Caur kara šausmām uz savu rūpalu. Zinaida Irbe - pirmā diplomētā kosmētiķe Latgalē

Pirmā profesionālā kosmētiķe Zinaida Irbe (1901-1998) Rēzeknē, 18. novembra ielā 25/27, 1934. gadā atvēra skaistumkopšanas salonu. Trīs gadus vēlāk kabinets tika iekārtots Aizsargu ielā 9 (tagad V. Seiles iela), kur darbojās līdz 1941. gadam.

Zinaida Irbe (dz. Jansons) dzimusi 1901. gada 1. februārī Rīgā piecu bērnu ģimenē, kurā auga vēl trīs māsas un brālis. Māte Natālija – mājsaimniece, tēvs Jēkabs – atslēdznieks Rīgas vagonu rūpnīcā "Fēnikss".

Skolas gaitas Zinaida sāka Olgas Beateres meiteņu privātģimnāzijā. Mācības, kā arī ierasto Zinaidas ikdienas dzīvi izjauca Pirmais pasaules karš. Rūpnīcas ar visām iekārtām un strādniekiem evakuēja uz Krieviju. Jansonu ģimene septiņu cilvēku sastāvā devās uz Ribinsku, kur "ģimenes galva" strādāja rūpnīcā, bet bērni mācījās ģimnāzijā.

Smagi aizvadījuši 1917. gada revolūciju, Jansoni atgriezās Latvijā. Ar neatlaidību vajadzēja sākt atkal visu no jauna. Jēkabs lika lietā reiz apgūto kalēja prasmi, un ģimene apmetās uz dzīvi Veclaicenē. Bērni skolojās Alūksnes ģimnāzijā, pēc kuras beigšanas katrs devās uz savu pusi. Zinaida aizbrauca uz Rīgu un strādāja par mājskolotāju turīgu cilvēku ģimenēs.

Tai laikā Latvijā darbību uzsāka "1. Latvijas kosmētikas kursi" dr. Neimanis un Ances Vitenbergs - Baķis vadībā. 1933. gada Ziemassvētkos notika kursu izlaidums un jauno kosmētiķu vidū bija arī Zinaida. Tuvinieku iedrošināta, meitene devās uz Rēzekni un nodibināja savu skaistumkopšanas salonu.

Rēzeknē pagāja Zinaidas dzīves septiņi laimīgākie gadi: darbs bija interesants, un te viņa satika savu lielo mīlestību – 1936. gada 12. aprīlī Rēzeknes evaņģēliski luteriskajā baznīcā Zinaida salaulājās ar 9. Rēzeknes kājinieku pulka virsnieka vietnieku Albertu Eduardu Irbi (1905 - 1966). 1937. gada 9. decembrī pārim piedzima meita Ināra Anita.

"Dāma janna! Dāma janna!" ar lielu atbildību par uzticēto uzdevumu paziņot mammai par atnācēju, cik spēka no uzgaidāmās telpas savulaik sauca mazā Ince, kā Zinaida dēvēja meitu.

Uz skaistuma procedūru bija atnākusi dāma. Tikmēr kabinetā smaržoja pēc losjona un krēma, pagatavotiem pēc jaunākajiem Parīzes, Vīnes, Berlīnes recepšu paraugiem, uz spoguļa nogula pūdera puteklīši... Telpā rosījās enerģiska, augumā neliela (1,56 m) kosmēte, brūnām acīm, skaņu, patīkamu balsi, kas kuplināja Tautas pils kora dziedājumu.

Medicīna, homeopātija, filozofija, psiholoģija – tās bija Zinaidas sirdslietas, bet veselīga dzīvesveida ievērošana – ikdienas neatņemama daļa.

Savukārt krievu, vācu, franču un latīņu valodas pārzināšana Zinaidai vēl vairāk ļāva atklāt daudzveidīgo grāmatu bagātības un sazināties ar cilvēkiem. Sievietei jābūt materiāli patstāvīgai – tāds bija viņas uzskats, un Zinaidai uzņēmuma vadīšanu atviegloja pabeigtie grāmatvedības kursi.

Līdzekļi bija nepieciešami gan mājas īrei, gan veselībai un ikdienas vajadzībām, tāpat bija jāizmaksā iegādātais kabineta aprīkojums – 260 lati par šādiem pirkumiem: "Tualete ar ovālu spoguli, leņķkrēsls, 2 g. galdi kaktīgi, manikīra galdiņš, beņķītis, 3 g. ķebļi, 2 g. krēsli, galds apaļš, širmis, sienas skapis" [izraksts no Pirkuma līguma 1934.g. 31. martā, LgKM 26912].

Dāmas un arī kungi augstu novērtēja iespēju apmeklēt skaistumkopšanas salonu un, vēl jo vairāk, apzinājās, ka skaistuma uzticamākie draugi ir veselīgi smiekli, saulains prieks, labs garastāvoklis, miegs, miers un atpūta.

Tolaik augstākās sabiedrības pārstāvjiem iemeslu saposties ar vakara beauté netrūka: notika balles, karnevāli, koncerti, izrādes. Tāpēc salonu bieži vien apmeklēja arī Zinaidas draudzene, pedagoģe Marta Skrodere, Zemes bankas ierēdne Zenta Pastalniece, apriņķa priekšnieka Zarāna kundze, alus darītavas īpašnieka Manteifeļa kundze, Rēzeknes Valsts skolotāju institūta skolotāja Līvija Kažoka, kura Zinaidu iedvesmoja izšūt. Savukārt mākslas un kultūras jautājumi bija apspriežami ar Rēzeknes Valsts skolotāju institūta un Komercskolas pedagoģi Zelmu Birznieci.

