Frederiks Leboijē 'Piedzimt bez vardarbības'

Frederiks Leboijē ‘Piedzimt bez vardarbības’
Foto: Mansards

Sadarbojoties grāmatu apgādam "Mansards" un ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centram "Līna", klajā nākusi franču ārsta Frederika Leboijē grāmata "Piedzimt bez vardarbības", kuru latviešu valodā tulkojusi Linda Vītuma.

"Gadu simtiem tika un joprojām tiek uzskatīts, ka brašs jaundzimušā kliedziens ir kā apliecinājums veiksmīgam dzemdību iznākumam. Frederiks Leboijē bija viens no pirmajiem, kas pagājušā gadsimta 70. gados noticēja, ka bērniņš, par kura sāpēm dzimstot un nepatīkamajam sajūtām, ienākot aukstā, skaļā, spilgti apgaismotā pasaulē, nekad neesam domājuši, patiešām jūtas tā, kā viņš to nepārprotami rāda. Cieši sakniebtas acis, sarauktas uzacis, raudas, griešanās prom, spārdīšanās, roku savilkšana dūrītēs, trīcēšana... Leboijē bija pārliecināts, ka tas apliecina: bērnam ir spēcīgi negatīvi pārdzīvojumi. Savu vērojumu iespaidots, viņš sāka pārveidot vidi, kādā mazuļi nāca pasaulē, un kļuva par liecinieku tam, ka var dzimt bez sāpēm un pārbīļa," grāmatas priekšvārdā raksta "Līnas" psiholoģe Vita Kalniņa.

Savukārt ārste un mājdzemdību vecmāte Dina Ceple uzsver, ka "grāmata liek paraudzīties uz sevi no malas - gan uz savu ierašanos šajā pasaulē, sajūtām un atmiņām, gan uz savu darba pieredzi un citu dzemdībās piedzīvoto. Pats grūtākais laikam, rakstītajā atpazīstot savas izjūtas, ir nenobīties, bet rast iekšēju spēku, lai ikdienas darbā tuvotos iespējami saudzīgai attieksmei pret atnākošo mazo cilvēku".

"Piedzimt bez vardarbības" ir grāmata mammām, kas vēl atvērs sevi jauna cilvēka ienākšanai pasaulē. Grāmata tētiem, kas vēlas klusi un sildoši būt šim notikumam klāt. Grāmata tiem, kas ir bijuši un ir līdzās mazu cilvēku ienākšanai pasaulē, jo tas ir viņu darbs. Grāmata tiem, kas jūt un kas ieklausās. Grāmata tiem, kas ir gatavi veidot uzticēšanās un cieņas pilnas attiecības ar tikko dzimušiem bērniem.

Sadarbojoties "Mansardam" un "Līnai", jau izdota Melodijas Bītijas grāmata "Pārtraukt līdzatkarību" un Berbelas Vardeckas grāmata "Pļauka dvēselei".

Grāmatas nopērkamas Latvijas grāmatnīcās, ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centrā "Līna" Miera ielā 17-4, Rīgā, kā arī "Mansarda" mājas lapā: www.apgadsmansards.lv.

Piedāvājam fragmentu no Frederika Leboijē grāmatas 'Piedzimt bez vardarbības':

Autora priekšvārds

Ir grūti atcerēties vētraino, kaismīgo reakciju, kādu izraisīja šī grāmata, kad tā pirmo reizi tika publicēta pirms divdesmit pieciem gadiem.

Laikā, kad šo grāmatu ar sajūsmu apsveica māmiņas visā pasaulē, tā malu malās radīja skaļus protestus medicīnas iestādēs.

Un tad pamazītēm viss norima.

Vai ideja tika sadzirdēta un pieņemta?

Neesmu par to pārliecināts.

Kas sākumā bija spēcīgs vīns, pamazām kļuva par

maigu zāļu tēju, kura nodrošina vien labu miegu.

Skumjš un mulsinošs bija fakts, ka šī grāmata, kas tika rakstīta kā traģēdija, grāmatnīcās bija atrodama iespiesta starp brūno rīsu ēdienu receptēm un autiņbiksītēm, paslēpta zem maldinoša virsraksta "rūpes par bērniem".

Tas ir kas līdzīgs pārpratumam, kurš liek cilvēkiem teikt: ""Piedzimt bez vardarbības"? Tā nu gan nav grāmata, ko es gribētu lasīt. Es negaidu bērnu."

Vai:

"Latīņu valoda? Kāpēc man būtu jāmācās latīņu valoda? Es negatavojos kļūt par

mācītāju."

Vai vēl kāds piemērs:

""Hamlets"? Kāpēc lai es lasītu "Hamletu"? Es esmu amerikānis. Es neesmu

dānis."

Protams, apzīmējums "rūpes par bērniem" ir daudz ērtāks, skan daudz patīkamāk.

Jo, taisnību sakot, kuram gan ir vēlēšanās rakties pašam sava prāta un atmiņas

dzīlēs? Kurš gan vēlas atmodināt spokus, kas ciešā miegā dus mūsu zemapziņas nostūros?

Vai tad nav vienkāršāk doties uz vingrošanu, nevis izdzīvot psihoanalīzes radītās ciešanas? Turklāt ir vajadzīga bezgalīga drosme, Odiseja cienīgs gars, kas ļautu nolaisties peklē.

Tomēr, atgriežoties pie grāmatas: ja tā nav ērta, jauna pieeja rūpēm par bērniem, par ko tad ir šī grāmata?

Tas ir stāsts par dzīvību un nāvi.

Nāvi! Bet es biju iedomājies, ka mēs runājām par piedzimšanu...

Kas gan varēja domāt, ka piedzimšana un nomiršana var būt tik cieši saistītas?

Tās ir vienas un tās pašas durvis, pa kurām ejam - gan tad, kad ienākam, gan tad, kad dodamies prom.

Ja tā, tad tas viss ir diezgan biedējoši.

Biedējoši? Jā, tas ir baisi.

Un varētu pat teikt, ka viens no galvenajiem varoņiem šajā traģēdijā ir BAILES.

Bailes dzimst kopā ar bērnu.

Un, kad mēs apjaušam, ka bailes no nāves, kas met garu ēnu pār mūsu dzīvi, nav nekas cits kā vien mūsu neapzinātās atmiņas par to neaprakstāmo izmisumu un šausmām, ko esam piedzīvojuši piedzimstot, mēs sākam saredzēt, ka te ir jābūt kam vairāk, nekā acs spēj saskatīt.

Tad mēs sākam sapņot.

Ja bailes varētu remdēt, sadziedēt brīdī, kad dzimstam, cik gan neparasta dzīve mūs sagaidītu.

Pārāk laba, lai būtu patiesa.

Vien tad, ja skatāmies šādā gaismā, grāmata iegūst savu patieso jēgu.

Iespējams, tas ir neprātīgi ambiciozs mērķis - cilvēciska būtne, kas piedzimst ar pasakainu priekšrocību: pilnīgu brīvību no bailēm.

Lai svētīta tā - brīvā no dusmām un agresijas!

Tā, kas spējīga veikt savu gājumu ar nesatricināmu smaidu un acīm, kas vizuļo dedzīgā mīlestībā!

Frederiks Leboijē

Priekšvārds izdevumam latviešu valodā

Gadu simtiem tika un joprojām tiek uzskatīts, ka brašs jaundzimušā kliedziens ir kā apliecinājums veiksmīgam dzemdību iznākumam. Frederiks Leboijē bija viens no pirmajiem, kas pagājušā gadsimta 70. gados noticēja, ka bērniņš, par kura sāpēm dzimstot un nepatīkamajam sajūtām, ienākot aukstā, skaļā, spilgti apgaismotā pasaulē, nekad neesam domājuši, patiešām jūtas tā, kā viņš to nepārprotami rāda. Cieši sakniebtas acis, sarauktas uzacis, raudas, griešanās prom, spārdīšanās, roku savilkšana dūrītēs, trīcēšana... Leboijē bija pārliecināts, ka tas apliecina: bērnam ir spēcīgi negatīvi pārdzīvojumi. Savu vērojumu iespaidots, viņš sāka pārveidot vidi, kādā mazuļi nāca pasaulē, un kļuva par liecinieku tam, ka var dzimt bez sāpēm un pārbīļa.

Tālākos pierādījumus tam, ka iespējams piedzimt nevis raudot, bet ar smaidu un izbrīnu sejā, sarūpēja profesors Džons Linds (John Lind) Stokholmā. Viņš bija nofotografējis 130 dzemdības un jaundzimušos, kuru sejā nevarēja manīt ne mazāko sāpju vai baiļu izteiksmi. (Chamberlain, 1989)

Jau vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem pierādītais un kopš tā laika tālāk pētītais joprojām daudzviet nav sasniedzis dzirdīgas ausis. Ticība mītam par jaundzimušā nepieciešamo pirmo kliedzienu izrādījusies daudz stiprāka - vēl šodien daudzas mammas nopietni satrūkstas, ja bērniņš piedzimstot neraud, bet medicīniskais personāls jūtas labi pastrādājis, ja bērna kliedziens ir skaļš. Tāpēc, manuprāt, pirms laba laika rakstītā grāmata joprojām var iekustināt un atvērt sirdis tiem, kas ir gatavi veidot citādas attiecības ar tikko piedzimušiem bērniem.

Tiem, kas, izlasījuši šo grāmatu, varētu izjust iekšēju trauksmi un varbūt vainas izjūtu, būtu svarīgi zināt, ka dziedēt agrīnu pārdzīvojumu nekad nav par vēlu. Bieži ar jaunu un neizprotamu spēku pašu dzimšanas laikā piedzīvotais pie mums atgriežas, kad dzimst mūsu bērni. Lai arī uztraucošs un varbūt biedējošs ir šis laiks, kad mūsu bērni, mazi būdami, mums emocionāli atgādina pašu agrīnās ciešanas, tieši tas var būt pilns jaunu iespēju dziedēt vecās brūces.

Kopš šīs grāmatas pirmā izdevuma medicīnā nenoliedzami daudz kas ir mainījies. Mazliet ironiski, bet tieši medicīnas attīstība un bailes no iespējamām grūtībām un patoloģijām bērnu dzimšanu ir padarījušas arvien sāpīgāku: notiek augļūdeņu atvēršana, dažāda veida dzemdību stimulācija, dzemdību poza uz muguras utt.

Traumas sekas ir arī tādas, ka mazuļi, kas piedzīvojuši šoku, fiziskas un emocionālas sāpes, jūtas tik iztukšoti, ka ievērojami samazinās viņu spēja veidot piesaistes attiecības. Savukārt piesaistes trūkums turpmākajā dzīve var pārvērsies agresijā. Pētījumos pierādīts, ka bērni ar smagiem piesaistes traucējumiem tikpat kā nespēj attīstīt sirdsapziņu, viņi bez iekšējiem pārmetumiem iesaistās asociālās darbībās. (Magid&McKelvey, 1988) Šādi cilvēki, arī būdami jau pieauguši, bez līdzjūtības var fiziski un emocionāli mocīt citus un arī paši sevi.

Pēdējos gados intensīvi notikuši pētījumi, kas pierāda, ka agresīva uzvedība, kas var būt vērsta kā pret citiem, tā pašam pret sevi, ir cieši saistīta ar vardarbību, kas piedzīvota ļoti agrīnā attīstības periodā - pirms dzimšanas un īsi pēc tās, kā arī paša dzemdību procesa laikā.

Vairāki autori, piemēram, Viljams Emersons norāda, ka dzemdības ievērojami ietekmē piesaistes attiecību izveidi. (W. Emerson, 1996) Bieži netiek atzīts, ka mazulim smagus pārdzīvojumus rada tūlīt pēc dzimšanas bez īpašas vajadzības veiktas analīzes un citas medicīniskas pārbaudes, nošķiršana no vecākiem, kas izsauc neizturamu pamestības sajūtu. Jā, reizēm bez medicīniskām manipulācijam nevar iztikt, bet pēc katras traumas pastāv tāds kā "kritiskais periods", kura laikā cilvēkam ir nepieciešama izpratne, atzīšana un līdzjūtība, lai viņš labāk tiktu galā ar pārdzīvoto, lai traumatiskā pieredze tiktu pārstrādāta un cilvēka psihe - dziedēta. Ar jaundzimušajiem kas tāds notiek ļoti reti, jo reti kurš apzinās, ka trauma vispār ir notikusi, ka jaundzimis bērns JŪT un PĀRDZĪVO. Šādi nesaprasts un neatbalstīts mazulis, piedzīvojis ciešanas, zaudē uzticēšanos cilvēkiem, pasaulei, arī saviem vecākiem.

Ja mazā bērna sajūtas tiktu atzītas, medicīniskās intervences jaundzimušam bērnam varētu tikt samazinātas līdz minumam, bet galēji nepieciešamās varētu kļūt cilvēcīgākas, piemēram, palūdzot mazulim atļauju un nogaidot viņa atbildi, ko varētu nolasīt ar mammas intuīcijas palīdzību. Mazuļus varētu brīdināt, ka ir sagaidāma kāda nepatīkama un sāpīga procedūra, pēc tās savukārt tiktu atvēlēts laiks, kurā mamma varētu mazo mierināt, nenoliedzot pārdzīvotā notikuma traģiku, bet atzīstot un skaidrojot, ka procedūra diemžēl bija sāpīga, taču neapšaubāmi nepieciešama.

Manuprāt, ir vajadzīga drosme, lai atzītu, ka, iespējams, neziņas dēļ daudziem mazuļiem ir nodarīts pāri, un vēl lielāka, lai uzņemtos pasargāt tos, kas vēl tikai dzims. Šī drosme noteikti vajadzīga mediķiem, kas ir bijuši un ir līdzās mazu cilvēku ienākšanai pasaulē. Tomēr tikpat svarīgi ir zināt, ka katrai mammai un tētim ir tiesības lūgt mediķiem būt saudzīgiem pret dzimstošo mazuli, jo šis ir viņu bērns. Tāpat arī mamma, apzinādamās, ka sāpīgas ir ne tikai dzemdības, bet arī dzimšana, var savam bērniņam palīdzēt, viņu šim procesam sagatavojot, drošinot pašā dzimšanas laikā un saudzīgi, pieklusināti un ar mīlestību saņemot šajā mazulim vēl svešajā pasaulē.

2009. gada jūlijā

Vita Kalniņa

psiholoģe centrā LĪNA (www.lina.lv)

vita@lina.lv

Source info



Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.