Inga Spriņģe: Manī sēž tāda kā trauksme, un tieši tā ir dzinulis uzzināt, paveikt un sasniegt vairāk

Inga Spriņģe: Manī sēž tāda kā trauksme, un tieši tā ir dzinulis uzzināt, paveikt un sasniegt vairāk
Foto: LETA

Turpinot sadarbībā ar izdevniecību "White Book" aizsākto rakstu sēriju par iedvesmojošām sievietēm - uzņēmējām, kuras guvušas vērā ņemamus panākumus Latvijā, piedāvājam interviju ar bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas organizācijas "Re:Baltica" dibinātāju un redaktori, Latvijas Televīzijas raidījuma "1:1" vadītāju un žurnālisti Ingu Spriņģi, kura atklāj, kā no pārtikas busiņa, ar ko, sēžot starp desu kastēm, vidusskolā ik nedēļu mērots ceļš no Rūjenas uz Rīgu, lai pilnveidotu prasmes žurnālistikā, nonākusi līdz Latvijas profesionālāko un pazīstamāko žurnālistu pulkam.

Dzimusi: 1979. gada 9. novembrī;

Izglītība: Latvijas Universitāte, maģistra grāds komunikācijas zinātnē;

Darbības nozare: žurnālistika;

Šī brīža nodarbošanās: bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas organizācijas "Re:Baltcia" dibinātāja un redaktore, Latvijas Televīzijas raidījuma "1:1" vadītāja;

Pirmais darbs: ziņu vadīšana Rūjienas reģionālajā televīzijā;

Iedvesmas avoti: Deivida Remnika grāmata "The Bridge: The Life and Rise of Barack Obama"; tuvākie kolēģi – Sanita Jemberga, Kristīne Rizga; intervijas ar personībām – Tomass Hendriks Ilvess (pašapziņa, kas robežojas ar aroganci), Alvis Hermanis, Knuts Skujenieks;

Vaļasprieki: meditācija, skriešana, detektīvromānu un sieviešu romānu lasīšana, žurnāls "The NewYorker".

Studiju programmas, kurās māca žurnālistus, jau daudzus gadus ir starp populārākajām jauno studentu izvēlēm Latvijā. Žurnālisti ir pamanāmi, īpaši tie, kuri strādā televīzijā, un liela daļa cilvēku bez viņu darba nevarētu iedomāties savu ikdienu.

Karjeru sākusi vēl skolas laikā Rūjienas televīzijā, Inga Sprinģe pašlaik pamatoti tiek saukta par vienu no profesionālākajām mūsu valsts žurnālistēm. Ingu varam redzēt, vadot intervijas populārajā Latvijas Televīzijas raidījumā "1:1", kā arī regulāri medijos lasīt viņas dibinātā pētnieciskā žurnālistikas centra veiktos pētījumus par dažādiem sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. 

Vai obligāti ir jāstudē komunikācijas zinātne, lai kļūtu par žurnālistu? Kam jānotiek, lai tevi kā vienu no labākajiem Latvijas žurnālistiem uzaicinātu stažēties ASV? Kādas ir jauno žurnālistu iespējas Latvijā un pasaulē? Šie un citi jautājumi aplūkoti grāmatas "Kā gūt panākumus Latvijā" autoru veidotajā intervijā ar Ingu, kura apgalvo, ka žurnālistika ir viņas dzīvesveids.

Žurnālistika ir mans dzīvesveids

Es žurnālistiku neuztveru kā darbu. Tā ir mans dzīvesveids, jo šādi es sevi apliecinu, sajūtu savu vērtīgumu un nozīmīgumu. Tas ne vienmēr ir labi, jo reizēm traucē manu privāto dzīvi, tāpēc tas, ko es pašlaik mācos, ir – atteikties. Esmu jau atteikusies, piemēram, no Žurnālistu asociācijas vadītājas amata, kura dēļ daudzus vakarus nebiju mājās un jutos slikti, ka nevaru būt kopā ar ģimeni un vairāk laika veltīt sev, savai izaugsmei. Es gribu paaugstināt profesionalitāti, lai pēc tam ar savu darbu varētu vairāk dot sabiedrībai. Gribu vairāk lasīt. Man ir iepatikušās spēcīgu personību autobiogrāfijas, jo tās iedvesmo un dod motivāciju turpināt strādāt sabiedrības labā arī tādos brīžos, kad rodas sajūta, ka pretī nesaņem neko un tavs darbs netiek novērtēts.