Vēlāk Rīgā tieši viņa bija tā, kura atkal uzmeklēja Rēzeknes draugus un iedrošināja Zinaidu atsākt savu arodu. Līdzcilvēki tiecās būt sirsnīgās sievietes sabiedrībā, daudzi bija pateicīgi par viņas nesavtīgo izpalīdzību.

1940. gada 22. novembrī Zinaida rakstīja vīram uz Valku: "Zvirbuļa [Antons Zvirbulis 9.RKP komandiera adjutants, deportēts 14.06.1941.] sieva braukšot drīz pie sava vīra. Sastāstīja man visādas sliktas lietas, ka man palika drusku nelabi. Teica, ka varbūt mēs vairs neredzēsim savus vīrus, labāk esot aizbraukt vēlreiz redzēties."

Šī nebija vienīgā laulāto ziņa, viens otram vēstules viņi rakstīja vairāk nekā septiņus gadus, vienlaikus saprotot draudīgo, neziņas pilno situāciju. Sarakste turpinājās līdz 1941. gada 7. janvārim, kamēr A. E. Irbe atrodās Valkā, līdz tika atvaļināts. Pēc tam viņš skaitījās politiski neuzticams, tāpēc darbu atrast nevarēja.

Rīgā dzīvoja Zinaidas jaunākā māsa Marija ar vīru Ādolfu Purniņu. Apsviedīgais, Tilžā dzimušais mūziķis sūtīja vēstuli, kura, iespējams, izglāba Irbju ģimeni. Laime nelaimē, un Irbēm Rēzekne bija jāpamet. Vispirms ģimenes galvai gan bija jāiegūst pieraksts un darbs, bet tad varēja braukt pārējie. Pret galvojumu A.E. Irbe tika pieņemts darbā VEF, kur līdz sava mūža noslēgumam nostrādāja 25 gadus. Drīz uz Rīgu pārcēlās arī sieva un meita. Tika aizvadīti drūmie kara gadi.

20. gs. 50. gados Zinaida atsāka sniegt skaistumkopšanas pakalpojumus. Pie viņas ieradās dāmas no Rīgas Medicīnas institūta, pedagoģes no skolām, ilgstoši nāca dzejnieces Monta Kroma un Ārija Elksne, valodniece Rasma Grīsle. Pašas veselība Zinaidai bieži viļņojās un bija jāsaudzē, bet atmiņas par šo laiku bija skaistas – īpaši meitai iemīļotā Dārzu iela un Rēzekne tika tēlota kā laimes zeme.

Nejauši sastaptu cilvēku nav, ir laimīgas notikšanas. Tā stāsta Zinaidas meita - Ināras kundze, saules krāsas matu sprogām, gan ne ar brūnām acīm kā mammītei, kura sirsnīgi atminas Rēzekni. Tas laiks it kā apstājies fotogrāfijās, grāmatās ar veltījumu ierakstiem, atmiņās.

Uz tāda paša apaļā galda kā toreiz bērnībā pieņemamajā istabā, smalkās puķu rakstos rotātās tasītēs kūp dēla Helmūta no Tibetas atvestā tēja, un sarunas raisās. Acis uzreiz pievēršas Lellītei – tā ir papiņa dāvana trīs gadu jubilejā. Viņš nopircis galantu velosipēdu un mācījis sievu braukt. No plaukta tiek izvilkta pudelīte ar bišu māšu pieniņu no "tiem laikiem". Vai ir receptes, kā to izmantoja? Neesot gan saglabājušās, bijušas divas klades.

Tikmēr mājās pārrodas Jura kungs. Populārais uzvārds un iznesīgā stāja nevilšus atgādina par aktieri Romualdu. Jā gan, abi no Latgales un, turklāt, ir otrās pakāpes brālēni.

Mīlestībā un pateicībā par doto ar mīļāko dziesmu "Aiz azara bolti bārzi", pastaigām svaigā gaisā, (kad jau vairs nespēja aktīvi staigāt, "gaisa vannas" vismaz divu stundu garumā ik dienu tika saņemtas lodžijā) Zinaida nodzīvoja līdz 97 gadu vecumam. Nu viņa ir kopā ar savu Albertu Rīgas 1. Meža kapos. Bet kopā arī Rēzeknes vēstures liecībā – ekspozīcijā muzejā.

Šķiet, viņš pieies pie spoguļa, uzvilks savulaik aizliegto, bet izglābto formas tērpu, un abi laimīgi dosies uz balli Virsnieku namā. Svinēt dzīvi.

9. februārī plkst. 14 Latgales Kultūrvēstures muzejā Atbrīvošanas alejā 102 notiks Vēstures mirkļu pietura "Pirmajai Rēzeknes diplomētajai kosmētiķei Zinaidai Irbei - 115", kur izskanēs stāsts par skaistumu un dzīves svinēšanu. Apmeklētājus gaida iepazīšanās ar izstādi "Skaistuma stāsts Rēzeknē 20. gs. 30. gados", nedzirdēti interesanti fakti, pārsteigums un sirsnīga satikšanās ar Z. Irbes meitu.

Izstāde "Skaistuma stāsts Rēzeknē 20. gs. 30. gados" būs skatāma līdz 9. martam.

Rakstā izmantoti materiāli no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma.