Līva Veinberga – jogas skolotāja ar vairāku gadu pieredzi, kura izbauda jogas daudzpusīgo dabu un uzskata – jogas nevar būt par daudz. Sarunā ar Līgu Andžāni, kura par Līvu stāsta arī savā blogā "HappyWhispers", jogas skolotāja dalās savā stāstā par to, kā joga kļuva par viņas ikdienas sastāvdaļu.
– Kāds bija tavs ceļš pie jogas?
Ja godīgi, es pat neatceros savu pirmo jogas nodarbību. Nav man tāda patētiska stāsta kā lielai daļai pasniedzēju vai jogotāju, kuri ar sajūsmu dalās atmiņās par savu pirmo jogas pieredzi un brīnišķīgajām sajūtām pēc tās.
Vidusskolas laikā dejoju, bet, kad sāku studēt un piestrādāt, vairs nevarēju savienot grafikus un dejošanu pametu. Ar mērķi atrast alternatīvas, kas nodarbinātu visu ķermeni un sniegtu prieku, sāku klīst pa dažādām nodarbībām – daudz gāju uz fitnesa nodarbībām sporta klubā, kā arī izmēģināju citas deju vietas. Tas bija pirms kādiem astoņiem vai deviņiem gadiem, kad savu meklējumu laikā ieklīdu arī jogas nodarbībā. Visticamāk tā bija klasiskā hatha, jo tajā laikā Latvijā vēl nebija tik plaša jogas nodarbību klāsta kā šobrīd. Turpināju regulāri iet uz sporta klubu, bet paralēli no rīta pirms lekcijām un darba divreiz, trīsreiz nedēļā gāju uz jogu. Tā joga pamazām kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.
No sākuma jogu vairāk uztvēru kā labu papildinājumu sportam – laba pastiepšanās, labi trenēja arī izturību, turklāt man vienmēr patika vērot savu ķermeni un redzēt, cik daudz tas spēj, kā tas transformējas. Ar laiku sapratu, ka joga man ir kas vairāk par vienkārši fiziskiem treniņiem. Jogā atradu mieru laikā, kad dzīvē viss bija stresā un milzīgā skrējienā. Joga brīnišķīgi līdzsvaroja garīgo un emocionālo slodzi.
– Ar hatha jogu vien tava jogas pieredze neaprobežojas. Ko vēl esi izmēģinājusi un atzinusi par savu esam?
Kādus pāris gadus no rītiem apmeklēju dinamisko hatha jogu un tieši rīta nodarbības bija tās, kas mani "ievilka" jogā. Man šķiet, ka rīts ir brīnišķīgs laiks jogas praksei, taču no savas jogas skolotājas pieredzes zinu, ka daudziem ir ļoti grūti saņemties tieši rīta nodarbībām. Vislielākā problēma gan ir tā, ka grūti ir saņemties vispār pamēģināt atnākt uz rīta jogu. Ja saņemies pāris reizes pēc kārtas un to izdari, tad rīta prakse kļūst par būtisku ikdienas sastāvdaļu, ko vairs negribas laist prom.
Gadījās, ka mana jogas skolotāja aizbrauca no Latvijas, un sākās meklējumu laiks. Šķiet, toreiz sabiju gandrīz visās Rīgas jogas studijās un izmēģināju visus jogas veidus, kas pie mums bija pieejami. Arī ceļojumu ietvaros mēdzu apmeklēt dažādas jogas studijas, festivālus un citus pasākumus, lai redzētu, kas notiek ārpus mazās Latvijas sienām. Tā ir brīnišķīga iespēja izmēģināt ko jaunu.
Visu šo mēģinājumu un regulārās prakses rezultātā esmu sapratusi, ka mana joga ir Ashtanga joga, Vinyasa flow un mans pēdējā laika skaistākais atklājums – yin joga. Tās ir manas jogas kaislības šobrīd. Laiks rādīs, ko teikšu pēc pāris gadiem…
– Kas tevi uzrunā katrā no šiem jogas veidiem?
Ashtanga un vinyasa flow mani uzrunā dinamika un plūsma, kad plūstoši, elpu savienojot ar kustību, mēs nomainām vienu āsanu pēc citas. Arī aktīvam un nemierīgam prātam, kāds mēdz būt manējais, šīs jogas prakses ir ļoti piemērotas, jo nekad nav garlaicīgi un ķermenis tiek pilnvērtīgi nodarbināts. Tā ir diezgan liela fiziskā slodze, kas palīdz atslēgt prātu no ikdienas domām. Yin joga savukārt atšķirībā no iepriekšminētajām ir ļoti lēna un maiga, un strādā pēc citiem principiem un uz citām ķermeņa daļām. Tā ir brīnišķīgs papildinājums dinamiskajai yang stila praksei.
– Kas pamudināja apgūt jogu padziļinātāk, lai varētu to pasniegt citiem?
Pēc vairāku gadu regulāras ikdienas prakses nolēmu iziet jogas skolotāju apmācības un 2013. gadā ieguvu Jogas alianses 200 stundu standartam atbilstošu skolotāja sertifikātu. Tiesa, mācībām pieteicos nevis ar domu, ka gribu mācīt jogu, bet gan tādēļ, ka gribēju pilnveidot savu jogas praksi, kā arī uzzināt vairāk par jogas filozofiju un pamatprincipiem. Mācībās uzsvars tika likts uz hathu un karsto jogu, taču jāteic, ka es nepasniedzu nevienu no šiem jogas veidiem.
Bija daži skolnieki, kas jau pēc pirmo 50 stundu kursa sāka pasniegt jogu, bet man vienmēr šķitis, ka jogas skolotājam ir jābūt ļoti spējīgam un zinošam. Jābūt perfektam. Man šķita, ka es, iespējams, nekad nodarbības nevadīšu, jo nebūšu tam gatava. Taču es maldījos! Iespēja mācīt jogu atnāca pati, to nemeklējot. Liene Krauze plānoja vērt vaļā savu studiju "Urban Yoga" un piedāvāja man pamēģināt. Tā kā man bija iespēja vadīt jogu laikā, ko varēju savienot ar savu pamatdarbu, piekritu piedāvājumam un sākumā pasniedzu jogu vienu, divas reizes nedēļā. Man ir bijusi iespēja kā skolotājai augt kopā ar "Urban Yoga", pieredzot, kā studija attīstās un kļūst arvien populārāka jogotāju vidū.
– Kāds bija sākums, nostājoties zāles priekšā? Bail nebija?
Vēl tagad atceros savas pirmās jogas nodarbības un milzīgo uztraukumu! Mājās praktizējos nodarbības vadīšanā, izmantojot partneri un brāli kā izmēģinājuma trusīšus. Diezgan smieklīgas atmiņas, jo brālis teica, ka bija OK, bet viņam joga vienkārši nepatīk. Nebija diez ko iedvesmojoši! Atceros, ka uz manu pirmo nodarbību atnāca laba draudzene Dita, bet uz otro – cita ļoti tuva draudzene Anda. Varu tikai pateikt paldies viņām par šo atbalstu! Visbeidzot trešajā nodarbībā nepazinu nevienu, un tad gan bija milzīgs satraukums. Protams, viss bija labi. Jāatzīst, ka nodarbībās vairāk vados no savas personīgās pieredzes un sajūtām, ne tik daudz no jogas skolā apgūtām zināšanām.
Uzskatu, ka skrējējiem joga ir ļoti noderīga un vajadzīga.
Sākumā vadīju hatha jogu, bet ātri sapratu, ka man tajā pietrūkst sulīguma un plūsmas, ko atradu Ashtanga un vinyasa jogās. Man patīk, ka vinyasa jogā varu "spēlēties" ar āsanām un piedāvāt dažādas variācijas dažādiem jogotājiem, bet praksē joprojām saglabājas plūsma un ujjaji elpa. Pamazām sāku vadīt arvien vairāk nodarbību. Tā kā pati ikdienā daudz skrienu, esmu vadījusi arī speciālas jogas nodarbības skrējējiem, jo uzskatu, ka skrējējiem joga ir ļoti noderīga un vajadzīga.
– Taču ar hathu un Ashtanga vien tev nepietika – minēji, ka esi atklājusi sev arī yin jogu.
Dzīvojot Jaunzēlandē, izmantoju iespēju un pieteicos yin jogu skolotāju apmācībām pie burvīgiem skolotājiem Markus Henning Giess un Karin Michelle Sang. Tā kā ashtanga un vinyasa yoga ir ļoti dinamiskas un vērstas uz muskuļu trenēšanu un stiprināšanu, tad yin joga mani uzrunāja, jo tā ir pilnīgi pretēja. Tās praksē muskuļi pilnībā jāatslābina, lai varētu iedarboties uz saistaudiem jeb fasciju. Pēc atgriešanās Latvijā vadu Vinyasa flow, Ashtanga jogas pašpraksēs asistēju jogotājiem, kā arī vadu Yin jogas nodarbības un burvīgi līdzsvarojoši Flow & yin jogu, kur pirmā nodarbības daļa ir dinamiska, plūstoša joga, savukārt otrā – mierīga, kad maksimāli atbrīvojamies un stimulējam saistaudus. Šīs nodarbības arī emocionāli ir ļoti patīkamas un nomierinošas.
– Kāda ir tava ikdienas prakse? Cik pati bieži jogo un meditē? Man tas nekādi neizdodas katru dienu…
Jāatzīst, ka šis ir diezgan grūts jautājums, uz kuru nav man konkrēta un viennozīmīga atbilde. Neatbilstu dažkārt iedomātajam tēlam par jogas skolotājiem, kas katru dienu vairākas stundas jogo un meditē konkrētā vietā un laikā. Daudzi jogas skolotāji paralēli jogas nodarbību vadīšanai strādā pilnas slodzes darbu, un tad laika ir tik, cik ir. Es bieži grēkoju ar miegam atvēlēto stundu skaitu, jo gribas gan no rītiem pajogot, gan vakaros paskriet, gan satikt draugus un ģimeni, gan vienkārši kaut ko padarīt sev. Bet ilgtermiņā tas atspēlējas vispārējā nogurumā, un ik pa laikam ir dienas, kad pilnvērtīgai savas jogas praksei vai nu nav laika vai nav spēka. Man šķiet, ka tāda ir lielākā mūsdienu jogu problēma – atrast kvalitatīvu laiku sev un savai jogas praksei ikdienā, kad jāpagūst vēl tik daudz kā cita.
Man šķiet, ka tāda ir lielākā mūsdienu jogu problēma – atrast kvalitatīvu laiku sev un savai jogas praksei ikdienā, kad jāpagūst vēl tik daudz kā cita.
Ceļojuma režīmā man bija tā, ka reizēm jogoju pat divas reizes dienā, bet bija dienas, kad ikdienas slodze bija tik liela, ka jogai nebija ne laika, ne spēka, ne gribēšanas. Nav jājūtas vainīgam par to, ka ik pa laikam ir periodi, kad jogas prakse izpaliek dēļ citām ikdienas lietām vai treniņiem. Galvenais ir klausīties sevī un savā ķermenī, un veltīt kvalitatīvu laiku sev un sava ķermeņa pilnveidošanai. Tā var būt arī skriešana, dejošana, ciguns vai jebkas cits. Problēma ir tad, ja cilvēks vispār neatrod laiku sev vai atrasto laiku iznieko, sēžot mājās un dzerot vīnu, naktīs ballējoties vai tikai skatoties TV un ēdot par daudz un neapzināti.
Šad tad arī tas viss ir pieņemams, jo ikdienai jābūt dažādai, taču ir nedaudz bēdīgi, ja cilvēki tā vietā, lai pēc garas darba dienas, kas pavadīta pārsvarā pie datora, izietu ārā pasportot vai aizietu uz jogas nodarbību, izvēlas turpināt sēdēt kādā no vīna dzeršanas vietām, bezmērā dzerot un ēdot. Pēc tam seko sūdzības, ka nav laika sev, veselība pasliktinās, ir liekais svars utt. Tās divas stundas taču var pavadīt, darot sev labu, bet tiek izdarīta izvēle, kas šķietami ir vieglāka un relaksējošāka. Taču relaksējoši tas ir tikai īstemiņā. Ilgterimiņā sekas nemaz nebūs tik relaksējošas.
Galvenais ir klausīties sevī un savā ķermenī, un veltīt kvalitatīvu laiku sev un sava ķermeņa pilnveidosanai. Tā var būt arī skriešana, dejošana, ciguns vai jebkas cits. Problēma ir tad, ja cilvēks vispār neatrod laiku sev vai atrasto laiku iznieko, sēžot mājās un dzerot vīnu, naktīs ballējoties vai tikai skatoties TV un ēdot par daudz un neapzināti.
Šobrīd vidēji 5-6 reizes nedēļā atrodu laiku savai jogas praksei. Mans sapnis, iespējams, būtu aštangot no rītiem un vakaros nodoties ilgai un relaksējošai Yin jogai, bet pa vidu vēl paskriet, taču tad visa diena būtu jāpakārto tikai tami un atrast laiku darbam būtu pagrūti. Manā ikdienā bez jogas ļoti svarīga loma ir arī skriešanai – ir dienas, kad es tikai skrienu, vai skrējienu papildinu ar jogošanu.
Ar meditāciju ir tā, ka es ļoti reti meditēju tradicionālajā izpratnē – apsēžos lotosa pozā, aizveru acis un meditēju. Nē, ar mani tas neiet cauri! Es nevaru tā vienkārši apsēsties un atslēgt prātu. Ir bijis laiks, kad tiešām mēģināju katru dienu pasēdēt un atvēlēt pāris minūtes meditācijai šajā izpratnē, bet sapratu, ka šis meditācijas veids nav mans. Man patīk citreiz meditēt pēc jogas prakses, jo pēc tam ir vieglāk atslēgties. Citiem savukārt meditācija ir vajadzīga tieši pirms jogas prakses, jo tā palīdz savākties un sagatavoties jogai. Ja es no rīta pirms jogas prakses mēģināšu sēdēt un meditēt, tā drīzāk būs cīņa ar miegu un beigās vēl beigsies ar lēmumu doties atpakaļ gultā, nevis jogot.
Man laikam nav bijis tā, ka jogas būtu par daudz. Jā, ir bijusi sajūta, ka ir par daudz jogas vides un cilvēku, kas tikai par to vien runā kā šī asana un tā asana, bet tā nav jogas vaina, bet cilvēka ego.
Mana meditācija ir skriešana. Kad es skrienu garos gabalus, pēc kādiem 5-8 km saprotu, ka prāts ir pilnībā atslēdzies un es esmu tikai šeit un tagad, pilnībā izbaudot mirkli. Pirmajās 30-40 minūtēs galva izmaļ visu, kas pa dienu noticis, un pēc tam pilnībā atbrīvojas… Otra meditācija man ir ashtanga jogas prakse, kad savā elpā pārēju no vienas asanas otrā, koncentrējos uz elpu un drishti punktiem… Tad galva ir tīra un plūsma noved mani meditatīvā stāvoklī. Lūk, tas ir manas meditācijas metodes!
– Vai kādā brīdī ir bijis tā, ka jogas ir par daudz? Vai ar jogu var pārsātināties?
Man laikam nav bijis tā, ka jogas būtu par daudz. Jā, ir bijusi sajūta, ka ir par daudz jogas vides un cilvēku, kas tikai par to vien runā kā šī asana un tā asana, bet tā nav jogas vaina, bet cilvēka ego.
Cilvēks var nogurt no ikdienas rutīnas, kad katru dienu pēc darba jāiet uz jogu. Bet te atkal – joga nav vainīga. Vainīga ir rutīna un tas, ka neatliek laika nekam citam.
Ja cilvēks klausās savā ķermenī un jogo vai sporto apzināti, tad ar jogu nevar pārsātināties. Jā, iespējams, ja uzstādīsi sev nereālus mērķus katru dienu jogot un meditēt, tad ar to visu var pārsātināties. Bet tad tā vairs nebūs joga, bet sports, kurā ego liek kaut ko darīt.
Cilvēks var nogurt no ikdienas rutīnas, kad katru dienu pēc darba jāiet uz jogu. Bet te atkal – joga nav vainīga. Vainīga ir rutīna un tas, ka neatliek laika nekam citam.
Ir jāklausās sevī un jādara tā, lai nav par daudz, bet arī par maz lai nav. Ja liekas, ka no rīta tomēr ir vērtīgāk pagulēt, jo citādāk visu dienu nāks miegs, tad tas ir OK un to vienu divus rītus ir jāizguļas. Savukārt, ja gribas gulēt katru rītu vai katru vakaru vienkārši sēdēt mājās un neko nedarīt, tad tā jau ir problēma un jāpadomā, vai pie vainas nav dzīvesveids kopumā, vai nav kaut kas jāmaina pēc būtības.
– Kādu laiku esi kļuvusi par Rīgas centra jogas studijas "Urban Yoga" saimnieci, pārņemot tās vadību no Lienes Krauzes. Kā jūties?
Viss ir noticis tik strauji, ka man īsti nav bijis laika domāt, kā es jūtos kā studijas saimniece. Kopš atgriešanās no Jaunzēlandes, laiks aizritējis ļoti strauji un bijis pārmaiņām pilns. Kad man radās iespēja kļūt par jauno Urban Yoga īpašnieci, daudz nedomāju. Kad tad, ja ne tagad! Dzīvē viss bija saliecies tā, ka biju atvērta un gatava pārmaiņām, enerģijas un apņēmības pilna. "Urban Yoga" man ir tik mīļa! Tā ir jogas studija, kurā esmu bijusi skolotāja kopš pašiem pirmsākumiem.
Šobrīd savā ziņā hobijs ir kļuvis par darbu, par ko vienmēr esmu sapņojusi, tāpēc šo procesu mēģinu maksimāli izbaudīt.
Uztveru to kā iespēju realizēt visu, ko ceļojot apkārt esmu redzējusi un piedzīvojusi jogas pasaulē un cilvēku savstarpējās attiecībās. Man ir bijusi brīnišķīga pieredze! Un šobrīd savā ziņā hobijs ir kļuvis par darbu, par ko vienmēr esmu sapņojusi, tāpēc šo procesu mēģinu maksimāli izbaudīt. Darba ir daudz, plānu ir daudz, tikai vajag vairāk laika. Kā jau visiem! Galvenais ir atrast līdzsvaru un nepārdegt. To es apzinos!