Cilvēki mēdz ātri salūzt, ja tikai dara un dara ar visu sirdi, bet šim ieguldījumam neredz atdevi, jo lielai daļai sabiedrības to nevajag. Reizēm cilvēki arī kritizē – tā vietā, lai atbalstītu. Mani tas ļoti sāpina, lai gan saprotu, ka tā ir vienkārši cilvēku daba un ir daļa no procesa, kā tas parasti notiek, jo jūtami rezultāti ir sasniedzami tikai ilgtermiņā.

Tas iedvesmo – ja arī lielākajā sabiedrības daļā nav atbalsta, vienmēr būs kādas cilvēku grupas, kuru viedoklis sakritīs ar tavējo.

Tomēr reizēm tas salauž, un, kad jūtos vāja un nevērtīga, tad vienmēr paturu prātā, ka arī ASV prezidentam Barakam Obamam ir bijis grūti! [..] Ja gribi panākt, piemēram, lai būtu mazāk narkomānu un mazinātos bezdarbs, šajā misijā visbiežāk ir jāpiedzīvo neveiksmes, nevis uzvaras, kad tu redzi rezultātus. Kad Obama kandidēja uz vietu Senātā, viņam bija daudz pretinieku un viņš tika pat publiski izsmiets, taču viņš tomēr neatkāpās, gūdamas atbalstu opozīcijā.

Tas iedvesmo – ja arī lielākajā sabiedrības daļā nav atbalsta, vienmēr būs kādas cilvēku grupas, kuru viedoklis sakritīs ar tavējo. Līdzīgi ir arī žurnālistikā. Es reizēm jūtu, ka latviešus varbūt neinteresē tas, ko mēs darām, tomēr ir daudz cilvēku, piemēram, ekonomisti vai ārvalstu žurnālisti, kuri to saprot, un tas ir mans atbalsts.

Tagad es mācos neuzņemties visu, pārdalīt pienākumus, saplānot laiku tā, lai nav jāsēž pie datora no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tāds bija mans pirmais gads, kad tika izveidota "Re:Baltica", jo tad par visu biju atbildīga tikai es pati. Tagad mācos atrast kolēģus, kas var piedalīties ideju realizēšanā. Cilvēkiem, kuri ir aizņemti ar daudzām lietām, laika plānošana ir ļoti svarīga, un arī prioritātes mēdz mainīties.

Līdz zināmam vecumam privātā dzīve nav tik aktuāla, tad var ļoti daudz strādāt un pašapliecināties. Pēc tam nāk atskārsme, ka vairāk laika gribas veltīt kam citam. Tā notiek arī ar mani. Žurnālistu asociācija, ko kādreiz vadīju, bija ļoti laba pieredze un ieraksts CV, bet tas darbs man pārstāja sagādāt baudu, un, ja prāts visu laiku ar kaut ko tiek nodarbināts, iestājas pārgurums.

Mani nevilina arī tāda nākotne, kāda ir daudziem profesionāļiem ar "vārdu", īpaši, ārzemēs. Viņi vecumdienās ir vieni. Es vecumdienās negribu būt viena. Cilvēciskajām vērtībām man ir ļoti liela nozīme. Svarīga ir arī veselība, tāpēc noteikti jāpadomā par regulāru atslodzi – vai tas būtu sports vai vienkārši pastaigas, vislabāk svaigā gaisā.

Žurnālistikā ir jārēķinās ar to, ka tu visbiežāk nevari noteikt savu režīmu, jo tas ir atkarīgs no citiem cilvēkiem. Piemēram, tev vajag interviju, bet tas cilvēks var tikai sešos vakarā, un tu sēdēsi līdz tiem sešiem, pat ja tevi gaida mājās vai ir citi pienākumi. [..] Piemēram, dažu minūšu sižetam var iztērēt ļoti daudz laika. Var visu dienu nosēdēt, gaidot vienu teikumu, ko tev neviens nevar pateikt, jo vajadzīgie cilvēki ir aizņemti. Tāpēc man darbs ziņās īsti nepatīk, jo var nonīkt visu dienu viena teikuma dēļ un nevar neko ieplānot. Man labāk patīk darbi, kas veicami ilgtermiņā.

Es vecumdienās negribu būt viena. Cilvēciskajām vērtībām man ir ļoti liela nozīme.

Karjeras sākums televīzijā

Jā, tā sanāca. Vienmēr esmu bijusi ļoti centīga, klasē biju starp gudrākajām meitenēm, un es allaž gribēju pierādīt, ka varu izdarīt to, ko esmu uzņēmusies. Izmēģināju visus pulciņu, kas vien skolā bija, taču devītajā klasē jau zināju, ka iešu uz žurnālistiku, - par to nebija ne mazāko šaubu.

Esmu no Rūjienas, skolas laikā spēlēju Rūjienas dramatiskajā teātrī, un tur mani pamanīja vietējās televīzijas vadītājs Ivars Zviedris. Viņš mani uzaicināja ierunāt reklāmu, pēc tam piedāvāja padarboties vairāk, un tad es sāku vadīt ziņas un uzreiz sapratu, ka tā ir mana joma! Kamēr mani klasesbiedri mocījās pārdomās "ko dzīvē darīt tālāk?", es vidusskolā jau ļoti mērķtiecīgi biju noskaņota, ka būšu žurnāliste. Gāju strādāt uz Rūjienas televīziju, intervēju. Tās bija 90. gadu beigas, kad reģionālajām televīzijām notika regulāras apmācības, salidojumi, un es visur piedalījos, lai būtu tajā vidē.

Vienā šādā pasākumā kāds kolēģis man ieteica uzlabot balsi. Man vienmēr ir ticis pārmests, ka man nav laba balss televīzijai, jo ir pārāk maiga, bērnišķīga un vēl nezin kāda. Balss dēļ man bija lieli kompleksi, un patiesībā vēl joprojām ir… Tā es, mācīdamās vidusskolā, reizi nedēļā braucu uz Rīgu, uz Latvijas Radio, lai apgūtu runu pie runas skolotājas Antonijas Apeles. Mana ģimene nebija turīga, un man nebija naudas, lai maksātu par ceļu turp un atpakaļ, tāpēc es sarunāju ar vietējo uzņēmumu, kura busiņš brauca turp un atpakaļ pēc pārtikas uz Rīgu. Atceros, ka cēlos un gāju ap pieciem no rīta, sēdēju tajā busiņā uz kastēm, klausījāmies "BB brokastis", un, atpakaļ braucot, sēdēju starp desām, pat atceros to smaržu. Reiz bija pavisam jautri, kad viņiem bija jāved uz Rīgu zārku karkasi un kopā ar mani bija vēl citi braucēji. Mēs sēdējām tajos zārkos un braucām uz Rīgu!

Rūjienas televīzijā es veidoju sižetus, ierunāju tekstus, biju kadrā kā diktore, vienvārdsakot – darīju visu. Mums katru dienu bija ziņu programma ar kādu sižetu un reklāmām. Bija ielu intervijas, kas vienmēr bija mokošas, jo cilvēki, ieraugot kameru, muka prom. Reizi gadā mēs rīkojām "popielas". Es visu laiku strādāju. Man bija arī alga – kādi 10 lati mēnesī, tas jau vismaz bija kaut kas, taču tā nebija mana motivācija. Nauda man nekad nav bijusi motivācija kaut ko darīt. Vairāk motivē mans ego un ambīcijas – ka es to varu, ka mani pazīst. Tie procesi mani patiešām aizrāva. [..]

