Pēteris Eisāns pirmo reizi Jordānijā nonāca 2015. gadā saistībā ar labdarības akciju "Zvaigzne austrumos". Organizācija bija savākusi 3,5 tūkstošus daudzveidīgu dāvaniņu, kas paredzētas bēgļu bērniem. Tā kā šī akcija no gada uz gadu turpinājās un Pēteris turp atgriezies vairākkārt, viņš nodomājis – vai ir vēl kaut kas, kā varētu palīdzēt šiem cilvēkiem? "Gan ar irākiešu, gan sīriešu bēgļiem esot kontaktā, es sāku ievērot dažādas tendences, kas ir viņu sadzīvē. Viena no lietām – ģimenes ir nepilnas, jo vīri ir pazuduši karadarbības rezultātā. Otra lieta, ko pamanīju, – tur, kur ir šie vīri, nereti viņiem ir kādas traumas, piemēram, nav kājas."
Kā teic Pēteris, viņš vairāk ir organizētājs, bet bija vajadzīgi arī kādi eksperti, kas būtu ar mieru atsaukties viņa idejai. Šīs domas nodarbināts, viņš kādā dienā par novērotajām tendencēm Jordānijā runāja ar Keitiju. Soli pa solim – komanda un plāns bija gatavs!
Keitija uz Latviju, kuru par savām mājām sauc jau nedaudz vairāk kā divus gadus, atbrauca no Teksasas. Viņas baznīcai dzimtajā pusē bija sadarbība ar kādu baznīcu Latvijā, tāpēc atbraukusi apskatīt tālo zemi, un viņai šeit tā iepatikās, ka apciemojusi to vēl kādu reizi, līdz beidzot, pēc vairākiem gadiem prātojot par nākotnes iespējām un cenšoties izdomāt, kā palīdzēt citiem, viņa nolēma braukt strādāt uz Latviju, koncentrējoties uz ortozēšanu un protezēšanu.
Šajā darbā gan ar praktiskām lietām, gan ar tulkošanu viņai palīdz Dina, kura vēl pēdējos mirkļus izjūt studenta kurpēs. "Es izlēmu studēt ortozēšanu un protezēšanu, jo man pašai ir amputēta kreisā kāja. Tas bija ļoti, ļoti liels dzinulis, ka es to gribu darīt."
Oktobrī visi trīs devās, kā teic Pēteris, medicīniskā misijā un kā nevalstiskā organizācija ķērās pie darba. Kopumā komandas mērķis bija aizbraukt iepazīties ar cilvēkiem, kuriem nepieciešama šī palīdzība, noņemt mērus, lai izveidotu vajadzīgās protēzes, un pēc tam, kad Latvijā tās ir izgatavotas, atgriezties, lai palīdzētu ļaudīm, ņemot vērā, ka viņiem pašiem šādas iespējas nav. Tomēr komanda nolēmusi, lai nenāktos vien aizbraukt ar solījumiem, kādam, iespējams, varētu palīdzēt jau uzreiz, izmantojot viegli pielāgojamās čaulas un materiālus, ar kuriem cilvēks var pilnvērtīgi kustēties, pat sportot.
Sajūtas pirms braukšanas un apziņa par lielo izaicinājumu
Vaicāta par iespaidiem, Keitija, kura atzīst, ka viņas domas par bēgļiem un šo pasaules daļu ir mainījušās, teic tā: "Man tas bija kā 180 grādu pagrieziens. Pirms es turp devos, es patiesībā biju nobijusies. Es gaidīju, ka tur būs tāpat, kā tas attēlots televizorā, ziņās… Bet, kad es tur aizbraucu, tur bija pilnīgi citādi. Es redzēju, ka šie ļaudis ir normāli cilvēki. Viņi nav bēgļi, jo viņi tādi vēlas būt, viņi aizbēga, lai paglābu sevi un savas ģimenes. Daudziem no viņiem bija veiksmīga karjera, uzņēmums, vai arī viņi bija studenti – viņiem bija laba dzīve. Bet, lai paliktu dzīvi, viņiem tas viss bija jāpamet. Viņi izskatās citādi, arī viņu kultūra ir citāda, bet viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā mēs."
Lai gan Dinai pirms tam nebija nekādu sevišķu iespaidu, kāda doma tomēr nepameta viņas prātu: "Es pieņēmu, ka mums kā sievietēm, kas nodarbojas ar medicīnu, tas varēja būt izaicinājums – viņu kultūrā nav pieņemts, ka cita sieviete aiztiek vīru. Tā kā es izskatos ļoti jauna, es pieņēmu, ka varētu būt tā, ka man var neatļaut kaut ko darīt. Bet es braucu un biju gatava būt tur."
Es pieņēmu, ka mums kā sievietēm, kas nodarbojas ar medicīnu, tas varēja būt izaicinājums – viņu kultūrā nav pieņemts, ka cita sieviete aiztiek vīru.
Arī Pēteris dalās viedoklī: "Man parasti vaicā, vai tur, kur mēs braucam, ir droši. Bet no kurām vietām pēdējā laikā vairāk dzirdēts par teroraktiem – Londonas, Parīzes, Briseles vai Ammānas Jordānijā? Tas parāda, kā pēdējo piecu, desmit gadu laikā viss ir mainījies. Tas, kas bija neiedomājami Eiropā, tagad ir iedomājami, bet mūsu stereotipi par Tuvajiem Austrumiem, kur it kā ir ārkārtīgi nedroši, atkal neapstiprinās. Tas ir viens no paradoksiem – cilvēkiem ir šīs bažas par drošību, bet es arī tur esmu bijis… Varbūt es neprotu nedrošību atpazīt svešā vidē un kultūrā, bet es tur nejūtos nedrošāk kā kādā no Rietumeiropas pilsētām."
Palīdzēšanas prieks un fantastiskā sajūta, redzot pacientu aizejam savām kājām
Pirmais pacients, pie kura komanda devās, bija vīrs vārdā Ammārs. Sniegusi viņam palīdzību, komanda devās pie nākamā pacienta. Aktīvi jau darbojoties jaunajā vietā, pēkšņi atvērās durvis – pavisam žirgti istabā iesoļojis Ammārs, lūdzot, lai kaut ko pielabo. Pārsteidzošais tajā visā – kungs laimīgi iesoļojis bez kruķiem, vien ar spieķīti, turklāt ar jauno protēzi staigājis pārsteidzoši labi, kas, protams, sildīja sirdi. "Tas bija ļoti iedvesmojoši," piebilst Dina.
