Bredberijs par lēmumu mērauklām ņēmis pirms astoņiem gadiem plašu popularitāti iemantojušās Bronijas Vēras publikāciju (vēlāk arī grāmatu), kura tapa, Vērai strādājot ar cilvēkiem, kuriem dzīvot bija atlikušas tikai pāris nedēļas. Viņa intervēja sasirgušos ļaudis, runājot par dzīvi, nāvi un vērtībām. Bredberijs šo patiesību no jauna interneta vidē padarījis aktuālu arī šobrīd.
Pieņemt lēmumus, balstoties uz citu cilvēku viedokļiem
Ja pieņemsi lēmumu, balstoties uz citu līdzcilvēku viedokļiem, visticamāk piepildīsies kāds no diviem scenārijiem:
- Nesekosi savam piemērotākajam karjeras aicinājumam. Ikvienam no mums ir zināmi vairāki cilvēki, kuri, darot savu darbu, ir nelaimīgi, jo konkrētā joma viņus vienkārši nesaista. Kāpēc? Bieži vien tā notiek tad, ja jaunības gados cilvēks ir pakļāvies, piemēram, vecāku spiedienam par "pareizajiem" nākotnes plāniem. Tāpat jāpiemin arī dzīšanās pēc prestižākiem un sabiedrībā atzītākiem amatiem – ja konkrētā joma tev patiešām nesaistīs, tu nebūsi sevišķi laimīga. Šāds lēmums var sagandēt vairākus tavus dzīves gadus vai pat visu mūžu.
Taču te jāatceras, ka vienmēr šodiena būs diena, lai rīkotos un mainītu savu nākotni. Iespējams, tevi iedvesmos stāsts par Laini Lapiņu, kura no policijas darbinieka trešajā paaudzē nolēma uzsākt biznesu skaistumkopšanas pasaulē.
- Būsi pretrunā ar saviem morāles standartiem. Vai tiešām varēsi sadzīvot ar sevi, ja visu laiku būsi pakļauta apkārtējiem? Ja ilgstoši pieņemsi lēmumus, kas nebūs saskaņā ar taviem principiem, bet būs balstīti uz to, lai tu varētu izpatikt apkārtējiem, tu vienkārši nejutīsies labi. Un ar laiku tas var patiesi būtiski ietekmēt tavu pašsajūtu.
Atceries, ka citu cilvēku viedokļi ir tikai viņu domas par to, kas ir pareizs un nepareizs. Un tavam viedoklim ne vienmēr jābūt saskaņā ar tām. Protams, cita runa, ja tas ir eksperts, jomas profesionālis, pie kura vērsties pēc padoma. Bet galvenais, kas jāsaprot – seko savai sirdsbalsij.
Pārāk uzcītīga strādāšana, aizmirstot par citām vērtībām
Nepārproti, cītīga strādāšana tiek novērtēta atzinīgi. Cilvēks apgūst jaunas lietas, sasniedz savus mērķus un var būt pat laimīgs. Viss var būt brīnišķīgi, ja vien savā azartiskajā darbā viņš nav sāpinājis savus tuvos. Mazliet ironiski, ka dažkārt mēdzam strādāt garākas darba stundas, lai tikai nodrošinātu ģimeni un padarītu to laimīgu, nemaz neapzinoties, ka dažreiz tieši tas viņus sarūgtina visvairāk, un viss, ko viņi vēlētos, ir vien mūsu kompānija. Ir jāmēģina atrast līdzsvars starp šīm abām pasaulēm – to, ko tu mīli darīt, un cilvēkiem, kurus mīli.
Šajā sakarā neilgu laiku atpakaļ blogere, kleitu šuvēja un māmiņa Agija Kola-Kanča intervijā lika aizdomāties par to, kā un kāpēc būtu vērts atrast pareizo līdzsvaru starp šīm divām lietām. "Mans bērns vairs nebūs tik mazs kā tagad. Ļoti bieži bijis tā, ka gribētos un vajadzētu pašūt, tomēr tajā pašā laikā es saprotu – mans bērns grib pie manis opā, kleitas pagaidīs. Tāpēc arī savu otru bērnu jeb biznesu neesmu vēl uzcēlusi līdz galam uz kājām," tā Agija. Visu interviju lasi šeit.
Savu jūtu noklusēšana
Mazi bērni mēdz teikt visu, kas uz sirds, divreiz nedomājot par to, ko saka. Tomēr kādā mirklī mums tiek iemācīts apdomāt savu sakāmo. Diemžēl gadu gaitā mēs pārāk daudz sākam analizēt to, ko vēlamies teikt – jā, dažkārt pat lieki. Rezultātā nonākam pie tā, ka atsakāmies no lietām, ko patiesībā gribam, un izredzētie cilvēki nezina, ka mīlam viņus. Protams, situācijas mēdz būt dažādas, un par saviem vārdiem ir jāatbild, tomēr tas nav pielīdzināms noklusēšanai un emociju, jūtu apslāpēšanai.
Priekšniecība nekad pati neiedomāsies, ka neesi apmierināta ar atalgojumu. Ja tavs draugs, dzīvesbiedrs vai vīrs nav pēc dabas romantisks, viņš nekad neiedomāsies tev pats nopirkt puķu pušķi tāpat vien. Par to iepriekš runājusi arī psiholoģe Diāna Zande.
Bet, paveroties uz šo visu kopumā, ne ikdienišķiem sīkumiem, parasti prātu vairāk nodarbina domas no sērijas "kā būtu, ja būtu", nevis maznozīmīgi atteikumi un pat neatbildēšana ar tādām pašām jūtām. Labāk taču ir pamēģināt, vai ne?
Kontaktu neuzturēšana ar seniem draugiem
Ir tikai saprotams, ka ikdienas rutīnā var sanāk aizmirst par cilvēkiem, ko nenākas sastapt katru dienu. Diena pa dienai, nedēļa pa nedēļai un kontakts pat ar labāko draugu var pazust. Bet kaut pēc vairākiem gadiem mēs varam saprast, cik patiesībā šis solis bijis muļķīgs un drauga plecs – tik nozīmīgs.
Atvēli savā ikdienā vai kaut nedēļā laiku saviem tuvākajiem un mīļākajiem. Pat ja nesanāk satikties uz kafijas vai tējas tasi, sazvanies – arī ar to kādu laiku būs līdzēts, lai uzturētu kontaktus. Atceries, ka ikdienā ir nepieciešams arī mirklis atpūtai, un kā vēl labāk atpūsties, ja ne jautrā draugu kompānijā?
Ļaut sev būt nelaimīgai un neko nedarīt lietas labā
Kad tava dzīve tuvojas izskaņai, pēkšņi visas nedienas, ar ko nācies saskarties dzīves laikā, šķiet visai triviālas salīdzinājumā ar visu pozitīvo, kas noticis gadu gaitā.
Nav neviena cilvēka, kuram dzīve aizvadīta gludi un bez ķibelēm. Tomēr viss atkarīgs no tā, kā mēs uz problēmām reaģējam – vai uzskatām tās par pasaules traģēdiju? Ko darām lietas labā? Kā pārdzīvojam nedienas? Protams, var piedzīvot ne tikai nepatīkamas, bet pat šausminošas lietas, tomēr viss ir atkarīgs tikai no tā, kā uz šīm problēmām skatās. Ir cilvēki, kuri izgājuši cauri īstai ellei, bet pat pēc tās viņi var piecelties kājās un atkal stāties pretī dzīvei. Jā, tas var nebūt viegli, tomēr tas ir iespējams.
Varbūt iedvesmas devu tikt pāri dzīves nedienām palīdzēs iedvesmojoši stāsti, kuru varoņi nepadevušies dzīves triecieniem un saglabājuši optimismu. Stāstus iespējams aplūkot šeit.
