairs neatgriezīsies, jau ir liela, prātīga. Rudenī ies dārziņā. Es tik un tā nevaru būt kopā ar viņu līdz termiņa beigām. Vienkārši paņēmu līdzi, lai viņai nebūtu šoka par to, ka mamma pēkšņi kaut kur pazudusi. Līdz šim brīdim neesam bijušas šķirtas pat ne uz dienu,” stāsta Liāna.

Krievietēm vieglāk: izlamājas un viss

“Man ir ļoti mierīga daba. Protams, gadās, ka saniknojos, taču tā notiek ļoti reti. Ir meitenes, kas vispirms runā, bet pēc tam domā, bet es vispirms piecreiz apdomāju, ko sacīt. Un galu galā, iespējams, vispār noklusēšu. Es vienmēr tāda esmu bijusi,” sevi raksturo Liāna.

Draugu viņai šeit nav. “Domāju, ka otrai meitenei, ar kuru jūs runājāt (Alīna – red.), arī nav draugu. Vienkārši latviešiem ir cita mentalitāte. Tādēļ brīžiem mēdz būt grūtāk. Krievietes izlamājas un nomierinās. Es visu krāju un paturu sevī. Pirmajā laikā bieži gāju pie psihologa, lai ar visu tiktu galā. Tagad jau vairs neeju, pieradu,” stāsta Liāna.

Cietumā visvairāk saņem tas, kurš ir bezkaunīgs, tas, kurš visskaļāk kliedz. Bet es, klusa latviešu meitene…

“Nē, protams, nav tā, ka es visu laiku būtu viena. Mēs kopā gatavojam ēdienu, ir kopīga sadzīve. Vienkārši mēs neesam draudzenes. Kad būšu brīvībā, ne ar vienu no meitenēm neuzturēšu attiecības. Viena lieta, ko es šeit esmu iemācījusies, – ja man kaut kas nepatīk, es to varu pateikt tieši acīs. Tāpēc, ka sapratu – cietumā visvairāk saņem tas, kurš ir bezkaunīgs, tas, kurš visskaļāk kliedz. Bet es, klusa latviešu meitene... Protams, man šajā ziņā ir grūti. Cenšos pret visiem izturēties vienlīdzīgi. Kāds to nesaprot, sak, ja mēs dzīvojam četratā, tad vispirms jādod savējiem. Bet es uzskatu, ka mēs visi esam vienlīdzīgi.”

Uz pusgadu Olaines atkarīgo centrā

“Atkarība ir daudziem, tikai ne visi to atzīst. Taču tā ir slimība. Jautājums – cik tālu tu aizej?” spriež Liāna. “Protams, es nožēloju izdarīto. Domāju, ka visas, kas ir šeit, nožēlo. Izņemot narkomānes ar stāžu. Divreiz esmu bijusi Minesotas programmā. Cik azartiski cilvēki mēdz stāstīt par piedzīvoto kaifu! Skaidrs, ka izies un atkal ķersies pie vecā. Diez vai viņš kaut ko nožēlo.”

Cietums, alkohols un atkarība

Minesotas ārstēšanas programma (plaši pazīstama arī kā Minesotas programma) ir atkarību ārstēšanas modelis, kurā apvienoti savstarpējās palīdzības principi, psihologu, psihoterapeitu un citu speciālistu konsultācijas, kā arī ārstēšana ar medikamentiem un rehabilitācija.

Centrs atkarīgajiem ieslodzītajiem atklāts 2016. gadā Olaines cietumā. Var uzņemt ap 200 ieslodzīto, kam ir alkohola vai narkotiku atkarība. Galvenais uzdevums – palīdzēt ieslodzītajiem sākt ārstēties no atkarībām, atbalstīt psiholoģiski un sagatavot dzīvei brīvībā.

Minesotas programmā Liāna piedalījās divreiz – pēc pirmās reizes “norāvās”, gāja atkārtoti. Tagad gatavojas doties uz Olaines centru atkarīgajiem, atlicis vien nosūtīt meitiņu mājās pie tēta. “Minesotas programma bija 28 dienas, bet tagad es braukšu uz pusgadu. Kaut kāda poļu un norvēģu programma. Domāju, ka pamats būs apmēram tas pats – psihologi, darbs grupās,” spriež Liāna.

Viņa ir pārliecināta, ka šoreiz viss izdosies. “Pirms nonācu šeit, kādu laiku nebiju spēlējusi. Tagad pusgadu nodzīvošu atkarīgo centrā. Vecāki atbalsta, vīrs palīdz,” sieviete teic.

Un ko pēc tam? “Vīram ir idejas. Pagaidām paliksim Latvijā. Esam bijuši ārzemēs, bet bez tuviniekiem tur ir grūti. Gribas, lai vecvecāki redz mazbērnus. Ja nebūtu bērnu, iespējams, arī aizbrauktu. Bet tā – mēģināsim kaut ko Latvijā,” par nākotni spriež Liāna. Protams, viņai ir sapņi, taču par tiem viņa nevēlas stāstīt. “Ja pastāstīšu, nepiepildīsies!”