Jā, tas ir cietums

Noziedzības sievišķīgā seja bez grima

Iļģuciemā, vienīgajā sieviešu cietumā Latvijā, sodu izcieš 250 ieslodzītās. Te ir viss: darbs un mācības, bērni un kāzas, kopti nagi, augsti papēži un cerība, ka dzīvē visu var labot. Vecākajai ieslodzītajai ir 75 gadi, pašai jaunākajai – 19, bet cietuma priekšniecei, pulkvedei Innai Zlatkovskai, viņas visas ir “meitenes”, kurām nepieciešama īpaša pieeja. Neatkarīgi no tā, par ko viņas ir sodītas.

“Aizmirstiet visu, ko jūs zināt par cietumiem no Holivudas filmām vai krievu kino,” teic Inna Zlatkovska, kura šurp strādāt atnāca 1991. gadā kā parasta uzraudze. Te nav vienādu pelēko vateņu un peles krāsas lakatiņu, kā tas ir Krievijā, vai koši oranžu kombinezonu kā ASV. Nav klasiskās “pierakstīšanās” un cietuma hierarhijas. Vienojošais gan ir – aizveroties durvis skaļi klaudz, logos ir restes, bet perimetru ieskauj dzeloņdrātis.

Kas ir “Krātiņš”

“Krātiņš” ir DELFI speciālizdevums par vienīgo sieviešu cietumu Latvijā. Tie ir stāsti par to, kāda ir ikdiena ieslodzījumā, kā arī sarunas ar sešām sievietēm, kas laiku nebrīvē pavada kopā ar saviem bērniem.

“Jā, tas ir cietums. Jā, mūsu meitenes te nonāk ne jau uzvaru dēļ,” teic Zlatkovska. “Tomēr neaizmirsīsim, ka viņas vispirms ir sievietes un tikai pēc tam notiesātās. Nevajag viņas tiesāt, viņas jau ir saņēmušas pēc nopelniem. Ticiet man, daudzas vēlas mainīties. Bet vai sabiedrība ir gatava viņas pieņemt? Un kas notiek ar sabiedrību, ja meitenēm ir vieglāk šeit, nevis žoga otrā pusē?”

Lielākā daļa Iļģuciema cietuma sieviešu te ir tādu noziegumu dēļ, kas saistīti ar narkotikām. Daudzas cietumā nonāk par zagšanu. Pēdējo gadu laikā aug smago noziegumu daļa – slepkavības, smagi miesas bojājumi, bērnu nogalināšana un nežēlīga attieksme pret bērniem.

Sievietes kļūst nežēlīgākas. Kādēļ tā? “Sāksim ar to, ka viņas ir emocionālākas. Protams, lielā mērā pie vainas ir sociālās grūtības, bezdarbs, vīriešu attieksme. Turklāt tā ir ne tikai reģionos un provincē, bet arī Rīgā. Iedomājieties ģimeni. Vīrs diendienā sit sievu un bērnus. Viņai nav, kur iet. Rezultātā sanāk tas, kas sanāk, – vai nu slepkavība, vai smagi miesas bojājumi,” stāsta Inna Zlatkovska.

“Aizbrauciet uz Rīgas “Centrālo”. Ko jūs tur ieraudzīsiet? Milzu rindas: kurš paciņu atnesis, kurš uz tikšanos atbraucis. Un tās pamatā būs sievietes. Jūs atbraucāt pie mums uz Tvaikoņu ielu, vai daudz cilvēku redzējāt?” viņa jautā. “Cik sieviete var panest? Uz viena pleca vīrs, otra – mājas, bērni. Plus somas, plus darbs. Gadās, ka tas viss sanāk kopā un noved pie liktenīgās robežas. Izmisums, bezpalīdzība. Sieviete ir iedzīta stūrī, un viņai jāaizstāv gan sevi, gan bērnus. Reizēm – ar nazi.”

Vardarbība Latvijas ģimenēs

Ik gadu katra trešā sieviete Latvijā kļūst par vardarbības upuri, visbiežāk – ģimenē. Latvija ir viena no trīs ES valstīm, kurās sabiedrība pret vardarbību ģimenē ir vistolerantākā. No visiem reģistrētajiem ziņojumiem aptuveni 80% vardarbības gadījumu pret bērnu un 40% vardarbības gadījumu pret sievieti notiek ģimenē, liecina Labklājības ministrijas informatīvais ziņojums.

Kā liecina Rīgas Pašvaldības policijas dati, 2017. gadā Pašvaldības policijas darbinieki, reaģējot uz signāliem par vardarbību ģimenē, ir devušies vairāk nekā 2000 izsaukumos. Vidēji gada laikā Valsts policija saņem vairāk nekā 8000 izsaukumu par ģimenes konfliktiem.

Iļģuciema cietumā ir sievietes, kuras Zlatkovska zonā redzēja, kad viņām vēl nebija astoņpadsmit. Vēlāk viņas atgriezās, turklāt ne reizi vien. Ir arī pavisam skumjš stāsts – meitene piedzima kādai ieslodzītajai, pavadīja te bērnību, bet pēc tam arī pati tika notiesāta un nokļuva aiz restēm.

Vecākajai ieslodzītajai ir 75 gadi. Viņa ir notiesāta uz sešiem gadiem par krāpšanu. Visjaunākajai – 19, viņa cietumā nonāca, būdama nepilngadīga. Līdz 25 gadu vecumam viņai ir tiesības atrasties nepilngadīgo nodaļā. “Negrib kriminalizēties, viņai uz to ir tiesības,” uzskata Zlatkovska.

Visā cietuma pastāvēšanas laikā te bijušas tikai divas sievietes, kurām piespriests mūža ieslodzījums. Viena vēlāk tika atzīta par nepieskaitāmu, otra – medmāsa – izcieš mūža cietumsodu par savu bērnu kropļošanu un nonāvēšanu. “Ir ļoti smagi – gan viņai pašai, gan citām meitenēm. Bērnu slepkavas nemīl nekur. Šīs nebūt ne vienkāršās situācijas atrisināšana mums prasīja lielas pūles,” stāsta Iļģuciema cietuma priekšniece.

50 zonas nokrāsas

Dzīve sieviešu cietumā rit strikti pēc grafika: viņas ceļas sešos no rīta, sakopj sevi un uzkrāsojas (arī aiz restēm skaistumu neviens nav atcēlis!), brokasto. Tad seko mācības vai darbs, kursi, ārsta apmeklējums. Pusdienas no pulksten 11.30 līdz 13.00, pēc tam līdz 17.00 – kam darbs, kam mācības vai kursi. Vakariņas cietumā ir agri – no 17 līdz 18. Pēc tam meitenēm ir brīvais laiks, bet pulksten 22 sākas naktsmiers. Rīta un vakara pārbaudes ir obligātas.

“Mūsu cietumā pamatā strādā sievietes. Vīrieši ir tikai apsardzē vai tehniskie speciālisti, bez kuriem nevar iztikt,” skaidro Zlatkovska. “Cietumā jāstrādā labiem ļaudīm. Sievietes ir daudz atvērtākas saziņai. Un, ja šī komunikācija ir gluda, izdodas izvairīties no daudzām problēmām.” Vīriešu cietumos ir darbinieku trūkums, savukārt Zlatkovskai ir citas galvassāpes – darbinieces aiziet grūtniecības atvaļinājumā.





No dziedāšanas stundām uz cietumu

Inna Zlatkovska Iļģuciema cietumā sāka dienēt 1991. gadā. Kā pati saka – aiz izmisuma. Viņa bija beigusi muzikāli pedagoģisko skolu, ieguvusi profesiju – muzikālais vadītājs bērnudārzā vai dziedāšanas skolotājs skolā. “Pēc profesionālās skolas strādāju bērnudārzā. Piedzima bērns, aizgāju dekrēta atvaļinājumā. 1991. gads, grūti laiki. Tobrīd ģimenes stāvoklis bija ļoti ļodzīgs, tādēļ man nebija īpašas izvēles. Atvēru avīzi “Padomju Jaunatne”, pēdējā lappusē bija darba sludinājumi. Viens no tiem skanēja: “Slēgtā tipa iestādei OC78/6 nepieciešami darbinieki vecumā no... līdz... ar tādu un tādu algu.” Manu izvēli un likteni noteica trīs parametri: tuvu mājām, nav katru dienu jāstrādā (tātad varēšu vairāk laika pavadīt ar bērnu) un pieklājīga alga.

Kādu dieniņu, protams, noraudāju. Bet pēc tam pārvarēju. Nodomāju – nekas, paies divi trīs gadi, viss norims. Sākotnēji vecākiem neko neteicu... Kad sapratu, ka darbs mani ir ievilcis sevī, aizgāju studēt. Tagad man ir divi maģistra grādi, arī jurisprudencē.”

Ieslodzītās cietuma priekšnieci ciena – ne jau pagonu jeb uzpleču dēļ, bet tāpēc, ka viņa ir gatava uzklausīt savu meiteņu problēmas vai vienkārši no sirds izrunāties. “Viņas mani bieži redz, staigājam pa teritoriju. Pienāk: “Inna Janovna, vai var pie jums?” Saku: “Stāsti, kas noticis?” Un viņas sāk stāstīt par sasāpējušo, vai saprotat? Nāk pēc padoma, tā pavisam sievišķīgi. Pie vīriešiem tā nenotiek,” stāsta Zlatkovska.

