Dzīvei jāsaka 'Jā!' Saruna ar draudzenēm Vitu un Ēriku, kurām izdodas sievietēm iemācīt sievišķību

Līdzīgs mērķis ir arī divu labāko draudzeņu – Vitas Barones un Ērikas Staškevičas izveidotajam projektam "Gift to be a Woman: On / Off starp mums meitenēm...". Tas, kā stāsta projekta autores, vērtējams kā intensīvs trīs dienu ceļojums sievietes pasaulē, kurā praktisko vingrinājumu rezultātā tiek gūtas tik vajadzīgās atklāsmes par sevi, attiecībām ar vīriešiem un apkārtējo pasauli kopumā.

Tikties ar Ēriku un Vitu klātienē, lai uzzinātu ko vairāk gan par pašu projekta mūzu un tā sargeņģeli, kā draudzenes pašas sevi dēvē, gan sievišķīgā ceļojuma būtību, mani pamudināja ne tikai pašu sieviešu ticība savam veikumam, bet arī patīkamā vienkāršība un sirsnība, ko jutu, sazinoties ar dāmām.

Sekot vīrietim, realizējot savas ambīcijas

Iesākot mūsu sarunu, lūdzu Ēriku un Vitu pastāstīt ko vairāk par sevi, sarunas pavedienu raiti notverot un savu stāstu iesākot Ērikai, kura ir absolvējusi politikas zinātnes Latvijas Universitātē un teju deviņus gadus darbojas ziņu aģentūrā "LETA". Neraugoties uz savu vecumu, vien 29 gadiem, Ērika ir arī māte 12 gadus vecajam dēlam, ikdienā teicami operējot ar atbildīgo amatu un spēju būt mīlošai sievai un saprotošai pusaudža mammai.

""LETĀ" nonācu pēc bakalaura darba aizstāvēšanas, kad ziņu aģentūras pārstāvji mani uzaicināja uz darba pārrunām. Vienmēr biju gribējusi tur strādāt, pati pat nezinu, kāpēc – laikam jau mani saistīja pazīstamais zīmols un vēlme darboties sabiedrības labā, veicot ko noderīgu.

Strādājot "LETĀ", deviņu gadu laikā esmu transformējusies no avīžu lasītājas uz pusslodzi, veicot mediju monitoringu, līdz darbam mārketingā. Kopumā daru lielas lietas – komunicēju ar klientiem un pelnu naudu gan uzņēmumam, gan sev. Darbs man ir ļāvis arī labāk iepazīt cilvēkus un tieši reālā saskarsme ar klientiem man patīk visvairāk – labprāt izzinu cilvēku vēlmes, prezentēju savas idejas, palīdzu, informēju, piedāvāju, īsāk sakot, esmu noderīga.

Studiju laikā kļuvu arī par mammu savam nu jau 12 gadus vecajam dēlam un teju tikpat ilgi esmu laulībā ar savu vīrieti, ar kuru apprecējos 17 gados," rezumē Ērika.

Savukārt Vita, kura, mums tiekoties, mani pārsteidza ne tikai ar dzirkstošu smaidu un negaidītu apskāvienu, šobrīd ir atgriezusies Latvijā pēc trīs gadu pavadīšanas Čehijā. Dzīve Prāgā, sekojot savam vīrietim, Vitai ir pavērusi gluži jaunus apvāršņus, kādreiz tik vienkāršo Madonas meiteni ievērojami izmainot.

Kā smejas Vita, pagaidām sieviete vēl ir aklimatizācijas procesā un dzīvo ne tikai uz neizkrāmētiem koferiem, bet arī uz nelielas jautājuma zīmes, lai saprastu, kas īsti šeit notiek un ko Latvijā varu darīt. Tomēr apņēmība sekot savam aicinājumam ir manāma gan Vitas skatienā, gan degsmē, ar kādu tiek runāts par nesen realizēto projektu.

"Es nāku no Madonas, drīzumā atzīmēšu savu 31. dzimšanas dienu. Pēc profesijas, līdzīgi Ērikai, esmu politoloģe, tomēr šajā jomā neesmu darbojusies, šķiet, nevienu dienu. Jau studiju laikā zināju, ka man gribas darboties komunikācijas jomā, tāpēc jau otrajā kursā sāku strādāt sabiedrisko attiecību sfērā, kur pavadīju desmit gadus, organizējot un realizējot starptautiska līmeņa projektus un pasākumus.

Pēc tam darbojos sevis veidotā uzņēmumā un tad pārcēlos uz Prāgu. Gluži kā dekabrista sieva devos līdzi savam vīram, kurš Čehijā strādāja kādā no saviem projektiem, jo uzskatu, ka ģimenei jābūt kopā," ir pārliecināta Vita.

Čehijā sieviete sāka pilnveidot savas zināšanas personības izaugsmē, apmeklējot visdažādākos treniņus, kursus, seminārus un apmācības par personības attīstību, kā arī organizējot sieviešu auditorijai veltītus pasākumus par šo tēmu.

"Dzīvojot Prāgā, domāju, ko ar to visu iesākt, uzskatīju, ka man savās zināšanās ir jādalās. Protams, apzinājos, ka ir svarīgi būt mājās un atbalstīt savu vīru, tomēr man vienmēr ir bijis svarīgi attīstīt arī savas personiskās ambīcijas. Tā nu es sāku realizēt savas ieceres un uz Prāgu aicināju dažādus personības izaugsmes trenerus no Maskavas, rīkojot tikšanās, seminārus un dažādas attīstības programmas," atminas Vita.

Tāpat personības trenere ļoti lepojas ar to, ka pēc Vitas aizbraukšanas no Prāgas šai pilsētā ir palicis viņas ieguldītā darba rezultāts – sadarbībā ar kolēģiem izveidots personības treniņu un apmācības centrs.

"Laikā, kad Prāgā organizēju šos treniņus, cilvēki man apkārt jautāja, kāpēc es tikai piedalos to plānošanā, ja man pašai piemīt tik lielas iedvesmošanas un motivēšanas spējas. Tā nu es nolēmu pamēģināt un sāku vadīt sevis pašas izstrādāto personības apmācības programmu, kas ilgst divus mēnešus.

Šobrīd vairāk strādāju ar sievietēm, un manas izvēles ceļš ir apzināts. Uzskatu, ka sievietei vispirms ir jāparūpējas par sevi un tikai tad jāiegulda sava enerģija vīrietī. Tas nodrošinās labāku enerģijas balansa līmeni partnerattiecībās. Enerģētiskās lietās man patīk savus spēkus ieguldīt sieviešu attīstībā, jo iegūtās zināšanas viņas vēlāk var pašas saviem vīriešiem pasniegt kā dāvanu. Manuprāt, tas ir tas pareizākais ceļš," spriež Vita.

Tajā sievietē taču kaut kas ir!

Taujātas par savas draudzības stāžu un iemesliem, kas kādreizējām politoloģijas studentēm lika kļūt par draudzenēm, abas sievietes atplaukst platā smaidā.

"Atceros, ka Vita bija viena no kursa aktīvākajām un pamanāmākajām meitenēm, kura nebaidījās apšaubīt vairākuma viedokli un uzdot tiešus jautājumus par studiju procesu arī pasniedzējiem. Atminos, ka raudzījos uz Vitu un sapratu - jā, šajā meitenē kaut kas ir, viņai patiesi piemīt krampis!" stāsta Ērika.

Kā atklāj sievietes, viņu draudzībai jau ir vairāk nekā 10 gadu un, neraugoties uz faktu, ka Vita trīs gadus nodzīvoja Prāgā, savukārt Ērika palika Rīgā, abu draudzība laika gaitā ir kļuvusi vien ciešāka. Attālums šai gadījumā sievietes ir nevis izšķīris, bet tieši satuvinājis. Kā uzskata abas draudzenes, tas skaidrojams pavisam vienkārši – cilvēkiem, kuriem ir jāpaliek kopā, tas izdodas bez pūlēm, savukārt tiem, kuriem lemts šķirties – šī saikne gluži vienkārši izzūd.

"Vitas prombūtnes laikā mēs pat regulāri nesazinājāmies, tiekoties vien tad, kad viņa bija atbraukusi uz Rīgu, un saprotot, ka nekas nav mainījies. Varējām parunāt gan par ikdienu un laulības dzīvi, gan notikumiem darbā un remontu, gan jaunu apakšveļu, saviem mērķiem un sapņiem.

Bija ļoti interesanti sekot Vitas dzīvei un tam, kā viņa izmainās. Vita aizbrauca kā sieva un mājsaimniece un atgriezās kā gluži cita personība – pilnveidojusies, ar plašāku redzesloku un zināšanām par pasauli, kā arī sevi kā tās daļu," savu draudzību raksturo Ērika.

Ja es visam saku "Jā!", kāpēc nepamēģināt arī šoreiz?

Uzkrājot teorētiskās un praktiskās zināšanas par personības izaugsmi, Vita vēlējās tās cilvēkiem nodot intensīvākā mācību procesā un radīja, kā to dēvē pati, juteklisku ceļojumu sieviešu pasaulē trīs dienu garumā.

"Atbraucot no Prāgas, novēroju, ka Latvijā ir ļoti daudz ārēji skaistu un koptu sieviešu. Vizuāli viss ir lieliski, tomēr emocionālās agresijas līmenis mūsu valstī ir ļoti augsts. Cilvēku savstarpējās attiecības šeit nav tādas, kādām tā būtu jābūt. Pirmo nedēļu pēc atbraukšanas jutos kā stāvot zem aukstas dušas.

Šobrīd man burtiski gribas dot siltumu cilvēkiem, radīt viņos smaidu. Tāpēc šajās dienās, ko esmu pavadījusi Latvijā, nodarbojos ar sava veida šoka terapiju, piemēram, tirdzniecības centros, kuros eju un vienkārši uzsmaidu līdzcilvēkiem, vērojot viņu reakciju," stāsta Vita.

Runājot par sievietes organizēto personības treniņu praksi, Vita vēlas uzsvērt, ka netic vien informācijas uzņemšanai, to izlasot. Protams, ir pieejamas dažādas grāmatas par personības izaugsmi, kā arī neskaitāmas iedvesmošanas un motivēšanas frāzes varam izlasīt sociālajos tīklos, tomēr šādi gūtās zināšanas, pēc sievietes domām, nedarbojas.

"Cilvēkam vajag ko vairāk par grāmatas izlasīšanu vai dalīšanos ar skaistu bildīti! Kamēr šo informāciju neizlaidīsi caur sevi, nenesot to uz āru, tikmēr rezultātu nebūs. Tieši tāpēc mūsu organizētais "ceļojums" ir orientēts uz praksi, kas sastāda 80 procentus paredzēto nodarbību aktivitāšu. Nav tā, ka sievietes atnāk un mēs viņas trīs dienu garumā izklaidējam. Šādā gadījumā gūtie rezultāti būtu minimāli.

Man ir svarīgi, lai nodarbību dalībnieces gūtās zināšanas savā dzīvē arī reāli pielietotu un gūtu iedvesmu tās arī nest tālāk, tā padarot gaišāku savu tuvinieku, kolēģu un pārējo līdzcilvēku ikdienu," savu ideju raksturo Vita.

Draudzenes uzskatiem pievienojas arī Ērika, uzsverot, ka viņu projektā iesaistīties pamudinājusi Vitas degsme. Un nedaudz arī pašas avantūriskais gars, jo "Jā!" tiek teikts teju visam, ko rodas iespēja izmēģināt.

"Es darbojos savā ierastajā vidē, līdz manā ikdienā atkal uzradās Vita, sakot: "Klau, man ir, ko teikt Latvijai, man ir, ko teikt sievietēm! Esmu laimīga un gribu, lai tādas ir arī citas. Ķeramies pie lietas!"

Esmu samērā tālu no visa, kas saistīts ar pašizaugsmi un personības attīstību. Esmu ierindas sieviete, māte un sieva. Dzīvoju savu ikdienas dzīvi, strādāju algotu darbu un uz Peru nebraucu. Un tomēr kaut kas man lika noticēt Vitai un iesaistīties šai pat samērā šaubīgajā projektā. Būsim atklāti un runāsim, kā ir – vārdu savienojums "sieviešu seminārs" vai "sieviešu treniņš" izklausās pēc kaut kā samērā mistiska, tāpēc nav noslēpums, ka šai idejai ir un, visticamāk, arī būs skeptisks sabiedrības vērtējums.

Šādu kritiķu bija daudz gan Vitas, gan manā līdzcilvēku lokā, un tas ir tikai normāli. Arī es pati, kad Vita uzsāka nodarboties ar personības treniņu apmeklēšanu un vēlāku to vadīšanu, šo viņas nodarbošanos vērtēju iecietīgi: "Lai jau cilvēks darbojas un sevi izpauž! Gan jau tas ar laiku pāries!"" smejas Ērika.

"Vitas sniegtajā informācijā sāku ieklausīties un to pieņemt tad, kad redzēju, kā iegūtās zināšanas ir likušas izmainīties viņai pašai. Vita bija gluži parasta meitene no Madonas, augusi vidusmēra ģimenē, dzīvojusi kopmītnēs, kur ar savu tagadējo vīru, kurš tolaik vēl bija vien skolnieks, pārtika no griķiem.

Pagāja gadi un redzēju, ka ir cilvēki, kuri palikuši turpat, no kurienes nākuši, savukārt Vita un viņas vīrietis bija ievērojami uzlabojuši savus ikdienas apstākļus, paši saviem spēkiem uzbūvējot biznesu un baudot visas dzīves sniegtās iespējas. Pirms desmit gadiem līdzīgās starta pozīcijās bija visi, tomēr tieši Vitai un viņas vīram izdevās izveidot tādu dzīvi, par kādu daudzi, iespējams, tikai sapņo. Tā nu es draudzenes idejai un piedāvājumam man iesaistīties projekta organizēšanā piekritu, jo uzskatu, ka dzīvei ir jāsaka "Jā!". Kā gan citādi spēsim izbaudīt visu, ko tā spēj mums sniegt?" pasmaida Ērika.

Projekts sievietei, kurai viss it kā ir kārtībā, un tomēr viņa jūtas nogurusi…

"Mans darbs ir dvēseles darbs. Tajā nestrādāju vien tāpēc, ka par padarīto saņemu naudu. Katrā cilvēkā, ar kuru sadarbojos, es ieguldu kaut kādu daļu sevis. Darbā arī esmu piefiksējusi, ka cilvēkiem ļoti trūkst dvēseliska siltuma, sirsnības, sapratnes. Esmu apņēmusies lēnām, tomēr neatlaidīgi un kvalitatīvi nest to mūsu sabiedrībai Latvijā," apņēmību pauž Vita.

Kā skaidro draudzenes, sieviete, kurai viņu izveidotais projekts būs vērtīgs, ir dāma vecumā no 25 līdz 40 gadiem: "Viņa var būt gan precējusies viena, divu un vairāk bērnu māmiņa, gan sieviete, kura ir tikko uzplaukušās attiecībās vai arī nesen šķīrusies, meklējot jaunas iespējas. Mēs nebāzējamies arī uz noteiktu personības tipu, piemēram, visu varošām karjeristēm vai ģimenes labklājībai sevi veltījušām mājsaimniecēm.

Projekta dalībnieces raksturo kontrasti. Kontrasti gan ikdienas nodarbēs un vecumā, gan pasaules redzējumā un rakstura īpašībās. Mūsuprāt, tieši tā arī ir viena no programmas veiksmes atslēgām, jo sievietes šādi apmainās ar tik vērtīgo dzīves pieredzi, kas gūta, papildinot gan savas, gan pārējo dalībnieču zināšanas."

Kā atklāj Ērika, viņas novērojumi, kas gūti, darbojoties projekta realizēšanā, liecina, ka visvairāk piemērots tas būs sievietei, kura ir attiecībās, tomēr jūtas no tām nedaudz nogurusi. Iespējams, viņai var šķist, ka kaut kas nav kārtībā ar viņu pašu, pasauli viņai apkārt un vīrieti, ar ko viņa dzīvo kopā. Tās noteikti nevajadzētu dēvēt par neveiksmīgām attiecībām, tomēr tajās valda sajūta, ka kaut kas nav lāgā.

"Patiesībā jau viss ir vienkārši - viss sākas ar sievieti. Lai gan mēs vainojam vīriešus, pasauli, Latviju, valdību, nodokļus vai bezdarbu, laimīgas dzīves pamatā patiesībā ir spēja paraudzīties citādi gan uz sevi, gan savu partneri.

Arī es pati uzskatīju, ka manā dzīvē viss ir kārtībā – veiksmīga laulība, bērns – viss taču ir lieliski, man nav nepieciešams ne izglītoties, ne izvērtēt savus uzvedības modeļus. Tomēr, trīs dienas padzīvojot citā vidē un darbojoties projektā, uz savu vīrieti un savām attiecībām paraudzījos no gluži cita leņķa. Tāpat krietni citādāk šobrīd raugos arī uz sievietēm, kurām neveidojas attiecības.

Atminos, mans vīrs, uzzinot, ar ko nodarbojamies, pārsteigts teica, ka mēs taču "tirgojot gaisu", tomēr, redzot ieguldītā darba augļus, viņa attieksme pilnībā mainījās. Patiesībā jau šis treniņš nebūt nav "par" sievietēm un "pret" vīriešiem – tieši otrādi – tas paredz sevī rast spēju iemīlēt savu vīrieti tādu, kāds viņš ir, pat tad, ja attiecības konkrētajā brīdī šķiet sevi pilnībā izsmēlušas. Šis projekts dod pilnīgi jaunu otro elpu ikvienai tā dalībniecei, un tieši vīrieši ir šī procesa lielākie ieguvēji," lepojas Ērika.

Atnākt, nezinot, kas tevi sagaida

Taujātas par projektā iekļautajām aktivitātēm, ko tā dalībnieces trīs dienu garumā izdzīvo, draudzenes atzīst, ka lielāko daļu no tām atklāt nevēlas - projekta būtiska sastāvdaļa ir šis pārsteiguma moments un tā dalībnieču neziņa par to, kas notiks tālāk. Tieši tāpēc dāmām ir jānāk nesagatavojušām, jo tikai šādā gadījumā visas atziņas, kas tik gūtas, būs īstas. Tāpat jāņem vērā, ka prakses, ko projekta laikā veic sievietes, savu efektu sniegs, tikai notiekot pārējo nodarbību kontekstā.

Izrautām no tā, šīm aktivitātēm un uzdevumiem nebūtu jēgas, turklāt sievietes, visticamāk, atteiktos pildīt kādu no uzdevumiem, ja līdz tam nebūt noiets secīgs citu aktivitāšu ceļš. Brīdī, kad tevi atbalsta sieviešu aplis un tajā virmojošā enerģija, nekas vairs nešķiet neiespējams, apgalvo draudzenes.

Arī Ērika atzīst, ka projekta ietvaros sastapusies ar ne vienu vien izaicinājumu, tomēr, apzinoties, ka ir tā sargeņģelis un dalībnieces uz viņu zināmā mērā paļaujas, atlicis vien saņemties un darīt. Lieki piebilst, ka brīdī, kad kāds no sākotnēji biedējošajiem uzdevumiem paveikts, sievieti pārņēmušas patiesi gaišas sajūtas un atlicis vien pasmaidīt par sākotnējo nevarēšanu.

Projekta prakses notiek maigā un intīmā gaisotnē, tajās darbojoties apmēram 10 – 12 sievietēm, kas, kā stāsta Vita, ir maksimālais dalībnieču skaits, kas ļauj saglabāt individuālu pieeju ikvienai sievietei. Interesanti, ka liela daļa no uzdevumiem tiek veikti aizvērtām acīm, tā ļaujot semināra apmeklētājām koncentrēties uz savas personības izprašanu, zemapziņu un konkrētā brīža sajūtām. "Ikdienā mēs bieži vien uzliekam dažādas maskas – šie uzdevumi ļauj no tām atbrīvoties, savā ziņā atkailinot sevi un esot nevis tādām, kādas cenšamies būt sabiedrībā, bet gan patiesām, uzvedoties saskaņā ar savu sirdi un dvēseli," piebilst Vita.

Tāpat, kā projekta autores teikto papildina Ērika, trīs dienu ilgajā "ceļojumā" tiek veikti uzdevumi, kas bagātina arī vidi mums apkārt un projekta dalībnieču līdzcilvēku ikdienu, tādējādi vairojot labo enerģiju, kas ir tik nepieciešama sabiedrībai.

Projekta ietvaros šobrīd ir norisinājies viens pasākums, ko Ērika un Vita organizēja Rīgā, sadarbojoties ar uzņēmumu "The Lady's Class", savukārt nākamais, kas plānots krietni internacionālākā vidē, tiks rīkots Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi šī gada oktobrī.

Dalībnieču piesaiste pasākumiem pagaidām norisinās draudzeņu, kolēģu un paziņu lokā, izmantojot arī starptautiskos kontaktus. Piemēram, pirmajā pasākumā piedalījās sievietes no Vācijas un Čehijas, kā arī Ērikas un Vitas draudzenes, kurām svarīgākais bijis atbalstīt projekta autores. "Liela daļa dalībnieču uz pirmo pasākumu nāca mūsu dēļ. Ticot tam, ko mēs darām, kā arī neslēpjot prieku par semināra sniegtajiem rezultātiem, viņas sniedza mums tik vajadzīgo atbalstu, kas ļāva vēl vairāk noticēt saviem spēkiem," atklāj Ērika.

Jāpiebilst, ka projekta otro semināru plānots rīkot Gruzijā gluži vienkārša iemesla dēļ. "Draudzene, kura ļoti vēlējās apmeklēt jau pirmo projekta pasākumu, uz to nekādi nevarēja ierasties. NATO samita dēļ, kas tobrīd norisinājās Latvijā, viņai tika atteikta vīza un iebraukšana Latvijā. Tā nu kalns izlēma doties pie Muhameda, tāpēc pasākumu, ko pašas dēvējam par kvalitatīvu un funkcionālu atpūtu ar pievienoto vērtību, rīkosim viņas dzimtajā pilsētā un šobrīd aktīvi strādājam pie tā, lai viss izdotos tā, kā cerēts," rezumē Vita.

Kad sastopas maskavietes un latvietes

Būtiski, ka, lūkojoties pēc projekta dalībniecēm, tā autores cenšas panākt pēc iespējas lielāku dažādību, lai atšķirības mentalitātē, personībās, rakstura iezīmēs un pasaules redzējumā sievietēm sniegtu tik nenovērtējamo iespēju vienai no otra mācīties, gūt to, kā pietrūkst, un paraudzīties uz sevi un līdzcilvēkiem sev apkārt no cita skatpunkta.

"Spilgts piemērs tam, ka lūkojamies pareizajā virzienā, ir divas projekta pirmā pasākuma dalībnieces un tas, kā viņas mainījās semināra gaitā. Viena no viņām bija neatkarīga, spilgta un enerģiska sieviete no Maskavas, kura radusi panākt visu, ko iecerējusi. Savukārt par viņas pārinieci nozīmējām patiesi klusu un maigu "pelīti" no Latvijas, kura teju baidījās atvērt durvis un pateikt savu vārdu. Trīs dienu laikā viņas viena no otras aizguva tās īpašības, kuru pašām trūkst ikdienā, un rezultāts bija fantastisks. Viena iemācījās latvietēm nereti raksturīgo klusumu un toleranci, savukārt otra – šerpo Maskavas "Šeit un tagad!"," priecājas projekta autores.

"Tāpat atbalstām ideju veidot internacionālu projekta vidi, semināru organizējot kādā citā valstī, tāpēc, ka, nav noslēpums, visa Rīga nudien guļ zem vienas segas. Tā rezultātā daudzas sievietes var baidīties piedalīties pasākumā un atklāt citām savu būtību. Sak, ja nu kāds redzēto un dzirdēto izstāstīs tālāk? Esot ārzemēs, mēs par to nesatraucamies. Ja gribam, ejam un dziedam, kliedzam, dejojam. Sievietes, ar ko tiekamies pasākumā, visticamāk, redzam pirmo un pēdējo reizi, esam valstī, kur neviens mūs nepazīst, tāpēc jūtamies krietni atbrīvotākas un bezrūpīgākas. Tā nu projekta dalībnieces var aizbraukt, izkratīt sirdi, atdot daļiņu sevis un atgriezties starta pozīcijās atpakaļ Latvijā."

Kā latviešu sievietēm pietrūkst?

"Latvijas sievietes ir ļoti skaistas un patiešām lielu vērību pievērš savam ārējam tēlam. Jā, mēs ļoti rūpējamies par savu fizisko izskatu – ko esam uzvilkušas, kāds ir mūsu grims un manikīrs – tomēr tas nebūt nav tas svarīgākais. Protams, sievietei ir būtiskas šīs izskata nianses un tas viss ir vajadzīgs, tomēr esam ļoti uzspēlētas. Esmu pamanījusi, ka sabiedrībā ļoti bieži tiek lietotas maskas, sievietes ir aukstas," uz minēto jautājumu atbild Vita.

"Par to runājot un domājot, man parādās zosāda, un pirmo laiku, ko pēc Prāgas esmu pavadījusi Latvijā, es patiesi jūtos kā zem aukstas dušas. Tieši sievietes taču ir tās, kuras sabiedrībā nes šo siltumu un mīļumu. Tad kāpēc mēs tā nedarām? Protams, draudzeņu kompānijās esam atvērtas un sirsnīgas, taču, ejot pa ielu un raugoties pretimnācēju sejās, man ir radusies sajūta, ka viena otru vērtējam drīzāk kā ienaidnieci vai sāncensi, nevis sabiedroto.

Dāvana, ko es ļoti gribētu atvest Latvijas sievietēm no Čehijā gūtās pieredzes, ir pagalam vienkārša. Vēlos vien teikt: "Dāmas, esiet vienkāršākas!" Tieši tad pasaule mums nāks vairāk pretī. Mēs taču pašas veidojam vidi sev apkārt. Pozitīvisms ir infekciozs, tāpēc atliek vien vairot ticību tam!" pasmaida sieviete.