Picas pārbaudījums un glābjošā kafija – eksperimenta '2 eiro dienā' otrās nedēļas atskaite  (15)

Deniss Barteckis cep kotletes, kuru pašizmaksa ir 35 centi gabalā, brokasto par 10 centiem, ilgojas pēc saldumiem un turpina savu eksperimentu, mēģinot mēnesi iztikt ar ļoti ierobežotu budžetu – ne vairāk par diviem eiro ēšanai dienā. Eksperimenta nosacījumus un diētas ārsta ieteikumus, kā veidot ēdienkarti ļoti ekonomiskos apstākļos, lasiet šajā rakstā. Atskatu uz eksperimenta pirmo nedēļu, ieskaitot ēdienkarti un ļoti ekonomiskas receptes atradīsiet šeit.

Mencas fileja. Nav pārāk lēta izvēle, tomēr ļoti gribēju zivi kā pamatēdienu. Zupai – vistas stilbiņi, bietes, kāposti, sīpoli, burkāni, selerijas. Svaigos dārzeņus izvēlos tā, lai pietiktu arī salātiem. Iepirkumu grozā nonāk arī redīsu saišķis, jo ir akcijas piedāvājums. Visi dārzeņi ir vietējie, pat selerijas. Paķeru trīsgraudu pārslas, budžetā "ierakstās" arī desmit olas. No augļiem – poļu āboli. Un pats galvenais, kā man pietrūka iepriekšējā nedēļā – kafija un garšvielas. Iepriekšējā reizē nedaudz pārtērēju budžetu, tādēļ šonedēļ man jāiekļaujas mazāk nekā 14 eiro. Lūk, ko nopirku:

Kopā: 12,23 eiro

Produktu atlikumi no iepriekšējās nedēļas: zirņi – nedaudz mazāk par puskilogramu, klijas – puspaciņa, puspaciņa sviesta, puspaciņa kaltēto jūras kāpostu, auzu pārslas – divas porcijas, viena porcija makaronu, sāls.

Tāpat kā pirms nedēļas, arī šoreiz dažus ēdienus no izplānotās ēdienkartes gatavoju uzreiz visai nedēļai. Piemēram, zupu – boršču. Novāru vistu, atdalu gaļu no kauliem. Pievienoju buljonam rīvētus burkānus, sīpolus, bietes, selerijas saknes kubiņus, beigās – kāpostu, sāli, garšvielas. Nekā ekstravaganta, ja neskaita to, ka kartupeļu vietā liku selerijas sakni, kas man ļoti garšo.

Esmu ieguvis sešus litrus zupas, kas izmaksāja vien 2,05 eiro. Seši litri – tās ir 24 standarta porcijas. Ar vienkāršu aprēķinu noskaidrojam, ka viena porcija izmaksā 9 centus.

Visai nedēļai sacepu arī kotletes. Jā, atkal jau kotletes. Šoreiz – zivju. Slinkums ķēpāties ar gaļas maļamo mašīnu, tādēļ fileju sakapāju ar nazi. Zivij pievienoju divas olas, rīvētu sīpolu, sāli, garšvielas. Tā kā nav sausiņu, maizes vai kā tamlīdzīga, kafijas dzirnaviņās samalu auzu pārslas un pievienoju masai. Visu samīcīju un veidoju kotletes. Tā kā eļļu nenopirku arī šonedēļ, kotletes atkal cepu cepeškrāsnī, pārsmērējot ar sviestu. Rezultātā ieguvu 11 kotletes, viena izmaksājusi 35 centus.

Nedēļas pirmajā dienā nekādu diskomfortu neizjutu. Beidzot citi produkti, turklāt ir kafija. Jāatzīst, diezgan aizdomīga, šādu neesmu dzēris, tomēr – tā ir! Un tas ļoti priecē.

Runājot par brokastu vienveidību jau otro nedēļu, – iespējams, kādam šķitīs, ka ik rītu ēst auzu pārslu putru ir garlaicīgi. Bet jāsaka, ka arī parasti ikdienā es to bieži ēdu. Nezinu, kā šāda vienveidība izskatās no veselīga uztura aspekta, taču man garšo. Neapnīk. Vienas porcijas izmaksas – 10 centi. Visu brokastu izmaksas – 25 centi.

Nākamajā ēdienreizē ir zupa. Pēc tam – kotlete, bet piedevās jūras kāposti un svaigu kāpostu un burkānu salāti. Vakarā – ola, ābols. Kā redzat, vakariņas ir diezgan trūcīgas. Principā viss ir garšīgi, tikai kotletes ir pasausas, bet salātiem pilnīgi noteikti trūkst eļļas.

