Turpmāk, reizi nedēļā, jūs, cienījamās VIŅAS lasītājas, uzrunās žurnāla "Annas Psiholoģija" galvenā redaktore. Tās būs sarunas ne tikai par psiholoģiskām problēmām, bet arī par lieliem un maziem jautājumiem, ko ik pa brīdim mums uzdod dzīve.
Jā, bija nogurums, bija no pārliekas slodzes sabeigtas muguras un locītavas, bija mūžīgajos caurvējos ielaistas slimības, bet izdegšana – tas ir kas cits. Psihologi atzīst, ka izdegšanu darbā vislabāk raksturo bezspēcības un bezjēdzības izjūta. Kad liekas, ka esi darījis tik daudz, visādi centies un pūlējies, bet tas viss ir bezjēdzīgi: panākumi varbūt arī ir, bet nav par tiem prieka, tikai bezgalīgs pārgurums, sabojātas attiecības ar tuvajiem un izjūta, ka vienīgais, ko gribētos, – aizmigt un nogulēt simt gadus no vietas. Taču arī aizmigt īsti neizdodas...
Kad sākām gatavot plašu materiālu par izdegšanu darbā, vairākkārt iedomājos – bet kā tas nākas, ka par to sākuši runāt tieši tagad, kad cilvēki strādā vieglāk nekā jebkad? Ar vārdu vieglāk es saprotu gan fizisko slodzi, gan darba apstākļus, gan darba drošību. Protams, protams, ne jau visi sēž skaistos, atvērtā plānojama birojos ar zaļo sienu un omulīgiem pufiem atpūtas mirkļiem, – ja tu krāmē kastes noliktavā vai fasē šprotes kārbās, diez cik viegli tas nešķiet. Taču lielais paradokss ir tāds, ka tieši šajos stilīgajos birojos ar jaunākās paaudzes kafijas automātiem cilvēki izdeg visbiežāk... Kāpēc tā?
Ja man būtu jāatbild vienā vārdā, es teiktu – stress. Par visu. Par jebko. Kā visu paspēt? Kā mani novērtēs? Vai mani neatlaidīs? Vai es patīku vadībai? Kāpēc kolēģe X jau ir saņēmusi paaugstinājumu, bet mani aizmirsuši? Kāpēc ģimene nesaprot, ka man jāpastrādā brīvdienās, – es taču to daru viņu dēļ? Kāpēc... Normāli kapitālistiskā darba darītāja jautājumi, vai ne? Galu galā mūs mācīja (dažus augstas skolas, dažus – dzīve), ka tikai tā var tikt pie panākumiem. Tikai nez kādēļ panākumiem nereti ir rūgta dūmu piegarša – kā pirmā izdegšanas pazīme...
Uzskata, ka vārdiem komforta zona ir slikta slava. Ka tā ir šķērslis ceļā uz panākumiem un, lai tos gūtu, noteikti vajag izkāpt no komforta zonas. Tikai pavisam nesen psihologi sākuši runāt, ka patiesībā komforta zona nebūt nav vieta, kur iesūnot un iegrimt pūkainā rutīnā, – lai gan, protams, var notikt arī tā. Komforta zona – tā vispirms ir zona, kur cilvēks jūtas mierīgi, droši un pārliecināti. Un tas ir labi, nevis slikti, jo tieši tādos apstākļos cilvēks ir spējīgs izdarīt vislabāko un – pats galvenais – darīt to ilgi. Tas ir mīts, ka radošums dzimst tikai stresā, – tāpat kā mīts, ka labi raksta tikai dzejnieki, kas ir badā. Patiesībā labi raksta tikai tie dzejnieki, kam ir talants. Ar ēdienkarti tam maz sakara.
Kas ir īsta, kārtīga izdegšana darbā, es, par laimi, tā arī neesmu uzzinājusi. Lai gan reiz biju tuvu tam. Labi, ka toreiz organisms ātrāk par mani saprata, ka pietiek, un izslēdza uz pāris nedēļām, – ģimenes ārste toreiz galvu vien grozīja... Pāris nedēļu pārdomu pietika, lai saprastu, ka varbūt tam ir saistība ne tikai ar darba slodzi, bet arī ar manu attieksmi, ar prioritāšu sakārtošanu. Tagad zinu, ka šo stadiju dēvē modernā vārdā – piedegšana. Tas ir mirklis, kad izdegšana vēl nav iestājusies, bet dūmu smaku jau jūt. Ļoti vērtīgs mirklis, starp citu, – galvenais, nepalaist to garām.