Atceros, ka cēlos un gāju ap pieciem no rīta, sēdēju tajā busiņā uz kastēm, klausījāmies "BB brokastis", un, atpakaļ braucot, sēdēju starp desām, pat atceros to smaržu. Reiz bija pavisam jautri - uz Rīgu braucām, sēžot zārku karkasos!

Protams, gribēju tikt kaut kur tālāk. Stājos Latvijas Universitātē. Toreiz iestājeksāmenos bija jāraksta radošais darbs, un es pirms tam braucu uz sagatavošanas kursiem. Man vajadzēja iestāties budžeta grupā, jo maksāt par studijām nevarēju atļauties. [..] Nolēmu, ka rakstīšu par noziedzību stacijā. Iegāju policijas iecirknī un jautāju: "Gribu rakstīt par noziedzību. Kas jums šeit notiek?" Man atbildēja: "Vajag par prostitūciju? Re, kur mums kamerā viena sēž." Es aizgāju pie tās sievietes un teicu, lai man visu stāsta, un viņa arī izstāstīja. To es uzrakstīju, un mani uzņēma.

Tad aizgāju strādāt uz Latvijas Televīziju. Programmā "Rīta bums" mani neņēma, jo man bija bērnišķīga balss, un es nebiju pieredzējusi žurnāliste. Sāku veidot jauniešu raidījumu, kas pēc pāris mēnešiem "nomira", un tad tika izveidota programma "Rīts". Tur bija briesmīgs darba režīms – bija jābūt agri no rīta, lai sagaidītu viesus un pasniegtu viņiem kafiju, tad pēcpusdienā bija jātaisa sižets, kas vienmēr beidzās ar vēlu nakts montāžu. Esmu emocionāla, un mani vienmēr ir kaitinājusi neorganizētība, tāpēc, strādājot rīta programmā, es psiholoģiski nejutos labi. Tad man piedāvāja iet uz "Juniors TV", tam es uzreiz piekritu.

Strādājot televīzijā, es paralēli rakstīju, piemēram, jauniešu žurnālam "Laba", kas pieklājīgi maksāja un es varēju dzīvot Rīgā pati par saviem līdzekļiem, neprasot naudu vecākiem.

Jau pēc pirmā kursa es izvācos no kopmītnēm un viena pati īrēju dzīvokli Purvciemā. Bet, kad es vēlāk sāku strādāt arī radio "Skonto" par nakts dīdžeju, man jau bija ļoti laba alga. Tā kā balss man nebija laba, par dīdžeju mani paņēma ar nosacījumu, ka mazāk runāšu, vairāk likšu mūziku. Tā nu es strādāju pa naktīm, no pusnakts līdz sešiem rītā. Ziemā bija psiholoģiski grūti iziet no mājas vienpadsmitos vakarā, kad visapkārt cilvēki jau laižas miegā, bet tev jāiet ārā aukstumā. [..]

Radio beidzu strādāt, kad iepazinos ar nākamo vīru, jo tad man, protams, pa naktīm gribējās būt mājās. [..] Aptuveni gadu strādāju izdevniecības "Santa" žurnālā "Es" par galvenās redaktores vietnieci, bet tur es nebiju laba savā amatā, jo jauniešu tēmas mani tik ļoti neinteresēja, un to es varu atzīt. [..]

Es sevi uzskatu par rakstošu žurnālisti, lai gan, protams, tā ir priekšrocība, ka zinu, ko nozīmē strādāt televīzijā. Tad man žurnālā tika uzticēta tēma par daugavpilieti Alīnu Ļebedevu, kas ar neļķēm iepļaukāja princi Čārlzu viņa vizītes laikā Rīgā. Es aizbraucu un uzrakstīju par šo skandālu – kā man patika kaut kas tāds! "Es" manu rakstu nepaņēma, jo tas neatbilda žurnāla koncepcijai, bet "Rīgas Laiks" to paņēma. Tad es sapratu, kas mani vairāk interesē.

Būdama bērna kopšanas atvaļinājumā, jau zināju, ka žurnālā "Es" vairs neatgriezīšos. Gribēju tikt "Dienā". [..] Es sapratu, ka tā vienkārši "Dienā" netikšu, ka man ir jāparāda sava motivācija, ka es tiešām gribu to darbu, ka es ar kaut ko atšķiros no citiem. [..]

Es laikam nevienā darba vietā nekad dzīvē neesmu tik labi jutusies kā pirmajos gados "Dienā". Gan attieksmes un atmosfēras dēļ, gan tāpēc, ka es beidzot varēju darīt to, ko gribēju – pievērsties dažādu tēmu izpētei un veidot aprakstus. [..] Man pat bija žēl, ka ir sestdienas uns svētdienas, jo gribēju darbā būt visu laiku.

Galvenais ir motivācija un mērķtiecība

Jā, protams, galvenais ir gribēt. Ja tu kaut ko tiešām ļoti gribi, tu vari to sasniegt. Var teikt, ka es vienmēr esmu ļoti mērķtiecīgi centusies panākt to, ko gribu. Centos saprast, ko man vajag izdarīt, lai, piemēram, iestātos universitātē. Centos izdomāt, ko es varu piedāvāt "Dienai", lai mani paņemtu. Arī vēlāk vienmēr esmu veikusi tādu kā izpēti, lai būtu droša, ka tikšu tur, kur gribu tikt, un dabūšu to, ko gribu dabūt. [..]

Gribu tikai piebilst – vienmēr esmu visu izdomājusi un ļoti mērķtiecīgi gājusi uz mērķi, bet tas nenozīmē, ka esmu to dabūjusi uzreiz. Šī ir būtiska nianse – nenokārt degunu, kad liekas, tik daudz esmu izdarījusi, bet lietas nekust uz priekšu. Tagad, ar laika distanci atskatoties, redzu, ka daudzas lietas manā dzīvē notikušas ne tad, kad es esmu to vēlējusies; bet, kad tās ir notikušas, - tas bijis labākais laiks.

Amerika

Bija 2009. gads, kad man bija 30 gadu un manā profesionālajā dzīvē iestājās tāda kā krīze, jo Latvijas žurnālistikā jutos sasniegusi griestus, kad vairs nav, kur augt aun attīstīties. Bija sajūta, ka es vairs nepilnveidojos, un mani bija pārņēmis nogurums. [..] Bija kļuvis garlaicīgi, un es sapratu, ka ir kaut kas jāmaina. [..] Atdevi nejūti, izaugsmes nav, var teikt, ka man darbs pat sāka riebties. Ne jau profesija, bet tieši darbs, kur man viss jau bija pazīstams un diendienā viens un tas pats. [..]

Man izdevās uz trim nedēļām aizbraukt pastudēt uz Amsterdamu. Jau iepriekš biju tur bijusi – vienreiz viena pati aizbraucu un, izmantojot "dīvānsērfošanu", paliku pa nakti pie trim dažādiem cilvēkiem, un man Amsterdama tā iepatikās! Tā joprojām ir viena no manām mīļākajām pilsētām – tur gaisā ir tāda brīvība. Es gribēju tur atgriezties, un jau pavisam drīz radās iespēja piedalīties mācību programmā saistībā ar migrācijas jautājumiem. Konkurss bija izsludināts, es pieteicos un tiku uz Amsterdamu. Tas bija brīnišķīgi! [..]

Šī ir būtiska nianse – nenokārt degunu, kad liekas, tik daudz esmu izdarījusi, bet lietas nekust uz priekšu.

