Apzināties nāves tuvumu, bet turpināt dzīvot. Ramonas pieredze, atbalstot vēža slimniekus

Apzināties nāves tuvumu, bet turpināt dzīvot. Ramonas pieredze, atbalstot vēža slimniekus
Foto: Privātais arhīvs

Septembra sākumā Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā tika atklāta brīvprātīgo kustība vēža pacientu atbalstam. Ramona Salmiņa ir viena no brīvprātīgajām, kas ir nolēmusi regulāri apciemot onkoloģiskos pacientus. Viņa reizi nedēļā viesosies Paliatīvās aprūpes nodaļā, lai pavadītu laiku ar nedziedināmi slimiem cilvēkiem.

Lai arī Ramona atzīst, ka pati sākumā nedaudz baidījusies par to, kā noritēs sarunas ar cilvēkiem, kam aiziešanas laiks noteikts jau pavisam drīz, par savu izvēli viņa ļoti priecājas. Pēc otrās tikšanās ar kādu no vēža slimniekiem Ramona sacīja, ka mēģinās atrast iespēju viņus apciemot biežāk. "Tā sajūta patiesībā ir neaprakstāma," par piedzīvoto Onkoloģijas centrā saka Ramona.

Šis nav pirmais "labas gribas" darbs, kā to sauc pati Ramona, ko viņa ir uzņēmusies. Laiku pa laikam viņa iesaistās arī citos projektos, kuru laikā palīdz citiem. Ramona ir pārliecināta, ka cilvēkiem vajadzētu ļauties tai sajūtai, kas mudina viņus darīt labu, un palīdzēt citiem. Ramonas pamatnodarbošanās ir projektu vadība, kas ļauj laiku plānot tā, lai viņa varētu iesaistīties arī dažādos projektos kā brīvprātīgā.

Parunāt, paklusēt vai palīdzēt apsēsties zālē – nelieli žesti dāvā prieku

Projekts, kura laikā brīvprātīgie sniedz emocionālu atbalstu vēža slimniekiem, Latvijā notiek pirmo reizi. Ramona par to uzzinājusi no draudzenes un ir ļoti priecīga, ka ir viena no tā dalībniecēm. "Tas tiešām mani uzrunāja," saka Ramona un turpina: "Tas nav viegli, un emocionāli un garīgi tas absolūti nav tā, kā mēs to iedomājamies."

Pirmo reizi dodoties uz slimnīcu parunāties ar cilvēku, kas slimo ar vēzi, Ramona bija satraukusies, tomēr tikšanās bijusi ļoti jauka un patīkama. "Tu ieej, un tā saruna jau pati no sevis izveidojas." Viņa stāsta, ka daudziem cilvēkiem, kas uzturas slimnīcā, tuvinieki dzīvo ārpus Rīgas un tāpēc viņus nevar apciemot. Tomēr arī tos, kas dzīvo Rīgā, ne vienmēr tuvinieki var apciemot. "Viņiem varbūt visi tuvinieki strādā, un viņiem nav, kas var atbraukt apciemot," stāsta Ramona. "Mūsu mērķis ir aiziet un tam cilvēkam kaut mazdrusciņ novērst domas vai vienkārši pasmieties, vienkārši parunāt vai iziet ārā. Mūsu uzdevums ir klausīties vai vienkārši būt līdzās."

Mēs runājām, mēs smējāmies, un mēs baudījām tieši to mirkli, kas bija paredzēts mums. Ramona

Pretēji tam, kā varētu šķist, viesojoties slimnīcā un runājot ar vēža pacientiem, onkoloģija nav starp populārākajiem sarunu tematiem. "Mēs tik daudz izrunājām, un par slimību gandrīz nemaz, tikai mazlietiņ, mazlietiņ. Es biju pozitīvi uzlādēta tāpēc, ka es redzēju, ka cilvēks, ar ko es runāju, smaida, viņš smejas, viņš ir priecīgs," stāsta Ramona, "tā sajūta patiesībā ir neaprakstāma."

Otrajā apmeklējuma reizē Ramona iegāja vairākās palātās un saskārās ar vairākiem cilvēkiem, kas vēlējās pabūt vieni, nevis runāt ar brīvprātīgo. Galu galā viņa sāka runāt ar kādu sievieti, kas ilgi esot sapņojusi par to, ka varētu iziet ārpus slimnīcas telpām un apsēsties zālē. Viņai Ramonas atnākšana bija kā sapņa piepildījums, jo viņas izgāja ārā. "Es jutos nenormāli piepildīta, kad es redzēju, ka sieviete, ar kuru es izgāju ārā, vienkārši bija laimīga par to, ka viņai kāds ir palīdzējis iziet ārā, ka viņa izbauda to, par ko viņa ir sapņojusi vairākas dienas. Viņa atzina, ka es viņai esmu kā tāds eņģelis atsūtīts, kā eņģelis, ko viņa ir gaidījusi visu laiku."

Apzināties nāves tuvumu, bet turpināt dzīvot. Ramonas pieredze, atbalstot vēža slimniekus
Foto: Privātais arhīvs

Ramona neslēpj prieku par šo sastapšanos: "Mēs runājām, mēs smējāmies, un mēs baudījām tieši to mirkli, kas bija paredzēts mums." Viņa ir pārliecināta, ka šī ir tā vieta, kur viņa vēlas būt un kur viņai jābūt. Pēc pēdējā slimnīcas apmeklējuma Ramona atklāja, ka mēģinās saplānot savu laiku tā, lai cilvēkus, kas cieš no vēža, viņa varētu apciemot biežāk.

Zināt, kad mirsi, bet turpināt dzīvot

Ramona projekta laikā apmeklē vēža slimniekus Paliatīvajā nodaļā. Viņa norāda, ka, lai to darītu, ir jābūt stingram raksturam, jo netrūkst cilvēku, kas varētu pavadīt laiku ar cilvēku, zinot, ka ārsti nelolo cerības par viņu atveseļošanos. Ramona jau no paša sākuma zinājusi, ka vēlas palīdzēt cilvēkiem tieši šajā nodaļā. Viņu ļoti esot aizkustinājuši vārdi, kurus teikusi kāda cita brīvprātīgā, proti, ka pat tad, kad cilvēks zina, ka viņš mirs, viņš var dzīvot. Tas palīdzējis saprast, ka tas, par ko viņa domājusi iepriekš, ir pareizais lēmums.

"Es baidījos par to, vai es varēšu sēdēt blakus cilvēkam, zinot, ka viņš aizies no šīs dzīves," atzīstas Ramona, "vienlaikus es noticēju pati sev un tam, ka es to varu. Ne jau man ir jādomā tik daudz pašai par sevi, kā es jutīšos, bet es jau eju, domājot par to otru cilvēku, pie kura es iešu un kuru es tajā dienā satikšu. Es jau eju, lai viņam palīdzētu, lai viņu atbalstītu. Man jau nav jādomā par sevi."

Apzināties nāves tuvumu, bet turpināt dzīvot. Ramonas pieredze, atbalstot vēža slimniekus
Foto: Privātais arhīvs

Ramona ir pārliecināta, ka tieši Paliatīvās nodaļas pacientiem visvairāk ir nepieciešama brīvprātīgo klātbūtne, lai cilvēki, kas tur uzturas, varētu savu atlikušo laiku dzīvot, nevis vienkārši eksistēt. "Piepildīt to dienu, piepildīt kaut mazliet vairāk varbūt to dzīvi. Tas, ka tas cilvēks aizies – jā, bet varbūt nebūs vairāk cilvēka, kam viņš varēs pastāstīt to, ko viņš pastāsta man. Varbūt viņš tā izsmejas vēl pēdējo reizi, varbūt viņš tā smaida pēdējo reizi. Mēs to nekad nezinām."

Par savu izvēli palīdzēt cilvēkiem, kas drīz atstās šo pasauli, Ramona saka: "Es kā ticīgs cilvēks saprotu, ka ikviens cilvēks mums ir dots uz laiku un vienam šis laiks ir mazāks, bet kādam mazdrusciņ ilgāks. Es kaut kā citādi uz to skatos. Jā, tā laika tev ir tik, cik ir. Tev ir varbūt pateikts, kad beigsies tavs laiks, bet tad dzīvo to laiku. Esi! Nevis vienkārši eksistē, bet dzīvo!"

Darīt mazas lietas ar lielu mīlestību

Ramona norāda, ka savā dzīvē cenšas sekot reiz dzirdētiem vārdiem: "Ne katrs no mums var darīt lielas lietas, bet katrs no mums var darīt mazas lietas ar lielu mīlestību." Šī atziņa viņai ir ļoti svarīga: "Man šķiet, ka tā arī ir tā lielākā motivācija un arī mans, varētu pat teikt, moto, pēc kā es eju, daru un pēc kā es dzīvoju. Mēs varbūt nevaram izdarīt kaut ko milzīgu, bet mēs varam izdarīt tās mazās lietas ar to lielo mīlestību, un tad ir pavisam cita pievienotā vērtība. Tad viss izskatās pavisam citādi."

Arī iepriekš Ramona ir iesaistījusies dažādos projektos kā brīvprātīgā, piemēram, palīdzējusi organizēt nometni bērniem, kas saskārušies ar vēzi, vai devusies palīdzēt uz Bruknas muižu. "Bruknas muižā ārstējas atkarībās nonākuši cilvēki, un arī uz turieni es aizbraucu un šo to palīdzu. Tur vienmēr ir, ko darīt," stāsta Ramona. "Kur man ir iespēja un kur es jūtu, ka tā būs mana vieta, mana iespēja izdarīt to labo darbu, tur es cenšos to arī izdarīt. Ja ir iespēja un laiks, tad es vienmēr to izmantošu."

Mēs varbūt nevaram izdarīt kaut ko milzīgu, bet mēs varam izdarīt tās mazās lietas ar to lielo mīlestību, un tad ir pavisam cita pievienotā vērtība. Tad viss izskatās pavisam citādi. Ramona

Viņa aicina arī citus ļauties tai sajūtai, kas mudina palīdzēt citiem. "Man vispār dzīves uztvere ir tāda, ka mēs kaut vai ar mazumiņu, bet kaut mazliet padarām pasauli labāku. Man šķiet, ka tā ir tāda brīnišķīga lieta, ja mēs varam otram palīdzēt, atbalstīt un būt blakus."

Pieņemot lēmumu par to, kuros projektos iesaistīties, Ramona paļaujas uz savām sajūtām. Viņa norāda, ka nav iespējams līdz galam izskaidrot, kāpēc noteikti projekti viņu ir uzrunājuši. "Tu vienkārši jūti. Tagad arī – es vienkārši jutu sevi šajā projektā. Es vienkārši jutu, ka man tur ir jābūt." Ramona piebilst, ka nevajag sevi spiest darīt lietas, ko nevēlies darīt un kam neesi gatavs. Viņa ir pārliecināta, ka dot citiem tu vari tikai tad, ja to vēlies un tev ir, ko dot. "Brīvprātīgais darbs tikai tad sniedz patiesu gandarījumu, ja tu patiesi un no sirds to dari."

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl