Sabiles leļļu Daina

Sabiles leļļu Daina

Sabiles galvenajā ielā ir vieta, kas jau otro gadu piesaista katra ceļotāja skatu. Piekalnē starp kādu šķūni un māju pie pilsētas centrālā laukuma ar skatu uz garāmbraucējiem stāv 100? 200? Nē! Izrādās, jau 230 leļļu! Nomaļus no raibi tērpto un allaž smaidā sastingušo lielāko un mazāko cilvēciņu pūļa atrodama arī leļļu saimniece – Daina Kučere.

Tērpusies atbilstīgi laika apstākļiem, jau agrā pavasarī brūni iedegušu seju un sastrādātām rokām... Vecmāmiņa, kuras darba mūžs pagājis kā daudzām citām sievietēm viņas gados. It kā nekā ievērojama. Taču viņai ir pašai sava leļļu pilsēta. Pašas celta, iekārtota, izlolota, saģērbta un sargāta.

Kā ideja radās?

Pērn Līgo vakaram vajadzēja Jāni un Līgu. Kā lai svin, ja nav kam vainagus likt galvā? Pirmā ideja ienāca prātā manai vecākajai meitai. Viņa teica – kā mums tā – nav Jāņa un Līgas? Saku – ko darīt, ja ieliku jums tādus vārdus? Viņa pretī – atnes man koku! Prasu – ko darīsi? Meita atbild – taisīšu Jāni un Līgu! Atnesu kokus, aizkarus, kaut kādus vecus, un tā abas samudžinājām. Man pašai nebūtu ienācis prātā. Sākās viss ar meitu, tālāk gan taisīju pati. Pirmie div' nedēļas nostāvēja, tad sāku būvēt vēl. Cilvēki viņus, nabadziņus, fotografē, tad piecreiz divu nedēļu laikā nolauza. Stutēju augšā, visādi gāja. Kādus 80 saplēsa un izmētāja pa Abavu, pa ielu...

Jums viņi tā pa grupiņām – velosipēdisti, pārīši, bērni, ģimenes...

Nuja, te ir muzikanti, ansamblītis ar instrumentiem... Ko dabū, to pieliek klāt. Tur sportisti, jo bija treniņtērpi. Speciālu domu jau nav.

Pa nakti ar vaktējat?

Nē. Nu, kādreiz ir gadījies, ka pasēžu, ja ir diskotēka un jaunieši staigā.

Tagad Sabilē ir objekts, kur tūristi apstājas biežāk nekā Vīna kalnā!

foto: Agnese

Vasarā tiešām ir ļoti daudz, pagājušajā gadā arī. Tagad uzliku kasti ziedojumiem, bet ziedo jau kā nu kurš. Knapi. Galvenais, drēbēm pietiek. Pērku humānajos. Bērnu drēbītes ir diezgan dārgas. Šogad trešo reizi pārģērbu, tad vismaz pusotrs lats uz lelli. Parēķiniet paši, cik naudas – divsimt leļļu – kādi 500 lati noteikti. Bet ceru, ka pa vasaru dabūšu atpakaļ.

Kur gūstat ienākumus?

Nekur. Kādi tagad ir, tikai tas. Pērn te nebija ziedojumu kastītes, rudenī tik uzliku. Tad ziemā par to pirku visas drēbes. Tagad tā pakāpeniski, cik ir – tik uz veikalu.

Kā pašai dzīvē gājis? Ko darījāt? Kā bērnus audzinājāt?

Man ir daudz. 14 mazbērnu! Bērni man ļoti labi, kārtīgi. Viens strādā motelī par viesmīli, meita studē par skolotāju un strādā aprūpes centrā Talsos, mācās neklātienē, vēl viena meita, viņai daudz bērnu, strādā Kandavā. Tas, re, ir mans vīrs. Vakar mazdēliņam izlaidumu svinējām. Aizgāja no bērnudārza uz skolu. Man pašai trīs bērni, vēl vienu pieņēmu septiņu gadu vecumā, uzaudzināju, mammīte viņam nomira Sabilē. Tātad man četri pašai un vēl četrpadsmit mazbērnu.

Lelles mazbērniem patīk?

Ja jau lieliem patīk, tad jau maziem arī...

Pie saviem tērpiem arī piedomājat?

Pati ar to pašu uzvelku, ko lellēm nopērku. Speciāli nepērku sev nevienas dārgas drēbes. Tā kā tās brīvi var dabūt par desmit divdesmit santīmiem, tad arī tādās staigāju, tāpēc arī varu mainīt.

Kā taisāt lelles?

foto: Pikucis

Viens koks ir zemē iekšā. Vispirms tādu krustiņu uzliek uz galda, nomēra drēbju garumu, uzliek bikses uz koka, tad augšu, iekšā salmi. Salmus rudenī dabūju no draudzenes, tikai par transportu bija jāmaksā. Tur tie trīnīši jau bija pagājušajā gadā. Te man viens bomzis atstūma veclaicīgus ratiņus, tur ģimenīte apkārt. Tad bija Mātes diena, uzliku divus bērniņus. Tādi simboliņi. 1. septembrim arī pagājušajā gadā. Tad Vīna svētkiem, Miķeļdienā. Nost neko neņemu, ja uzlieku, tad paliek.

Tikai ik pa laikam jāpielabo un jānoskalo dubļi!

Noskalot nevar. Kas beigts, tas beigts, ja sāk bojāties, tur neko vairs nevar izmazgāt. Paliek dzeltenbrūnas svītras, esmu jau mēģinājusi.

Kā pret šo lietu izturas tūrisma organizētāji?

Trīs reizes bija Sabiles pilsētas gidi. Viens te tāds bija, kas cilvēkiem stāstīja pilnīgas muļķības, pats neko nezina, man arī nav prasījis. Teicu, ja nezina, ko stāstīt, tad lai nestāsta cilvēkiem pasakas.

Cik jums gadu?

62. Pilna pensija sākās maijā. Strādāju fabrikā, bija normāla alga. Vasarā braucu mežā ogās un ziemā atkal atpakaļ. Bērnudārzā septiņus gadus, par sētnieci. Māte man no Pļaviņām, par tēvu nekas nav zināms. Mātei bijām pieci. Dzīvojām trūcīgi. Grūti gāja. Kā jau visiem tai laikā! Vienam sievišķim ar 27 latiem bija jāuztur mūs piecus, tad varat iedomāties, kāda bija dzīve.

Jums bērnībā lelles bija?

Kad augu, man vispār mantu nebija! Pat nebija, ko ēst. Atceros, kaimiņi nesa mums kartupeļu mizas, un tur bija rupjmaizes un baltmaizes garozas. Lielākie brāļi ņēma balto, es melno maizi, un tad katrs savā stūrī ēda. Ļoti grūti mums gāja. Toties tagad šiem bērniņiem (rāda uz lellēm – aut.) nekā netrūkst. Kā man trūka, to viņiem tagad atdodu.

Tāda leļļu pilsēta Latvijā ir vienīgā.

Sabiles leļļu Daina

Ārzemnieki ar' stāsta, ka neko tādu nav redzējuši. Esot tuksnesī viens redzējis lelles, kas kustina rokas un kājas, tur tantiņa esot dzīvojusi, bet tā – vairumā – nekur neesot.

Ko par Sabili domājat?

Bērniem te nav ko darīt. Mums, veciem, jau vienalga, bet jaunie garlaikojas. Vienīgi sporta laukums tur, pie skolas, bet cita nekā nav.

Lelles ar jums runā ar'?

Es runāju, tikai viņas neatbild. No rīta iznāku ārā un saku: "Cik labi, bērniņi, ka neesat aizgājuši!" Šogad vandāļi nenāk. Labojušies sabilnieki.

Source info

"Sieviete"


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.