Arī otrā diena paiet bez jebkādiem ekscesiem. Gan brokastis, gan vakariņas visu nedēļu ir nemainīgas. Pa dienu – zupa, kotlete ar makaroniem un svaigiem redīsiem. Ik pa laikam – kafija. Nezinu, kā ir citiem, bet man kafija ir ne tikai uzmundrinošs dzēriens, bet arī krietni mazina izsalkuma sajūtu. Pieņemu, ka daudziem interesē, kur es pirku tik lētu malto kafiju. Jautājiet, izstāstīšu. Tik tiešām dzerama.

Arī trešdiena būtu pavisam parasta, ja vien mēs ar meitu neietu uz picēriju. Bērns ēd, tēvs skatās. Nevarētu sacīt, ka neizturami gribētos picu, bet atzīšos – kārdinājums bija liels. Pārējais – kā parasti: auzu pārslas, āboli, zupa, kotlete ar vārītiem kartupeļiem un dārzeņiem. Kafija. Ola. Kafija.

Divas turpmākās dienas bija analoģiskas. Un tad pienāca tas brīdis, kuru gaidīju. Pienāca. Un tas ir skumji. Es vēlos ko saldu. Zvērīgi gribu. Saldu!

Sestdienas ēdienkartē nekas nemainījās, ja neskaita vakariņas. Brokastīs – trīsgraudu putra, ābols, kafija. Zupa. Pēc tam kotlete ar vārītu kartupeli, kā arī kāpostu un burkānu salātiem. Šādu pusdienu izmaksas ir ap 65 centiem. Tas pats – svētdien. Āboli apnikuši, vāru olu un atceros Frunziku Mkrtčjanu: "No rīta kultenis, dienā kultenis, vakarā kultenis, bet naktī – omlete! Drīz sākšu čiepstēt kā cālis!" Secinu, ka nākamajā nedēļā jāpaspēlējas ar vakariņām, ik pa laikam pievienojot zupu.

Produktu atlikums nedēļas beigās: gandrīz puspaciņa trīsgraudu pārslu, zirņi – nedaudz zem puskilograma, divas porcijas kaltētu jūras kāpostu, kafija, sāls. Visi nedēļas sākumā nopirktie produkti tiek apēsti gandrīz pa tīro.

Ļoti priecājos par jūsu komentāriem un padomiem. Daudzi izrādās ļoti noderīgi, un es tos noteikti ņemšu vērā. Tomēr jāteic, ka lielākā daļa komentāru ir no sērijas "tēvoci Fedja, tu nepareizi sviestmaizi ēd", t.i., tu pērc nepareizus produktus. Un ar to padoms beidzas.

Saprotiet, es pērku pārtiku, ņemot vērā eksperimenta budžetu, savu ēdienkarti un garšas sajūtas. Ar šo pieticīgo summu es vēlos nevis piestūķēt kuņģi, bet iespēju robežās gūt arī kādu gastronomisko baudu. Nevēlos nevienu aizvainot un pateicos par padomiem, tomēr neklusēšu... Ak, mēle, tu neesi mans draugs! Vārdu sakot, flotes makaroni, kartupeļu sautējums ar gaļu, kartupeļi zupā, oliņu sacept u.t.t. u.t.jpr. Ar visu to, ka mana pavārmāksla ir tālu no ideāla, šo es varu pagatavot arī bez pamācībām. Lai gan esmu pateicīgs arī par šādiem priekšlikumiem.

Būtu ļoti pateicīgs, ja jūs ieteiktu receptes lētiem, veselīgiem, garšīgiem, sātīgiem, ātri un vienkārši pagatavojamiem ēdieniem. Ļoti. Es apzinos, ka tas visdrīzāk nav pārāk reāli. Taču ļoti gribu ticēt. Spriežot pēc komentāriem, ir skaidrs, ka katrs otrs pilnībā pārvalda pavārmākslas maģiju. Diemžēl es neesmu speciālists – pat ne tuvu tam.

Tāpat, lūdzu, nesūtiet mani uz Centrāltirgu, jo tur viss esot lētāks. Jā, iespējams, daži produkti tik tiešām būs lētāki, tomēr, lai aizbrauktu līdz tirgum, nepieciešams, kā minimums, būt Rīgā. Manis tur nav. Starp citu, sabiedrībā valda uzskats, ka mazpilsētās pārtika ir lētāka. Tā nav. Te ir mazāka konkurence, daudz zemāka pirkspēja un daudz ierobežotāka izvēle.

Atgādināšu, ka šī eksperimenta mērķis nav dzīšanās pēc lētākajiem produktiem, šī nav vēlēšanās parādīt, kā izdzīvot ar plikiem kartupeļiem un zupas izlasēm, bet gan saprast, vai var ēst garšīgi, vērtīgi un sātīgi, pārtikai tērējot divus eiro dienā