Baiba Čipa-Ziemele: Es strādāju sevis, nevis īpašnieku dēļ

Baiba Čipa-Ziemele ir augsta līmeņa vadītāja, kuras tiešā pārziņā ir bijis uzņēmuma "Stenders" globālais mārketings un biznesa attīstība. Doma uzrunāt Baibu intervijai, kas iekļauta grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā", autoriem dzima, redzot emocionāli piesātināto informāciju un viedokļus, kas publiskajā telpā parādījās pēc ziņas par šī Latvijas eksporta lepnuma pārdošanu ārzemju investoriem.

Caur sarunu iepazīstot Baibu tuvāk, kļūst skaidrs, ka viņa ir cilvēks, kurā apvienotas dažādas augstas kvalitātes – empātija, lojalitāte, līdzsvars un lielisks humors. Viņai piemīt sievišķīgs spēks, biznesa krampis un spēja atrast balansu starp šīm tik dažādajām lomām. Grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā", kas izdota ar "Baltic International Bank" atbalstu, Baiba sniedz vērtīgu ieskatu savā panākumu formulā, paradumos un nozīmīgākajās atziņās.

Negaidīta plānu maiņa, kas atnes panākumus

"Stāsts par mani un "Stenderu" sākās pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tolaik biju pieņēmusi lēmumu atstāt savu iepriekšējo darbu, jo jutos tajā izdegusi un vēlējos pāris mēnešus pārdomāt dzīvi. Gribēju šo laiku izmantot, lai nostabilizētu savu privāto dzīvi un veidotu ģimeni, jo šiem jautājumiem iepriekš darba dēļ nebiju veltījusi tik daudz laika.

Jā, vēlējos darīt visu citu, izņemot karjeras veidošanu. Bet notika tieši pretēji. Nejaušība mani saveda kopā ar Jāni Bērziņu, "Stendera" ziepju fabrikas dibinātāju. Satikāmies pie kopīgiem draugiem. Tolaik jau biju sākusi plānot pārcelties dzīvot ārpus Latvijas, bet Jānis man piedāvāja piedalīties viesnīcas veidošanā, palīdzēt izdomāt, ko mēs tur darīsim, kā mēs tirgosim, kas mēs būsim. Jānis deva vienu vakaru pārdomām, un apdomājamā man bija daudz. No rīta pamodos ar pilnīgu skaidrību – atvēru acis un zināju, ko teikšu. Ka gribu piedalīties. Sapratu, ka mana vēlme aizbraukt nemaz nebija tik pamatota un tomēr gribu palikt šeit.

Man vienmēr ir paticis izprast cilvēkus, veidot savstarpējo sapratni. Domāju, tas ir palīdzējis arī veidot karjeru.

Baiba

Šī lēmuma rezultātā savu privāto dzīvi tolaik tā arī nesakārtoju, un nevarētu teikt, ka to nožēlotu. Šobrīd, domās atskatoties uz šo laiku, varu teikt, ka tas bija pats ātrākais un jaudīgākais profesionālās izaugsmes periods manā dzīvē. Un to pa īstam novērtēt varu tikai tagad. Savā ziņā te redzu līdzību ar alpīnistiem – arī viņiem ir bāzes nometne, no kuras sāc kāpt augšā. Atskaties, un tev šķiet, ka nekur nevirzies, bet tad vienā brīdī ieraugi, ka tomēr esi kaut kur ticis. Šāda sajūtu gamma man ir bijusi visus šos gadus.

Man vienmēr ir paticis izprast cilvēkus, veidot savstarpējo sapratni. Domāju, tas ir palīdzējis arī veidot karjeru. Man pašai ir ļoti svarīgi, ka saprot, ko es saku, un izprot manus lēmumus. Tāpat man ir svarīgi saprast citu cilvēku rīcību.

Ir svarīgi ar kolēģiem aprunāties arī tad, ja viņiem viss ir kārtībā. Reizēm darbinieks atnāk pie manis un saka: "Zinu, ka tev nav laika, bet vai varu mazliet pasēdēt, citādi tu ar mani vispār nerunā." Un tad es saku: "Jā, bet tu zini, kāpēc es nerunāju? Jo tev viss izdodas fantastiski!" Viss notiek, un darbi rit uz priekšu, bet ir tik svarīgi pieiet un pateikt – tev izdodas! Kad dod darbiniekiem atgriezenisko saiti, viņi jūt, ka esmu tepat līdzās un viņi vienmēr var nākt aprunāties.

Es koncentrējos uz to, kas mums ir un ko mēs ar to šobrīd varam izdarīt. Ko konkrēti es varu darīt šajā situācijā, lai to ietekmētu. Jā, neslēpjam un nenoliedzam, ka apstākļi ir tādi, ka mums kaut kā nav, – to ir svarīgi apzināties, bet svarīgāk ir, ko mēs varam darīt ar to, kas ir.

Baiba

Nekad jau nav tā, ka tikai es vai tikai kāds cits ir vainīgs, kad darba plūsmā kaut kas ir aizgājis greizi. Apstākļu ir tik daudz, un ir jācenšas saprast, kā tie ir sakrituši. Ir cilvēciskais faktors, ir lietas, ko varam ietekmēt, un ir lietas, ko diemžēl nevaram ietekmēt un kas aiziet pašplūsmā un inercē. Tur neko nevar darīt.

Lēmumu pieņemšanā un risinājumu meklēšanā nekad neesmu fokusējusies uz to, kā nav. Piemēram, ja trūkst kādas izejvielas un nebūs pieprasītā produkta un gaidāmā lielā ietirgojuma, netiks sasniegts plānotais budžets, tad es uz to nekoncentrējos. Es koncentrējos uz to, kas mums ir un ko mēs ar to šobrīd varam izdarīt. Ko konkrēti es varu darīt šajā situācijā, lai to ietekmētu. Jā, neslēpjam un nenoliedzam, ka apstākļi ir tādi, ka mums kaut kā nav, – to ir svarīgi apzināties, bet svarīgāk ir, ko mēs varam darīt ar to, kas ir. Un komanda strādā, lai mazinātu risku, ka nākotnē kaut kas tāds varētu atkārtoties."

Darīt to, kas patīk, un no rītiem mosties ar prieku

"Varu teikt, ka man darbs ir arī hobijs. Pirms vairākiem gadiem gāju uz koučingu, un mans izaugsmes treneris visu laiku teica: "Kad tu man pateiksi, kas ir tavs hobijs ārpusdarba, tad turpināsim sarunu." Jo es runāju tikai par darbu. Jā, man ir ģimene, man ir meita, bet pārsvarā mana dzīve paiet darbā. Un tad es sapratu, ka mans darbs arī ir mans hobijs, un tā ir mana izvēle. Kad beidzot dusmīgi pateicu to skaļi, jutu atvieglojumu – man jau sen vajadzēja to formulēt vārdos.

Darbā jūtos labi, man tas sagādā prieku, un nekad neeju gulēt ar domu, ka strādāju tikai īpašnieku dēļ. Es strādāju sevis dēļ. Jo redzu, kā ar savu darbu varu ietekmēt citu cilvēku dzīvi, un mani darbinieki ir priecīgi strādāt un īstenot idejas. Ir fantastiska sajūta, kad izlolotais produkts nonāk plauktā tāds, kādu esi to iedomājies, un ideja tiek novesta līdz galam. Komanda šajā procesā ir nenovērtējama, ļoti, ļoti svarīga.

Ja man kāds saka: "Ak, nabadzīte, tev jāstrādā sestdienas rītos," tad es atbildu, ka nemaz nejūtos kā nabadzīte, jo redzu, kur tas mani ir aizvedis. Nejūtos neko upurējusi, jo apzinos, ko esmu ieguvusi.

Lai pilnvērtīgi izvēdinātu galvu, man vajag izbaudīt patiesu kultūršoku – piemēram, aizbraukt uz mazu saliņu un kopā ar vietējiem zvejniekiem izkraut viņu laivu.

Baiba

Nesen izlasīju teicienu, ka vienīgais "zen", ko tu paņem līdzi kalnā, ir tas "zen", kas ir tevī. Tu nevari aizbraukt uz kādu vietu un domāt, ka tur atradīsi patiesību, vai domāt, ka svētceļojumā noiesi 100 kilometrus un viss būs skaidrs. Patiesībā viss jau ir mūsos.

Lai dzīvē justu balansu, man tomēr ir jāpamaina arī ārējā vide un apstākļi. Palīdz ceļošana. Reizēm vajag nedēļu, reizēm trīs dienas, reizēm pietiek ar vienu dienu, bet man vajag izsisties no ikdienas, lai turpinātu radoši strādāt. Kad bijusi vai gaidāma liela slodze darbā, vienmēr savlaicīgi ieplānoju braucienu kopā ar ģimeni vai draugiem. Viena pati ceļoju tikai komandējumos. Lai pilnvērtīgi izvēdinātu galvu, man vajag izbaudīt patiesu kultūršoku – piemēram, aizbraukt uz mazu saliņu un kopā ar vietējiem zvejniekiem izkraut viņu laivu. Tikko to darījām Gili salā, Indonēzijā. Tādā situācijā nav svarīgi, kas tu esi un ko dari ikdienā, tur tu esi vienkārši tajā brīdī, jo tas ir vienīgais, kas tev pieder. Plānotais ceļojums man ir kā atskaites punkts, ko gaidu, un šīs gaidas man dod enerģiju. Apzinos, ka dažus mēnešus saspringti strādāšu, atrisināšu dažādas situācijas, tad šis posms beigsies un došos ceļojumā. Nav tā, ka strādāju līdz spēku izsīkumam, ka spēju vairs tikai parāpot un tad aizbraucu vairākas dienas izgulēties. Nebūt ne.

Kādreiz man šķita, ka dzīves balansu uzturēt var iemācīties un pēc tam nekas vairs nav jādara. Tomēr katru dienu to mācos atkal un atkal."

Pilnu interviju lasi grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā"! Grāmata nopērkama Latvijas grāmatnīcās, kā arī pieejama elektroniskā formātā aplikācijā "Fabula".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit