Lai gan skaitļi var likt domāt, ka sievietēm informācijas tehnoloģiju jomā darboties ir grūti un sarežģīti, viņu pieredze var būt krasi atšķirīga. Programmētāja Karīna ar aizspriedumiem saskārusies vairākkārt, bet Annas Mjagkovas piedzīvotais par šādām problēmām neliecina. Viņa nozarē strādā teju 10 gadus un norāda, ka, lai arī noteikti netrūkst cilvēku, kas uzskata – tas nav sieviešu lauciņš, ikdienā ar aizspriedumiem un diskrimināciju viņa nesaskaras.
Anna uzsver, ka profesiju dalījumam pēc dzimuma neredz nekādu pamatojumu. "Nevar jau tā teikt, ka tehniskas lietas ir tieši puišu lietas." Viņa norāda, ka pat tad, ja statistiski vīrieši vairāk veic tehniskus darbus, visus vienā kategorijā likt nedrīkst. Anna ir pārliecināta, ka dalījums puišu un meiteņu lietās ir saistīts ar stereotipiem un pēdējā laikā situācija mainās. "Ja tev kaut kas padodas, tad tev ar to ir jānodarbojas," viņa piebilst.
Lai arī Annas specialitāte ir datubāzu programmēšana, pēdējā laikā programmēt sanāk reti, jo viņai ir uzticēts daudz citu pienākumu. "Ir ļoti dinamiska dzīve, jo ir iespējams satikt ļoti daudz dažādu cilvēku," savu ikdienu raksturo Anna.
Tehniskas lietas Annu interesēja jau bērnībā
Beidzot vidusskolu, Annai nebija skaidras vīzijas par to, ko viņa vēlas darīt nākotnē. Kopā ar draudzeni viņa iesniedza dokumentus, lai studētu socioloģiju. Vēlāk tika iesāktas mācības uzņēmējdarbībā Rīgas Tehniskajā universitātē. "Es nomācījos gadu un sapratu, ka tas nepavisam nav domāts man." Vēlāk Anna nolēma iegūt zināšanas nesen izveidotā studiju programmā par e-biznesu un loģistikas vadības sistēmām. "Tā bija Ekonomikas fakultāte, bet programma bija tāds kā hibrīds starp ekonomiku un IT (informācijas tehnoloģijām), ja to tā varētu nosaukt." Tas bija sākums tam, lai Anna saprastu, ka vēlas savu dzīvi un nodarbošanos saistīt ar informācijas tehnoloģijām.
Vēlāk Anna iestājās arī maģistrantūrā. "Pēc pirmā studiju gada sanāca tā, ka vajadzēja daudz ceļot un nebija iespējas turpināt mācības," stāsta Anna. Viņa gan norāda, ka šajā jomā iegūtie zinātniskie grādi nav būtiskākais kritērijs, lai iegūtu darbu. Darba devēji novērtē iegūto bakalaura grādu, jo tas parāda, ka cilvēks spēj pabeigt iesākto, iekļauties termiņos un strādāt stresa situācijās, tomēr tas nav galvenais. "Ir ļoti būtiskas faktiskās zināšanas, kas tev ir, un vēlme strādāt, vēlme papildināt savas zināšanas. Tiklīdz tas ir, vismaz manuprāt, darba devējs vairs neskatās tik strikti uz izglītību," stāsta Anna.
Taujāta par to, kas ikdienā motivē veikt savu darbu, Anna norāda, ka priecājas par iespēju būt daļai no kaut kā lielāka. "Pašlaik man ir jāstrādā ar vienu no lielākajām Skandināvijas bankām, un apziņa, ka esi pielicis savu pirkstu pie tā, kas ietekmēs miljoniem cilvēku, ir fantastiska."
Darbs ir grūts, bet ne aizspriedumu un stereotipu dēļ
Viņa norāda, ka aizspriedumi, ļoti iespējams, pastāv, bet pašai ar tiem nav nācies saskarties. Anna cer, ka attieksme pret sievietēm nozarē mainās. Tomēr viņa pieļauj iespēju, ka stereotipi biedē gana daudz sieviešu, kas labprāt savu dzīvi saistītu ar informācijas tehnoloģijām. "Bailes, ka tevi neuztvers kā vienlīdzīgu darbinieku – nevis kā vīrieti vai sievieti kā dzimumu atšķirību, bet ka tevi neuztvers kā vienlīdzīgu darbinieku," savu viedokli par to, kas varētu kavēt sievietes no darba šai nozarē, izsaka Anna. Pati gan viņa par šīm lietām īpaši nesatraucas, un ar zemāku novērtējumu dzimuma dēļ Annai nav nācies saskarties.
Anna stāsta, ka viņas komandā ir ļoti dažādi cilvēki un nav iespējams pateikt, kāds ir vidējais informācijas tehnoloģiju speciālists. Uzskats par cilvēkiem "sausiņiem", kas var būt gan sievietes, gan vīrieši, neatbilst patiesībai. Informācijas tehnoloģiju speciālistam nav raksturīgs ne dzimums, ne vecums, ne personības tips, bet ir svarīgi, lai cilvēkam piemīt elastība un spēja pielāgoties, kā arī interese par nozari un vēlme pilnveidoties."Ir jābūt kādam iekšējam dzinulim. Tev ir jāizjūt gandarījums par to, ko tu dari," uzsver Anna.
Runājot par grūtībām, ar ko jāsaskaras ikdienā, Anna stāsta, ka liela daļa projektu ir ārzemēs, tāpēc sanāk ļoti daudz ceļot. "Darbam ir jābūt arī sirdslietai, jo, ja tev katru nedēļu ir jābrauc un jālido… Man ir četri lidojumi nedēļā – tas ir diezgan nogurdinoši, bet, ja tev patīk tas, ko tu dari, tad tu to dari ar prieku un esi arī gandarīts par rezultātu." Tieši ceļošana ir viena no grūtākajām lietām Annas darbā, jo diendienā atrasties ceļā ir fiziski smagi.
Runājot par emocionālo pusi, Anna teic: "Prasības pret sevi ir diezgan sarežģīta lieta. Es vēlos izdarīt visu pēc iespējas labāk, lai neviens nevarētu parādīt uz mani ar pirkstu un aizrādīt. Kaut vai to pašu: "Nu redzi, meitene ar to netika galā." Tas ir darbs ar sevi un iespēja izdarīt to, ko tu dari, pēc labākās sirdsapziņas."
Anna teic, ka viņas darbā ir daudz mirkļu, kas sniedz gandarījumu, un tajā ir daudz attīstības un izaugsmes iespēju, tomēr nedrīkst aizmirst, ka ir daudz jāstrādā. "Darbs noteikti ir sarežģīts, taču tas ir to vērts," piebilst Anna.
Atšķirīga pieredze: Karīna ar sieviešu diskrimināciju nozarē saskārusies vairākkārt
Karīna atceras, ka studiju laikā saņēma labas atzīmes, uz ko vairāki kursabiedri norādījuši – tas nav labu zināšanu, bet gan skaistu acu dēļ. Daži pat bija pārliecināti – meitene augstskolu nepabeigs. Puiši nav varējuši pieņemt, ka viņa saņem augstāku vērtējumu tāpēc, ka spēj veikt sarežģītākus uzdevumus nekā kursabiedri, un ar izskatu tam nav nekādas saistības. Karīna gan uzsver, ka šādu attieksmi neizrādīja visi, bet tikai daļa no studiju biedriem.
Dodoties uz darba pārrunām ar šauriem svārkiem un augstpapēžu kurpēm, var nākties saskarties ar negatīvu attieksmi. "Man universitātes laikā gandrīz viss apģērbs bija tāds," teic Karīna. Tas viņai sagādāja papildu grūtības darba intervijās, jo to sākumā tika uzdoti ļoti primitīvi jautājumi. "Ja paskatās, kur esmu strādājusi un ka esmu pabeigusi universitāti, tad pats par sevi ir skaidrs, ka es to saprotu, bet sākumā tie jautājumi, vai es vispār zinu, kā tos burtiņus uzrakstīt…" Karīnai vispirms bija jāparāda, vai viņa vispār saprot, ar ko plāno nodarboties.
Iepriekšējā darbavietā sāpīgs bijis arī algas jautājums – kolēģis, kas veica tādu pašu darbu, saņēma vairāk. Uz Karīnas jautājumu, kāpēc tā, no priekšniecības saņemta atbilde: "Viņš ir vīrs, viņam jāuztur ģimene, bet tev lūpukrāsai pietiks ar šo."
Jau strādājot nozarē, nereti nācies saskaries ar cilvēku izbrīnu par viņas nodarbošanos, jo darbavietas klienti uzskatījuši, ka viņa tikai kafiju prot pagatavot, uz ko Karīna atteikusi, ka iepriekšējā dienā viņu mājaslapu uztaisījusi. Sieviete atzīst, ka pašreizējā darbavietā ar šādu attieksmi saskaras retāk – kolēģi un vadība jau no paša sākuma viņu uztvēra nopietni. "Tagad mani redz kā līdzvērtīgu darbinieci," viņa nosaka.
Raksts tapis sadarbībā ar informācijas tehnoloģiju uzņēmumu "Accenture", kas ir viens no nozares vadošajiem uzņēmumiem Latvijā un pasaulē.