Zināju, ka ASV vēstniecībā ir speciāla programma, kuras ietvaros viens žurnālists katru gadu tika sūtīts trīs nedēļas uz ASV, lai apmeklētu vairākus štatus, tiktos ar "Washington Post" darbiniekiem un tamlīdzīgi. Man vienmēr bija ļoti žēl, ka citi žurnālisti uz turieni tiek, bet es ne. Uz šo programmu nevarēju pieteikties, jo vēstniecība pati izvēlējās dalībiniekus. Tad man piezvanīja no ASV vēstniecības, lai paziņotu, ka tiek atjaunota "Fulbright/Humphrey" programma, kas paredzēta pusmūža profesionāļiem dažādās jomās, un viņi mani aicināja piedalīties konkursā.

Programma dod iespēju mācīties un iet praksē ASV. Es pieteicos, sāku gatavoties, iet pie privātskolotāja uzlabot angļu valodas prasmes un gaidīju rezultātus. Tas turpinājās dažus mēnešus, un šis laiks bija ļoti nomācošs. Darbs "Dienā" bija uzteikts, neko jaunu sākt nevarēju, bija ziema, auksts, un tas viss kopā bija diezgan depresīvi. Kad biju jau pavisam zaudējusi emocionālo līdzsvaru, sāku iet uz cigun meditāciju. Tur es pāris nedēļas intensīvi nodarbojos, domājot par savu mērķi, līdz saņēmu zvanu, ka jābrauc! [..]

Amerikā man ļoti patika, tomēr jāatzīst, ka ilgi dzīvot ārzemēs es nevarētu. Man ļoti pietrūka Vecrīgas bruģa un Latvijas silto vasaras vakaru. Jāteic, ka Amerikā es ļoti pilnveidojos kā personība, tajā vidē iemācījos pārvarēt latvisko nedrošību un kautrīgumu, jo tur ir tāda brīvības sajūta, ka tu "ej uz priekšu" arī tad, ja ir kauns un bail no pazemojuma. Mēs parasti šausmīgi baidāmies izgāzties – kas būs, ja man nesanāks? Bet tur to visu uztver viegli – nesanāca, nu nekas, nākamreiz sanāks! [..]

Situācijas, kad esmu īstajā brīdī satikusies ar īstajiem cilvēkiem, kaut to iepriekš nebūtu bijis iespējams paredzēt, liek man domāt, ka dzīvē tā tiešām notiek, ja vien esi atvērts iespējām. Ja gribi kaut ko darīt, bet īsti nesaproti, ko vajadzētu, - vienkārši izej ārā, aizej uz kādu semināru, pasākumu, izlasi kaut ko noderīgu. Galvenais – būt kustībā, interesēties par sfēru, kas ir tev saistoša. Jā, arī man nepatīk, piemēram, pasākumos iet klāt svešiem cilvēkiem un joprojām jūtos neērti, un tādas sarunas šķiet nogurdinošas. Taču, ja vismaz tur esmu un šos cilvēkus redzu, kādā brīdī tas var noderēt. Man bieži ir bijis tā, ka pēc gada vai diviem manā dzīvē atgriežas cilvēki, ko reiz jau nejauši esmu satikusi. [..]

Esmu diezgan ambicioza un godkārīga, man vienmēr ir gribējies būt uz skatuves, būt soli priekšā, uzzināt un sasniegt vairāk. Man iekšā ir tāda kā trauksme, un tas ir mans dzinulis, lai es nepaliktu uz vietas. Es, protams, ietu strādāt arī par pārdevēju, ja man citādi būtu jāmirst badā, taču dzīvot vienā vidē man šķiet ļoti garlaicīgi. Man vienmēr ir bijusi svarīga nevis mana popularitāte, ko es varētu gūt, piemēram, strādājot televīzijā, bet gan manu darbu publicitāte. [..]

Interviju pilnā apjomā iespējams izlasīt grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā".

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl