Ar itāļu vīru un itāļu restorānu. Austrālijas latvietes Sandras ceļš uz mājām

Dzīvojot Austrālijā, Sandra ieguva grāmatvedes-revidentes izglītību, satika savu pirmo vīru un laida pasaulē divus bērnus. Visu šo laiku viņa kopa latviskās tradīcijas, valodu un kultūru, dejoja tautas dejas. Arī vīrs bija latvietis, kopā viņi iemācīja bērniem latviešu valodu. Sandra atklāj, ka, dzīvojot šeit, viņai ir iespēja katru dienu izpaust savu latvietību. Pirms pārcelšanās uz Latviju, Sandra gandrīz 20 gadus pavadīja Itālijā.

"Mana pirmā vīra darbs aizveda mūs uz Itāliju 96. gadā. Tas bija domāts tikai uz četriem mēnešiem," stāsta Sandra. Pēc tam ģimene atgriezās Austrālijā, bet pēc laika atkal aizbrauca uz Itāliju, kur arī apmetās uz dzīvi. Bērni sāka mācīties starptautiskā skolā un Sandra atrada darbu Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūrā, kas nodarbojās ar lauksaimniecības attīstīšanu nabadzīgās valstīs. 10 gadus vēlāk viņa mainīja darbu un sāka nodarboties ar cilvēktiesību ievērošanas veicināšanu un labas valsts pārvaldības attīstīšanu dažādās pasaules valstīs.

Sandra "Casa Nostra" sauc par savu mazo Itāliju. Tajā pasniedz autentisku ēdienu, pavāri ir no Itālijas, un viņai ir iespēja ne vien izbaudīt atmosfēru, bet arī dzirdēt itāļu valodu, kā arī pašai runāt itāliski.

Lai arī restorānu vadīt nav viegli un darbā nav brīvdienu, Sandra ar savu ikdienu ir apmierināta. "Mēs te esam tā kā mājās," viņa nosaka. "Gandarījumu sniedz cilvēku smaidi, viņu pateicība, tas, ka mēs redzam, ka cilvēki šeit nāk un pavada ļoti daudz laika, viņi jūtas labi."

Sandra stāsta, ka viņa ar vīru plāno Limbažu pusē izveidot izglītības un kultūras tūrisma centru. "Tur mēs varētu savā starpā tādā ļoti neformālā veidā pretējām grupām ļaut iepazīties un varbūt kādreiz saprast vienam otru. Manuprāt, veiksme nāk no attiecībām. Ja ir labas attiecības starp cilvēkiem, tad ir kaut kas pozitīvs," stāsta Sandra, pieminot attiecības starp latviski un krieviski runājošiem cilvēkiem. "Arī tas pats jautājums par bēgļiem. Ja tu runā par bēgļiem, musulmaņiem un tā tālāk, kā vienu lielu bumbu, ko tu vari vienkārši sviest un darīt, ko tu gribi, tas nav cilvēciski, jo tie ir cilvēki, un tur ir labi cilvēki un tev ir jāiepazīst cilvēki."

2009. gadā Sandra bija devusies uz Afganistānu, lai skaidrotu labas valsts pārvaldības metodes. Viņa norāda, ka brauciens uz turieni viņai atvēra acis un mainīja to, kā viņa skatās uz cilvēkiem. Tas savā ziņā ir arī viens no faktoriem, kas ietekmējis idejas par šāda centra veidošanu. Tajā būs iespējams rīkot arī dažādus pasākumus un konferences, bet viņa cer, ka tur cilvēki brauks ar konkrētu mērķi.

Dodoties atpakaļ uz Itāliju, viņai bija jāpavada viena nakts Dubajā. "Es nekad negribu braukt atpakaļ uz Dubaju. Es redzēju Dubaju un visu to pārmērīgo bagātību. Tas kontrasts bija pārāk liels un tik tuvu. Es domāju – tas vienkārši nav taisnīgi, ka te ir tik daudz un tur ir tik maz. Es zinu, ka tas nav tik vienkārši," piebilst Sandra.

"Tas man ir devis dziļāku ieskatu par to, cik liela starpība pasaulē ir starp tiem, kam ir, un tiem, kam nav. Un, ja var, tad kaut kādā veidā vajag palīdzēt. Un katrs atrod savu veidu, kā var palīdzēt, ja viņam ir vēlme. Tas nav vienmēr palīdzēt Āfrikā, bet vispārīgi… Tā domāšana, ka mēs visi esam vienoti. Man šķiet, ka man šis piedzīvojums ir dots, lai man būtu ciešāks sakars ar krieviski runājošiem cilvēkiem Latvijā."

Sandras vecāki Latviju atstāja 1946. gadā. Gan Sandra, gan viņas māsa piedzima Austrālijā. "Es uzaugu ļoti latviskā gaisotnē. Mamma neļāva runāt angliski mājās, tikai latviski. Dejoju tautas dejas un spēlēju kokli, biju visādās komitejās," viņa atceras. Arī viņas bērni ir dzimuši Austrālijā un jau no bērnības runā latviski.

Sandra jūtas pilnībā piederīga Latvijai, un viņai nav sajūtas, ka viņa dzīvotu starp divām dažādām pasaulēm. Viņa pazīst daudzus Austrālijā dzimušus latviešus, kas arī ir atgriezušies savu vecāku dzimtenē. Viņai apkārt ir cilvēki, ko viņa pazīst no bērnības, ar ko viņa kopā ir mācījusies. "Tas tiešām tā – vecumā tas kaut ko nozīmē."

"Latvietība Austrālijā izpaužas koncertos, tautas dejās – tādā veidā. Es savu latvietību tagad izpaužu vairāk ekonomiskā veidā un citā veidā. Tas ir kaut kas jauns," stāsta Sandra. Viņa arī svin tradicionālos latviešu svētkus, piemēram, Līgo un Ziemassvētkus. Sandra arī norāda, ka Ziemassvētki viņai nav Kristus, bet gan ziemas svētki. Arī ar Adriano Sandra apprecējās, ievērojot latviešu tradīcijas. "Es varu savu latvietību izpaust katru minūti, jo es esmu šeit," viņa piebilst.