Varbūt tieši tādēļ Iļģuciema cietumā nav bijis neviena mēģinājuma bēgt. “Bija gadījums, kad sieviete centās aizmukt no Dzemdību nama, taču tas bija sen. Uzskatu, ka sieviešu cietumā darbs ir vieglāks nekā maniem kolēģiem vīriešu cietumā. Mums ir viens sieviešu cietums. Jau pirmajā dienā mēs iepazīstamies ar katru. No pirmās dienas zinām, kas šis ir par cilvēku, kādas ir viņa sliktās noslieces. Bet vispār meitenēm visu laiku ir jābūt ar kaut ko aizņemtām – tad viņām ir mazāk negatīvu domu un vēlēšanos,” pārliecināta ir Zlatkovska.

"Es gribēju viņu nogalināt"

Situāciju spilgti raksturojošs stāsts par kādu atgadījumu Rīgā pirms dažiem gadiem. Vīrs – tirāns un dzērājs – gadiem pazemoja sievu – darba un sadzīves problēmu nomāktu parastu sievieti, divu bērnu māti. Kādudien, pamatīgi iestiprinājies, vīrietis atkal palaida rokas. Sieva mizoja kartupeļus zupai, ar ko pabarot meitas. Pacietības mērs bija pilns. Kad vīrs aizmiga, viņa iegāja guļamistabā, divreiz iedūra viņam ar nazi, atgriezās virtuvē, pabeidza vārīt zupu un pati izsauca policiju.

Viņu tiesāja par slepkavību, un viņa atteicās no advokāta. Atceroties šo procesu, acu priekšā ir nogurušas sievietes, nedaudz pāri 40, seja: “Jā, nogalināju, pēc tam pabeidzu gatavot vakariņas, pabaroju bērnus. Savu vainu atzīstu. Kam man advokātu? Es gribēju viņu nogalināt. Es vienkārši vairs nevarēju paciest.”

“Meitenes, kas sēž par slepkavību vai citu smagu noziegumu, tā sauktās “tālbraucējas”, mums tiek īpaši kontrolētas. Ir rūpīgi jāseko līdzi jebkurām izmaiņām viņu uzvedībā. Mūsu uzraugi divpadsmit ar pusi stundas ir aci pret aci ar ieslodzītajām. Tas nav nekāds “atvēru, aizvēru, izlaidu”. Viņi uzreiz pamana, kura citādi uzvedas, kura sēž un stūrītī raud... Mēs nezinām, kurā mirklī viņām galvā var pārslēgties kāds klikšķis, tādēļ pastiprināti uzmanām uzvedību un izturēšanos,” stāsta Zlatkovska.

Ir gadījies, ka teritorijā kāds mēģina ienest narkotikas vai mobilo tālruni. Taču, ja vīriešu cietumos tā notiek ļoti bieži, te tie ir izņēmuma gadījumi. Šobrīd Iļģuciema cietumā notiek eksperiments: ieslodzītās drīkst zvanīt ģimenei un tuviniekiem bez ierobežojumiem. Nodaļās ir telefoni, lūdzu, zvaniet. Pieejami arī “Skype” videozvani.

Vīriešu cietumos ieslodzītos cenšas “šķirot” pēc nozieguma smaguma. Sieviešu cietums Latvijā ir tikai viens, tādēļ te ir gan tās, kuru lieta vēl tiek izmeklēta, gan arestētās, gan notiesātās. Ir Mātes un bērna nodaļa, ir Nepilngadīgo nodaļa, kurā sodu izcieš viena skolniece. Šogad viņai eksāmeni.

“Mēs nedrīkstam kopā sēdināt atkārtoti notiesātās un jauniņās,” skaidro Zlatkovska, rādot korpusu, kurā atrodas ieslodzītās un tās, kas vēl ir zemākajā aizturēšanas līmenī. Tā ir divstāvu ēka, visapkārt restes. Kamerām ir pelēkas dzelzs durvis ar maziem lodziņiem, caur kuriem tiek pasniegts ēdiens: 

“Lai meitenes iedzīvotos, mums jāņem vērā gan viņu nacionālā piederība, gan psiholoģiskā saderība, gan dažādas vecuma īpatnības. Tas ir iespējams zemākajā līmenī, kad viņas vēl ir kamerās. Tās, kas ir augstākā līmenī, vienkārši dzīvo dažādās istabās. Brīvi pārvietojas, savstarpēji sazinās un pašas izvēlas, ar ko vēlas uzturēt attiecības.”

Cietuma romāni, mīlas epistolāri un “Roza Sjabitova”

Daudzām sievietēm nepieciešama pastāvīga uzmanība, rūpes un mīlestība. Reizēm tā pieņem netradicionālas formas: cietumā ir pāri, un administrācija šādām attiecībām šķēršļus neliek. Tāpat zonā regulāri tiek svinētas kāzas. Tās organizē sociālā darbiniece, kuru meitenes smejot nosaukušas par Rozu Sjabitovu – kā populārā TV šova “Precēsimies!” (“Давай поженимся”) vadītāju.

“Dokumentus kārto pašas vai administrācija, vai palīdz kāds no tuviniekiem. Piemēram, meitene sēž, bet puisis ir brīvs. Tātad viņš iet uz dzimtsarakstu biroju, raksta iesniegumu, atnes to šurp – mēs aizpildām savas ailes, uzlieku zīmogu, ka paraksts ir īsts. Pēc tam sazvanāmies ar dzimtsarakstu biroju, vienojamies, kad viņiem ir ērti novadīt laulību ceremoniju. Dzimtsarakstu nodaļas darbinieks brauc uz cietumu, ierodas arī līgavainis ar gredzeniem. Bet pēc tam, ja meitene jau ir notiesāta, jaunlaulātajiem pienākas divu diennakšu tikšanās,” skaidro Zlatkovska.

Sarežģītāk ir ar tām, kuru lieta vēl tiek izmeklēta. Atbilstoši noteikumiem laulību reģistrēt var, taču pēc tam jaunlaulātie šķiras līdz brīdim, kad sievai tiek mainīts cietuma statuss.

“Bieži tiek slēgtas laulības starp cietumiem. Tomēr es lūdzu savas meitenes nevest uz vīriešu cietumiem. Mēs esam pieraduši, ka kavalierus ved pie mums. Viņiem ir tā pati shēma: sarakstījās, sabučojās, apskāvās un aizbrauca katrs uz savu pusi. Pēc tam var viens otram rakstīt vēstules vai zvanīt. Vai meitenes valkā laulību gredzenu? Nē, tas noteikumos ir aizliegts. Pēc ceremonijas vīrs ved gredzenu mājās vai atdod to mums glabāšanā,” skaidro Zlatkovska.

Kad cietumā ir labāk nekā brīvībā

Deviņdesmito gadu sākumā dzīve cietumā bija unificēta. Notiesātās staigāja ierindā vienādos vateņos, lakatiņos un zābakos-tankos. Tagad te ir atļauts brīvs ģērbšanās stils. Neviens neliedz sievietēm veidot savu iedzīvi. Viņām ir tiesības uz savu tehniku. Vispopulārākās ir tējkannas, televizori, matu fēni. Daža var atļauties arī nelielu ledusskapi.  Brīvajā laikā viņas drīkst skatīties televizoru un klausīties radio.

“Cietums jau tāpat ir nolādēta vieta, ne tā labākā sievietei. Mēs neteiksim, sak, ja viņa ko tādu ir izdarījusi, tātad – pelnījusi. Mums nav tiesību tiesāt, mums vienkārši jāpalīdz cilvēkiem. Vēlies valkāt savu apģērbu, lūdzu, Dieva dēļ! Reiz biju pieredzes apmaiņas braucienā Zviedrijā. Tur ieslodzītajām nav sava personīgā apģērba. Taču visām ir pieklājīgi sporta tērpi, krekliņi, botas. Visu piešķir noliktavā, kvalitatīvs apģērbs un apavi.

Bet pie mums? Sieviete paliek sieviete. Protams, daudzas pucējas! Bet kā gan citādi?! Gadās, ka par apģērbu arī salamājas. No sērijas: “Tev šodien tāds simpātisks krekliņš, man tāda nav.” Var aizsvilties no pusvārda, tur pat iemeslu nevajag. Zonā visaugstāk tiek vērtētas mājas lietas no brīvības. Kā vēl mūsu cietums atšķiras no vīriešu? Pie mums ir atļautas gan jostas, gan kurpju auklas. Jā, pat augstpapēžu kurpes valkā. Arī matu sprādzes un lūpukrāsu drīkst. Aizliegtas ir tikai lakas un dezodoranti uz spirta bāzes,” skaidro cietuma priekšniece.

Ja sieviete cietumā nolēmusi iegūt izglītību vai profesiju, diplomā netiks norādīts, kur tieši viņa ir mācījusies. Inna Zlatkovska skaidro, ka cietumam ir līgumi ar Rīgas 14. vakara vidusskolu, Rīgas Stila un modes skolu, Jelgavas tehnikumu. Mācīties var un vajag, ja vien ir vēlēšanās.  

Sabrūkot PSRS, ļoti daudzi cietumi zaudēja savas mācību iestādes, viss bija jāveido no jauna. Iļģuciema cietums ar pēdējiem spēkiem cīnījās, cenšoties ne tikai saglabāt to, kas bija, bet arī paplašināt iespējas. Pašlaik atsevišķā ēkā ir skola, mūsdienīgas klases pavāriem un frizieriem.

“Manas dāmas skaidri zina, kas ir resocializācijas process. Viņas zina – ja vienkārši sēdēsi, nebūs nekādas virzības. Tev ir kaut kas jādara. Tu neesi patērētājs. Jā, tevi baro trīs reizes dienā, tev ir tīra gulta, draudzenes, darbs. Taču tev ir kaut kas jādara un jāstrādā ar sevi,” stāsta Zlatkovska. “Nav noslēpums, ka pie mums ir meitenes ar dažādām atkarībām. Ir arī ļoti smagi gadījumi. Tagad Olaines cietumā atvērts centrs atkarīgajiem. Tā ir pusgada programma pēc norvēģu scenārija. Esam tur sūtījušas 15 meitenes. Nav ko slēpt, ne visas spēja tikt galā ar savām vājībām. Bet ir arī divas sievietes, kas apguva visu programmu un atgriežoties bija gluži citi cilvēki.”

Skola, bandžo un gospeļi

Iļģuciema cietumā ieslodzītās var apgūt vairākas profesijas: pavāra palīdzes, šuvējas, frizieres, mājsaimnieces, floristes amatu. Labošanas iestādes teritorijā atrodas arī vidusskola. Darbojas stresa mazināšanas un sociālo iemaņu atjaunošanas programma.

Cietums ieslodzītajām piedāvā vairākus kursus, tostarp ķermeņa kustības terapiju (palīdz cīņā ar atkarībām), dekupāžu un gleznošanu mākslas studijā. Sievietes var dziedāt gospeļkorī, spēlēt bandžo, kā arī apmeklēt teātra studiju.

Pieejama arī reliģiskā apmācība, kurā sievietes cenšas lūkoties uz dzīvi citādi – saskaņā ar Svētajiem rakstiem. Tāpat notiesātajām palīdz anonīmo narkomānu un anonīmo alkoholiķu biedrības.

Cietumā tiek rīkots Jautro un atjautīgo klubs, “kvesti”, spēka trīscīņas jeb pauerliftinga sacensības, lirisko dziesmu konkursi – turklāt meitenes pašas to izdomā un iesaka. 1. septembrī un Mātes dienā vienmēr notiek koncerti. Cietuma teritorijā ir oficiāli reģistrēta baznīca, Ziemassvētkos notiek dievkalpojums.

“Jā, tas ir cietums. Taču dzīve ar to neapstājas. Vēlies kaut ko mainīt, sāc ar sevi. Iegūsti specialitāti un strādā. Mums te, piemēram, ir šuvēju cehs. Šajā ražotnē algas nosaka darba devējs. Apmērs atkarīgs no darba. Kāda var 20 eiro nopelnīt, cita – 150–200. Uz atbrīvošanas laiku var sakrāt pieklājīgu summu jaunas dzīves sākumam. Pie mums ir visi apstākļi resocializācijai. Dažkārt tie pat ir labāki nekā brīvībā,” uzskata Inna Zlatkovska. Viņa atzīst: ir notiesātās, kuras vairs neko nevēlas, – neredz jēgu dzīvei pēc cietuma. Visbiežāk tās ir bijušās bērnunamu audzēknes. Saziņā ar viņām tiek mēģināts raisīt lielāku uzticēšanos.

“Es saprotu, ka visiem mīļš nebūsi, taču agresija rada agresiju. Jo sliktāki apstākļi, jo sliktāks būs cilvēks. Daži saka: “Pensionāri nedzīvo tā, kā cietumnieki.” Jā, kaut kādā ziņā es piekrītu,” atzīst Zlatkovska. “Bet nevajadzētu to padarīt sliktāku. Cilvēkiem jāredz, ka var dzīvot labāk, nekā viņi ir pieredzējuši: starp lupatām, izsmēķiem, pudelēm. Var taču citādi! Ļoti bieži notiesātās atzīst: cik labi, ka es šeit nonācu. Es tik daudz gadu nodzīvošu bez narkotikām, man būs tīra gulta un duša ar silto ūdeni.”