Šoreiz dodam iespēju ielūkoties trīs drosmīgu sieviešu stāstos, kuras aiz muguras atstājušas pilsētnieces dzīvi un pārvākušās uz citām vietām Latvijā – Balviem, Līgatni un Bikstiem. Viņas stāsta par iemesliem, kādēļ pametušas galvaspilsētu, jaunajām mājām un saviem iespaidiem.
Elīna Vilciņa: smacīgais gaiss un spiedīgā pilsētas atmosfēra, man šķiet, ir visnepiemērotākie apstākļi, kādos audzināt bērnu
Par īstu pilsētnieci nekad neesmu kļuvusi, jo brīvdienās un visos iespējamajos brīvbrīžos devos uz mājām laukos, kur pēcāk arī apmetos uz dzīvi pavisam
Jūlija Iļjina: Dzīvojam Balvos jau pusotru gadu un joprojām neesam vēl pieraduši pie dzīves šeit
Lai visa ģimene dzīvotu kopā mums bija divi varianti – nomainīt vienistabas dzīvokli Rīgā uz lielāku vai pārvākties uz Balviem ar visu ģimeni.
Elīna Eglīte: Esmu pieņēmusi pareizo izvēli, pārceļoties dzīvot uz mazpilsētu
Elīnai Eglītei kopš agras bērnības paticis darboties ar bērniem, tāpēc tikai likumsakarīgi, ka 25 gadus vecā sieviete izvēlējusies attiecīgu profesiju – pirmsskolas un sākumskolas pedagogs.
Elīna ir dzimusi rīdziniece – galvaspilsētā viņa pavadījusi savu bērnību, mācību un studiju gadus. "Lai arī visa dzīve noritēja Rīgā, neuzskatu sevi par tipisku rīdzinieci, jo man tā īsti nekad nav paticis dzīvot Rīgā. Visas brīvdienas un arī skolas brīvlaikus pavadīju ārpus Rīgas ar vecākiem Līgatnē vai pie vecvecākiem lauku mājās."
Viņa piekrīt, ka Rīgai ir daudz ko piedāvāt. "Protams, lielpilsētā ir ērtāka dzīvošana, jo viss nepieciešamais ir apkārt – ārsti, kultūra, veikali, manā gadījumā, arī visi radinieki un draugi. Bet man nekad nav patikusi tā steiga un burzma, kas ļoti raksturīga lielpilsētai. Dzīvojot Rīgā, mūsu dzīvoklis atradās tuvu Rīgas centram, iespējams, ja būtu dzīvojusi kādā Rīgas nomalē, mans viedoklis par dzīvošanu lielpilsētā būtu citādāks. Manuprāt, dzīve Rīgā ir ļoti steidzīga un saspringta, viss notiek tik ātri, visur ir jāpaspēj..."
Lai arī visa dzīve noritēja Rīgā, neuzskatu sevi par tipisku rīdzinieci, jo man tā īsti nekad nav paticis dzīvot Rīgā.
Tā kā Elīna zināja, ka visu savu mūžu nepavadīs Rīgā, pēc augstskolas pabeigšanas sievietes ceļi veda ārpus lielpilsētas – viņa pārcēlās dzīvot uz Siguldu, kur arī sāka strādāt. "Nodzīvoju tur gandrīz divus gadus, bet sapratu, ka arī Siguldā nejūtos tā īsti labi. Zināju, ka atpakaļ uz Rīgu dzīvot noteikti nedošos, tāpēc pārcēlos uz Līgatni, kur agrāk dzīvoja vecvecāki, vecāki un arī es pati pavadīju vasaras. Lielu lomu manā dzīvesvietas izvēlē nospēlēja tas, ka Līgatnē satiku savu vīru. Viņš te dzīvojis visu mūžu, un nevēlējās pārvākties uz Rīgu, arī es to negribēju, tāpēc nonācām pie tā, ka dzīvosim Līgatnē. Šeit ir iespēja pilnībā atslēgties no ikdienas steigas, darba un izbaudīt mierīgu gaisotni."
Ņemot vērā to, ka mani ģimenes locekļi dzīvo Rīgā, tad sanāk braukt diezgan bieži un ar to pilnīgi pietiek, lai, katru reizi atbraucot mājās, saprastu, ka esmu pieņēmusi pareizo izvēli, pārceļoties dzīvot uz mazpilsētu. Skaidri zinu, ka esmu šeit uz dzīvi.
Lai gan Elīna ar savu vīru strādā ārpus Līgatnes, atgriežoties savā mājvietā, abi varot pilnvērtīgi atpūsties un atslēgties no ikdienas. "Dzīve ārpus Rīgas noteikti ir mierīgāka, jo nav tik lielas steigas, visu izdodas saplānot un šos plānus arī īstenot. Pārvākšanās ir vērtīga arī manai profesijai – strādājot pirmsskolā, ir daudz vairāk iespēju bērniem iemācīt un parādīt dabu, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi."
Vaicāta, vai kādreiz nācies nožēlot savu izvēli, Elīna atbild: "Ņemot vērā to, ka mani ģimenes locekļi dzīvo Rīgā, tad uz galvaspilsētu sanāk braukt diezgan bieži, un ar to pilnīgi pietiek, lai, katru reizi, atbraucot mājās, saprastu, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, pārceļoties dzīvot uz mazpilsētu. Skaidri zinu, ka esmu šeit uz dzīvi."
