Taujāta par savu ikdienu, Ksenija atbild, ka ir gluži "parasta meitene". Šobrīd viņas ikdienu aizņem meitiņu audzināšana, taču, par šādu dzīves stilu domājot pirms pieciem gadiem, Ksenija vien smaidījusi. Reiz šķitis, ka tas noteikti nav domāts viņai – tik daudz pasaules taču jāredz, tik daudz izaicinājumu jāpieņem!
"Ja kādus piecus gadus atpakaļ man kāds teiktu, ka es kļūšu par mājsaimnieci - es atklāti smietos šim cilvēkam acīs. Sāku strādāt vēl skolas laikā un gribēju daudz sasniegt un būt pilnīgi neatkarīga ne no viena. Jāsaka, ka man tas izdevās, man bija laba karjera – kādu laiku izmēģināju spēkus un sevi pierādīju uzņēmējdarbībā. Tad satiku savu cilvēku, un nu mums ir lieliska ģimene," stāsta Ksenija.
Sievietes, kuras ātri atgriežas darbā, manuprāt, ja nu vien tas nav naudas jautājums, zināmā mērā bēg no atbildības un slēpjas no grūtībām.
Viņa atzīst, ka pēc pirmās meitiņas pieņemšanas gluži vienprātīgi pieņemts lēmums – mammai ir jābūt ar bērnu. Tā nu ikdiena pilnībā veltīta mazuļa lološanai, un arī otrā meitiņa sevi nav likusi ilgi gaidīt.
"Tā nu sanācis, ka jau četrus gadus mans galvenais darbs ir manas skaistules - viņu audzināšana un izglītošana. Teikšu godīgi - es negaidīju, ka būt par mammu ir tik lieliski, neraugoties uz to, ka tas ir grūtākais darbs pasaulē. Sievietes, kuras ātri atgriežas darbā, manuprāt, ja nu vien tas nav naudas jautājums, zināmā mērā bēg no atbildības un slēpjas no grūtībām.
Pat tad, ja jārisina nozīmīgi jautājumi, patiesībā ir samērā viegli strādāt birojā, saposties kleitā un augstpapēžu kurpēs, nododoties darba problēmām. Savukārt krietni grūtāk ir veltīt savu dzīvi un katru savu minūti bērnam, kurš raud, slimo vai, piemēram, neklausa, un pie tam vēl labi izskatīties un justies laimīgai. Tas viennozīmīgi ir grūti, taču viss, ko māte beigās saņem pretī, nav salīdzināms ne ar vienu darbu. Bērni manā ikdienā šobrīd ir tās galvenais lielums, un neviens darbs mani neaizrauj tā, kā rūpes par manām meitām," atzīst Ksenija.
Tiesa, prieks par mammas lomu un jauno pienākumu uzņemšanās mainīja ne tikai Ksenijas ikdienu, bet arī ārieni. Neraugoties uz dabas doto slaido augumu un rūpēm par savu izskatu, pēc divām grūtniecībām par sevi manīt likuši liekie kilogrami, kas spītīgi pretojušies ikvienam Ksenijas mēģinājumam ievērot diētu.
"Kādreiz vēl skolas laikos sev apsolīju, ka vienmēr labi izskatīšos, lai vai kas dzīvē nenotiktu. Vienmēr biju slaida, varbūt ne sevišķi sportiska, bet samērā vingra un sievišķīga. Tiesa, vienmēr arī sēdēju uz diētām, centos maz ēst, atteicos no saldumiem. Taču pirmās grūtniecības laikā es "atrāvos" pa pilno. Ēdu kā pēdējo reizi - visu un daudz.
Nolēmu, ja jau vēders tāpat aug, tad jau var. Nepaspēju īsti nomest svaru pēc pirmās meitas piedzimšanas, kad drīz jau pieteicās otrais bērns, un es atkal ēdu. Loģiski, ka "apaugu" ar vairākiem liekiem kilogramiem.
Daudzi teica, tā pat izskatos labāk, ka esmu kļuvusi vēl sievišķīgāka, taču es pati nejutos komfortabli. Biju pieradusi, ka varu atļauties uzvilkt visu, ko gribu, nevis to, kas kaut ko slēpj. Tad ar lieko svaru apmēram pusgadu cīnījos pati - vairākas reizes pirku abonementus uz sporta zāli. Šķiet, man ir kartes vai no visiem Rīgas sporta klubiem. Tomēr vienmēr bija kaut kas, kas traucēja veltīt laiku sev. It kā ievēroju diētas, bet rezultātu, protams, īsti nebija," atminas Ksenija.
Nolēmu, ja jau vēders tāpat aug, tad jau var. Nepaspēju īsti nomest svaru pēc pirmās meitas piedzimšanas, kad drīz jau pieteicās otrais bērns, un es atkal ēdu. Loģiski, ka "apaugu" ar vairākiem liekiem kilogramiem.
Situācija mainījusies, kad Senija uzsākusi trenēties pie Veronikas Seržantes, kura pati savulaik piedalījusies projektā "Miss Bikini Fitness".
"Veronika mani iedvesmoja tā, ka maz nelikās. Pietika vien uz viņu paskatīties, lai rastos motivācija kustēties un mainīt savu ikdienu. Tas bija labākais stimuls, jo gribēju izskatīties tikpat labi. Pēc dažām kopīgām nodarbībām Veronika ieminējās par gaidāmo projekta sezonu un ieteica man izmēģināt savus spēkus. Man bija vajadzīgs stimuls un motivācija, lai nekādas atrunas un iemesli netraucētu apmeklēt treniņus. Ne laika trūkums, ne bērni, ne slinkums, ne laikapstākļi... Nekas. Kad zini, ka beigās tev būs jāiziet uz skatuves bikini - tas tiešām palīdz nomest svaru un uztrenēt arī muskuļus," smejas Ksenija.
Kā atzīst jaunā māmiņa, Ksenijai visgrūtāk bijis pieņemt projekta publisko daļu – fotosesijas un filmēšanos: "Tas bija liels izaicinājums, un man ļoti palīdzēja vīra atbalsts. Man pietiktu vienkārši ar to, ka eju trenēties - negribēju publiskot panākumus... Tāpat nebija viegli ar prioritāšu maiņu un to uztveri - pārmetu sev, ka, tā vietā, lai es būtu ar bērniem vakaros vai brīvdienās, biju sporta zālē vai fotosesijās, vai pozēšanas treniņos. Pa šiem gadiem tiešām biju aizmirsusi, ko nozīmē veltīt laiku tikai sev pašai."
Ksenija atzīst, ka tieši ģimene sniegusi lielāko motivāciju iesāktajam neatmest ar roku. Tiesa, kā joko māmiņa, par labu gan ne vienmēr nākuši vīra komentāri, kurš mīļoto slavējis, neraugoties ne uz ko.
"Vīrs vienmēr man ir teicis, ka esmu skaista un ka man ir skaists augums. Jāatzīst, tas bija tāds neliels traucēklis veselīgāka dzīvesveida ieviešanai - ja esmu skaista, tad jau var neko nedarīt... Tomēr es pati nejutos komfortabli. Apzinājos, ka pēc bērnu piedzimšanas augums ir mainījies, un negribēju, lai vīrs pierod pie tādas manis. Galvenais, ka arī es pati negribēju samierināties ar to, ka pēc bērnu piedzimšanas visām mammām ir vēderiņi un tā tam jābūt," neslēpj Ksenija.
"Projekta laikā, protams, bija grūti - vīram un bērniem bija jātaisa ēst kaut kas garšīgs, bet es pati ēdu vistas krūtiņu un gurķus. Mani glāba tas, ka vīrs daudz ceļo - viņa komandējumu laikā bija mazāk kārdinājumu," smejas sportiste.
Kādreiz vēl skolas laikos sev apsolīju, ka vienmēr labi izskatīšos, lai vai kas dzīvē nenotiktu. Vienmēr biju slaida, varbūt ne sevišķi sportiska, bet samērā vingra un sievišķīga. Tiesa, vienmēr arī sēdēju uz diētām.
"Mani ļoti atbalstīja ģimene. Jāatzīst, ka pārsteidza arī manas māmiņas - mamma un vīramāte. Biju pārliecināta, ka viņas mani neatbalstīs, čīkstēs, kad redzēs sporta uzturu, stāstīs par "sievietēm – terminatorēm". Bet nē! Viņas bija sajūsmā, atbalstīja mani un uzslavēja. Viņas lepojas ar mani un es lepojos ar manu bērnu mūsdienīgajām vecmāmiņām."
Kopš projekta fināla ir pagājis samērā ilgs laiks. Taujāta, vai iesākto izdodas turpināt, uzturot sevi labā fiziskā formā, Ksenija atbild apstiprinoši, vien piebilstot, ka daži kilogrami tomēr atgūti, "novietojot tos īstajās vietās."
"Projekta laikā es zaudēju daudz kilogramu. Pārāk daudz. Tas bija labi sacensībām, bet teikšu godīgi - man gribējās dažus kilogramus atgriezt atpakaļ īstās vietās. Tagad, kad atgūts tas, kas bija nomests par daudz, es turpinu uzturēt formu un sekoju līdzi tam, ko ēdu. Tiesa, mēnesi pēc sacensībām biju atslābusi - ēdu pilnīgi visu," neslēpj Ksenija, piebilstot, ka sportiskus panākumus tuvākajā nākotnē gūt neplāno – viņas mērķis šajā dzīves posmā ir būt vienkārši skaistai sievietei, mātei un sievai.
Vaicāta par novēlējumu citām jaunajām māmiņām, kuras, iespējams, iedvesmojis Ksenijas stāsts, sieviete atzīst, ka galvenais ir sagatavot sevi apziņai, ka panākumi noteikti nenāks viegli.
"Jāatceras, ka vieglākais ir sasniegt rezultātu, savukārt uzturēt to jau ir stipri sarežģītāk. Sievietēm, kuras vēlas uzlabot savu fizisko formu, būtiskākais ir atrast savu īsto treneri. Angliski to krietni precīzāk skaidro vārds "coach". Īsts treneris ne tikai parāda, kā cilāt smagumus un pareizi pietupties, bet arī stāsta par ēšanu, izskaidro, kas kurā brīdī notiek ar mūsu ķermeni, spēj iedvesmot. Citreiz - arī pateikt kādu stingrāku vārdu, ja sākam haltūrēt.
Noteikti varu apgalvot, ka neticu, ka ir kāda sieviete, kura ir pilnībā apmierināta ar savu izskatu. Bet nav jēgas sēdēt un čīkstēt. Ja nemīlēsim pašas sevi - neviens taču nespēs mūs iemīlēt. Un arī bērni būs laimīgi tikai tad, kad mamma jutīsies laimīga," rezumē Ksenija.
