Ieva Šķēle ir viena no 12 gaisa balonu pilotiem Latvijā. Viņas stāsts šajā jomā aizsākās pirms 14 gadiem, kad Ieva strādāja mobilo sakaru uzņēmumā LMT – sākumā lietvedībā, pēc tam ar korporatīvajiem klientiem. Pēc diviem nostrādātiem gadiem uzņēmumā parādījās iespēja iesaistīties lidotāju komandā. Tā kā komandu nemaz tik raiti nevarēja nokomplektēt, Ieva, ilgi nedomājot, piekrita avantūriskajai idejai un kā rezerviste piepalīdzēja komandai, jo kādam no diviem baloniem allaž esot bijis jābūt gaisā – tika lidināti gan klienti, gan darbinieki, gan reklāmas nolūkos balonam atsaitēs bija jābūt dažādos pasākumos.
Uzsākot darba gaitas, mēs taču neplānojam visu mūžu no augstskolas līdz pensijai nosēdēt vienā darbā?
Kad LMT lidoja ne tikai prieka, bet arī sacensību vārdā, Ieva sākumā bija navigatore uz zemes – viņai labpatika lasīt karti, vadoties pēc sacensību organizatoru iedotajiem uzdevumiem un pilota nosauktajiem datiem (vēja ātruma, aptuvenā virziena), pēc kuriem bija jāparedz, uz kurieni ar komandu jābrauc pakaļ balonam. "Gaisa balonu festivālā "LMT kauss" Daugavpilī nebija variantu un puiši piesēdināja džipā pie stūres. Pirmajā reizē jau pamanīja, ka es ar piekabi izgrozos, kur un kā man vajag un viss... nācās mainīt profesiju," viņa nosmej.
Tomēr Ieva vēlējās piešķirt lielāku asumiņu dzīvei un vairāk izjust azartu. "Pateicoties tam, ka tajā laikā biju Latvijas Volvo kluba valdē, kur bija arī viens no senākajiem balonistiem Māris Šķenders, caur viņu sanāca iepazīties ar pārējiem pilotiem un komandām. Rezultātā varēju pastrādāt arī pie citiem pilotiem, uzzināt un iemācīties, vairāk saprast un paskatīties uz lietām no dažādām pusēm. Bet arī te visiem pilotiem ir sava pamata komanda un, pat ja tevi sauc regulāri uz treniņlidojumiem, tas nenozīmē, ka vienmēr sauks līdzi uz sacensībām. Arī to es sapratu un nekad neņēmu ļaunā, jo sacensībās ir nepieciešams, lai tev blakus ir komanda, kas, tev neko nesakot, izdara lietas no A līdz Z, kā tu to esi iedomājies," noteic Ieva.
Dzīšanās pēc azarta un pilota licences
"Pašos pamatos vienmēr gribējies darīt lietas ar azartu. Un, kad īsti vairs nebija iespēju braukt uz sacensībām, radās jautājums, mainīt hobiju vai pieturēties pie tā, kas gadiem vilcis tevi laukā no mājas nakts vidū, un neziņa, vai mājā šodien vispār būsi. Tā nolēmu, ka laiks pašai tikt pie pilota licences," savu izvēli skaidro lidotāja. Vaicāta, kurš bija tas brīdis, kad lidošana no hobija kļuva par kaut ko vairāk, Ieva ar smaidu sejā atbild sekojoši: "Uzsākot darba gaitas, mēs taču neplānojam visu mūžu no augstskolas līdz pensijai nosēdēt vienā darbā?" Tomēr, lai arī aktīvajā laikā ar neko citu šobrīd izdarīgā sieviete nenodarbojās, tas joprojām esot hobijs.
Pateicoties veiksmīgu apstākļu sakritībai un Latvijas Slēpošanas savienībai, kuri bija pretimnākoši, gaisa balons "Latvija" pēc ilgākas pauzes atkal parādījās debesīs, un Ieva, kļūdama par piloti, varēja veidot savu komandu.
Gaisa balona pilote stāsta, ka komandai ir liela nozīme. Viņa atklāj, ka ideālajā versijā komandā ir pilots un trīs komandas locekļi, tomēr ir lidotāji, kas izvēlas strādāt arī vēl šaurākās grupās. Ievai gan labāk pie sirds iet pilns komandas komplektējums. "Ja jau grozam ir četri stūri, tad ir četri cilvēki, kas to pārvieto pirms un pēc lidojuma." Tomēr pēc kopā pavadītās dienas var izsecināt, ka liela vērtība ir arī humora izjūtai, šķiet, bez tās nekur.
Pirmās sacensības un pilotes ikdiena
Principā šis pusotrs gads esot pagājis pamatā treniņlidojumos. Pirmais mērķis pēc pilota licences iegūšanas bijis Sieviešu pasaules čempionāts, uz kuru Ieva arī tika. "Pilnīgam iesācējam, domāju, ka 32. vieta no 43 dalībniecēm nebija sliktākā. Mērķis nebūt pēdējā desmitniekā tika izpildīts," stāsta Ieva, skaidrojot, ka lielākais klupšanas akmens esot bijušas lidojumiem izmantojamās iekārtas, kuru mums Latvijā neesot. "Rezultātā diezgan daudz zaudēju uz tā rēķina. Visādā gadījumā kļūdas apzinātas, skaidrs, ka sanāk, āķis lūpā ir, un domāju, ka nākamais gads, ja finansiāli būs iespējams, tiks viennozīmīgi vairāk orientēts uz sacensībām dažādās Eiropas valstīs."
Ja ar šo varētu pelnīt – es gribētu to darīt.
"Mans mērķis šovasar bija čempionāts, tas ir cauri, tāpat arī aktīvais lidojumu laiks, tagad jāatsāk darba meklējumi. Ja ar šo varētu pelnīt, es gribētu to darīt. Protams, neapvainotos arī, ja kāda firma izdomātu, līdzīgi kā LMT, ieviest savu gaisa balonu un mani ņemtu komandā. Bet ne par to ir stāsts..."
"Lidojumus vienmēr gribas vairāk. Vismaz man, kamēr tas pirmais azarts nav pazudis," skaidro lidotāja. Viņa teic, ka šajā sezonā bijis fantastisks laiks lidojumiem. Taujāta, cik tad bieži sanāk pacelties gaisā, viņa atzīst, ka, salīdzinot ar citiem balonistiem, vidēji laikam maz. "Pa vasaru vidēji varbūt viens lidojums nedēļā, tagad – viens mēnesī, neskaitot festivālus un čempionātus. Tīri treniņlidojumi. Bet, protams, ir reizes arī ārpus festivāliem, kad sanāk lidot vairākus rītus, vakarus pēc kārtas. Tad viss ir atkarīgs no komandas, jo, lai tu pats varētu pievērsties lidojuma plānam, prognozēm un visam pārējam, ir jābūt komandai, kas tajā laikā izdara visos mazos, bet tik un tā svarīgos darbiņus – atceras par gāzi, hēliju, ūdens pudeli grozā, uzlādētām baterijām un tamlīdzīgām lietām."
Runājot par pašu lidojumu un tehniskām lietām, gaisa balona pacelšanās augstums ir atkarīgs no vietas, kur tiek lidots. "Esam maza aviācijas sastāvdaļa un arī mums jāņem vērā gaisa telpa, kurā gatavojamies lidot, tāpat kā lidmašīnām." Tāpat tas esot atkarīgs no grozā esošajiem, tomēr optimālais augstums ir 500–700 metri. "Augstāk paceļas sportam. Drīkstam līdz trīs kilometriem. Ja grib vēl augstāk, tad nepieciešama skābekļa maska," min Ieva.
"Man mazliet bail, ja pārāk daudz lidošu, pazudīs tā bauda – sagaidīt saullēktu gaisā, skatot saules pirmos starus, kas lēnām no pļavu stūriem izgaiņā miglu. Vakarā pirms saulrieta baudīt iekrāsotos padebešus vai tālumā lūkot sauli, tuvojamies jūrai. Izbaudīt mākoņu ēnas, kas klāj tikai pusi Bauskas pils vai saules koši apmirdzētās Gaiziņkalna apkārtnes paugurainās un purvainās pļavas. Šobrīd nepacietīgi gaidu ziemu, kad viss ir kupenām klāts. Uz baltā fona viss pārējais tik ļoti izceļas."
Lai kļūtu par pilotu, kā stāsta Ieva, jābūt azartiskam, pozitīvam, jāpiemīt spējai strādāt komandā, jo bez tās nu nekādi. Jāprot pašam pieņemt lēmumus par lidošanu vai lidojuma atcelšanu. Kā arī spējai baudīt vienkāršas lietas sev apkārt. Jābūt gatavam celties pāris stundu pirms saullēkta un iet gulēt pēc pusnakts, jābūt gatavam visu laiku rūpēties par balonu, lai tas ilgi un uzticīgi kalpotu.
Arī pēc vaļaspriekiem vajadzīgi hobiji
Ievu varētu raksturot kā īstu azarta meklētāju sportiskā garā, jo arī brīvo laiku viņa cenšas pavadīt maksimāli aktīvā gaisotnē. Visbiežāk sanākot uzspēlēt volejbolu, bet, ja vējš par lielu lidošanai, vasarā esot iespēja aizskriet uz Lielupi paburāt ar jahtu.
Lai arī lidotāja vairs nav saistīta ar autoklubiem, viena no lielākajām aizrautībām vēl joprojām esot autopasākumi. "Jāatzīst, šovasar ir sanācis gaužām maz, kur piedalīties, bet viennozīmīgi mīļākais izklaides veids ir "Youngtimer Rally" rīkotie pasākumi. Ir labi, ja ir draugi un paziņas no "Volvo" kluba, kas gatavi uz šiem pasākumiem aizdot savus auto. Pat "Volvo" P1800. Gan man arī kādreiz tāds būs..." viņa izsapņo savu sapni, nenojaušot, ka šo stāsta cilvēkam, kas mašīnas atšķir tikai pēc krāsām.
