Jūrnieka sieva Inga: pat paralīze un vīra aiziešana mani neapstādināja

Jūrnieka sieva Inga: pat paralīze un vīra aiziešana mani neapstādināja
Foto: Privātais arhīvs

Inga Sakne ir enerģiska, skaista un stipra sieviete – izgājusi cauri ellei. "Mana dzīve ir kā meksikāņu seriāls," viņa nosaka. Augusi pie vecmāmiņas, pie kuras viņu mazotnē atstājusi mamma, viena izaudzinājusi trīs bērnus, jo vīrs, būdams jūrnieks, gandrīz nekad nebija mājās, piedzīvojusi paralīzi un ne tikai. Viņas dzīvesstāsts nav medusmaize, un sitienu ir bijis daudz.

Inga 25 gadus ir bijusi jūrnieka sieva. Tā ir smaga piedeva visam, kas ar viņu atgadījies, tomēr trīs bērni ir lielākā vērtība, kas šajā laikā iegūta, un, protams, arī mazbērni. Viņa zina, kā ir dzīvot bez mātes, kurai ir bijusi cita ģimene, taču Ingas spēks un pacietība ir ļāvusi arī viņai kļūt par šīs ģimenes daļu. Inga atklāj savu stāstu, kā pārciest grūtības, vīra aiziešanu un smagu slimību.

Atšķirtība no ģimenes

Inga ir uzaugusi Mazsalacā – mazā, gleznainā mazpilsētā. Viņu ir uzaudzinājusi omīte. "Mamma mani atstāja pie omītes, kad man bija divi gadiņi," viņa sāk savu stāstu. "Es to neatceros. Atceros sevi tikai no bērnudārza vecuma. Man ļoti nepatika iet uz bērnudārzu, jo tad mani pirmdienas rītā aizveda, mājās tikai sestdien. Atceros, ka reiz pat saorganizēju bēgšanu no bērnudārza. Tas bija rotaļu stundā laukā, bērnu laukumiņā – mēs sēdējām rotaļu raķetē un izplānojām bēgšanu. Sētā bija caurums. Tiklīdz audzinātājas uzmanība bija novērsta, mēs, pāris bērni, izlīdām pa caurumu un pa Kungu celiņu laidāmies katrs uz savām mājām. Protams, mūs vecāki atveda atpakaļ un saņēmām sodu dubultā – gan no vecākiem, gan no audzinātajām. Man bērnudārzs un bērnu laukums bija blakus mājām, un es varēju redzēt omīti, nākot no darba vai ejot uz veikalu. Tas arī bija iemesls, kāpēc bija izteiktas ilgas pēc mājām."

"Visa kreisā puse bija paralizēta. Mani pārņēma šausmas." Inga Sakne


Vēlāk, skolas gados, Ingu sākusi apciemot arī mamma. "Viņa brauca ciemos, un tie bija svētki. Zināju, ka man ir brāļi un ģimene. Tajā bija audžutēvs, bet viņš man arī patika. Tikai manis tajā ģimenē nebija," atceras Inga. "Vēlāk, pieaugot, es dažreiz braucu ciemos pie mammas un brāļiem. Tagad, pārrunājot bērnības notikumus ar brāli Maratu, viņš atceras, ka tās reizes, kad es ierados, viņiem ar otru brāli Jāni tie bijuši lieli svētki. Man arī tās bija īpašas reizes. Kā bērns bieži iztēlojos, ka mani mamma paņem pie sevis, kaut arī no omītes saņēmu lielu sirds mīlestību. Manas domas bija pie mammas, brāļiem un mazās māšeles. Tiklīdz pabeidzu vidusskolu, manas attiecības ar mammu, brāļiem un mazo māšeli kļuva ļoti tuvas. Man tas bija vajadzīgs, un es kļuvu biežs viesis mammas ģimenē, un joprojām šīs saites ir ciešas. Man bija vajadzīga ģimene, un es to arī "vācu" un esmu noturējusi ap sevi. Un vissvarīgākā vērtība man dzīvē ir un paliek mana ģimene."

Skolas, studiju gadi un avārija

Jūrnieka sieva Inga: pat paralīze un vīra aiziešana mani neapstādināja
Foto: Privātais arhīvs

"Mācījos Mazsalacas vidusskolā. Sākumskolā biju klusa, priekšzīmīga meitenīte, bet pieaugot man mainījās arī uzvedība," Inga atceras skolas laiku. Skolotāji un pedagogi viņas acīs bija zaudējuši autoritāti. "Nerātnās meitenes raksturs lauzās laukā, un tā arī ieguvu ne visai labvēlīgu attieksmi pret sevi no skolotājiem, bet mani tas nesatrauca. Skolas laikā dejoju tautas dejas, tad modernās un disko dejas. Mācījos sporta klasē. Patika un padevās tūrisms, šaušana un pat dambrete."

Pēc vidusskolas Inga stājusies pedagogos, bet tas neesot izdevies. "Tagad esmu pateicīga liktenim, ka mani no šī ceļa novirzīja. Manis izvēlētos dzīves ceļus izsit no sliedēm smagi atgadījumi. Tā arī šajā reizē – nokļuvu avārijā ar motociklu. Pēc avārijas man ārsts ieteica gadu padzīvot mājās un atmest domu par studijām. Tas man nebija pieņemams. Atkal nokļuvu omītes stingrajās ķepās. Kad jutos labāk, izvēlējos apgūt ko vieglāku – aizgāju mācīties uz frizieriem un tā arī vairākus gadus šajā jomā izglītojos. Izmācījos par plaša profila frizieri, pēc tam par stilisti. Piedalījos konkursos, piemēram, "Stils un mode"," viņa stāsta.

Bērni viens pēc otra un jūrnieka sievas liktenis

"Tā laiks paskrēja, apprecējos, piedzima pirmā meita. Laiks tika veltīts meitiņai. Pēc trim gadiem otra meitiņa un vēlāk dēls. Tā, laikam skrienot, biju kļuvusi par trīs bērnu māmiņu. Frizieres darbs, konkursi man šajā laikā bija kā hobijs. Sāku strādāt ar pusaudžiem, kuri skaitījās grūti audzināmie. Man viņi kļuva tuvi – laikam jau dēļ manas pašas rakstura iezīmēm. Viņi bija atvērti eksperimentiem, un uz frizieru šoviem mēs veidojām fantastiskas frizūras. Jauniešiem tas patika, un man ar viņu uzvedību nebija nekādu problēmu. Mūsu sadarbība bija viegla un interesanta. Īsi mati ar iekrāsotu krusta zirnekli matos, zirnekļu tīkls pa visu galvu un mazs zirneklītis sānā, trīskrāsaini mati, panku frizūras – tā mēs eksperimentējām. Tiem gadiem tas bija " traki". Bet mani pusaudži tā ieguva uzmanību, pat nokļuva presē. Pat mana mazā meita bija satrakojusies mums līdzi un nogrieza savus garos matus," Inga atceras trakos gadus.

“Mamma mani atstāja pie omītes, kad man bija divi gadiņi. Zināju, ka man ir brāļi un ģimene, tik manis tajā ģimenē nebija." Inga Sakne

"Mans vīrs bija un joprojām ir jūrnieks. Jūrā gāja 4-6 mēnešus. Mājās, augstākais, viņš bija trīs dienas. Sadzīve un bērnu audzināšana pārsvarā bija jāuzņemas vienai. Bieži dzirdēju jautājumu, vai man nav grūti – bērni, mājas. Tad man bija jāiepauzē un jāpadomā, vai man ir grūti," Inga stāsta, kā tikusi galā, būdama jūrnieka sieva. "Nē, nav, ir grūti tikai tad, kad ir grūti brīži, proti, kad bērni slimo, kad krāns saplīst un vajadzīga vīrieša roka. Ir grūti naktīs, kad bērni guļ, bet tu, būdama jauna sieviete, esi viena pati, taču tie ir tikai tādi mirkļi – ātri pārejoši, kas tikpat ātri aizmirstas. Man bija piesātināta dzīve un bērni. Skolas brīvlaikos pie manis dzīvoja brāļa bērni, jo es nestrādāju algotu darbu un man bija laiks viņus izklaidēt. Jo tas bērns, kurš dzīvoja pie manis, jutās ļoti labi lielajā bērnu pulciņā. Tā laikam arī bija tā atslēga, ka nejutu grūtības un izdzīvoju mirkļus. Dzīve, protams, nebija tik sakārtota, un liktenis pārsteidza, izdarīja savas korekcijas. Kā arī es mēģināju izvirzīt savas ambīcijas un prioritātes."

Darba dzīve, avārija un paralīze

Inga saprata, ka gribēja ko vairāk: "Man gribējās būt svarīgai – kā tagad saka, biznesa lēdijai, tāpēc sāku strādāt, bet tas aizņēma daudz mana laika. Šis laiks, kas tika veltīts naudas pelnīšanai, tika atņemts maniem bērniem. Es piesēdināju savu mammu pie bērniem – ar tekstu "neaudzināji mani, palīdzi audzināt manus bērnus", un metos darbā," Inga ir ciniska.

"Mani interesēja peļņa, jo tā bija ienesīga. Nepilnu gadu tā arī dzīvoju, bet vienu dienu viss izmainījās. Jaunākajam dēlam bija divi gadiņi, kad cietu smagā avārijā. Tas bija 10. novembris – kailsals, manai mašīnai vasaras riepas. Draudzene piezvanīja un palūdza aizvest uz servisu. Braucot no kalna, mašīna saslīdēja, ieslīdēja grāvi. Kūlenis, kūlenis, viss melns. Slimnīca. Mani uz pusgadu apturēja no visa – no naudas pelnīšanas virpuļa, atrāva no bērniem, biju kā iemesta cita pasaulē, ne manā. Visa kreisā puse bija paralizēta. Mani pārņēma šausmas. Tik daudz pārdomu, emociju. Neredzēju nākotni. Laiks bija apstājies. Vīrs, uzzinājis par avāriju, pārbrauca no jūras. Draugi no Pēterburgas ataicināja psihologu, psihoterapeitu Sergeju Kapicu, NLP speciālistu. Mēs kopīgi strādājām pie manas atveseļošanās programmas ieprogrammēšanas," smagos notikumus atceras Inga.

Jūrnieka sieva Inga: pat paralīze un vīra aiziešana mani neapstādināja
Foto: Privātais arhīvs

"Dainis, mans vīrs, bija katru dienu kopā ar mani, visu pusgadu, kad mācījos staigāt no jauna – kā mazs bērns. Spert soli pa solim. Tas bija kopīgs darbs un bez vīra atbalsta pat negribu domāt, kā būtu! Pusi no visa man palīdzēja sasniegt Dainis," Inga atceras. "Es Dainī ieraudzīju ko vairāk nekā vīru, mīļu cilvēku. Tā sākās jauna ēra manā uztverē. Man bija svarīgs laiks, ko pavadu ar bērniem, ģimeni. Par darbu pat domāt negribēju, un man arī nebija vajadzības strādāt. Mana vērtību skala izmainījās par 180 grādiem. Prioritāte bija ģimene, bērni. Arī bez sporta un vingrošanas mana dzīve nebija iedomājama. Nedrīkstēju atslābt, jo muskuļi bija jāvingrina un jānostiprina. Atsāku arī dejot. Iestājos Psiholoģijas fakultātē. Audzināju, nodarbojos ar bērniem un mācījos. Mana dzīve atkal bija apritē, bet vērsta uz citām vērtībām. Sākām daudz ceļot. Braukājām pa Baltiju un arī uz ārzemēm."

"Nekas jau dzīvē nepaliek bez sekām. Sākās nelielas veselības problēmas. Man bija smags laiks emocionāli. Gribēju vienkārši būt viena, prom no visa. Vīrs mani saprata un atbalstīja. Tā es devos uz Ameriku, uz Losandželosu. Par bailēm, iespējamām grūtībām es nedomāju. Vienkārši ļāvos notikumiem, izvērtējot, vai es to gribu un vai man to vajag. Nodzīvoju tur pusgadu. Piecus mēnešus strādāju – no pirmdienas līdz piektdienai, tad sēdos mašīnā un ceļoju līdz svētdienai. Vienu mēnesi nodzīvoju pie drauga Denverā. Tas bija cits dzīves stils, ritms, kas palīdzēja man emocionāli sakārtot sevi. Tā es sāku ceļot arī vienatnē," Inga atceras.

Pieauguši bērni un vīra aiziešana

Ingai jau ir divi mazbērniņi. Baibas meitiņai Tīnai jau seši gadi, un Diānas dēliņam nesen palika divi gadiņi: "Tie ir mani luteklīši, kuru dēļ es esmu pat bērnu atrakcijas izložņājusi un ne tikai. Dēlam Rūdolfam ir 21 gads, un, kad iedomājos, ka tas ir mans mazais dēliņš, tad saprotu, cik strauji laika ritums rit. Viss bija labi, stabili, sakārtoti, bet te mūsu ģimenes attiecības vienā dienā izjuka…"

"Dainis iemīlējās un plānoja sākt jaunu dzīvi jaunās attiecībās. Man bija sajūta, ka pamats zem kājām izrauts. Manī pamodās tāda emociju buķete, ka es pat nezināju, ka viss tas manī ir," stāsta Inga. "Protams, bija neliela depresija, asaras un viss, kas vien var būt emocionālai sievietei. Meita Baiba bija izlasījusi par skaistumkonkursu un pieteikusi mūs abas. Es arī ļāvos šai plūsmai, jo mana pašapziņa bija tuvu nullei. Ar prātu sapratu, kas notiek, bet sirds darīja savu. Sāpēja. Man šie trīs gadi pagāja kā meksikāņu seriālā – piesātinātā ar notikumiem, ceļojumiem. Tika uzmesta tāda liela dzīves cilpa."

Dzīve turpinās

"Tagad manā dzīvē visas vētras ir norimušas, un dzīve ir sakārtojusies. Bērnu audzināšanai paralēli bija arī pilnveidošanās, mācības un vaļasprieki. Un kā sieviete es izbaudīju SPA un citas sievišķīgas baudas. Ietekmējoties kopā ar paziņu Ilzi, izveidojām lauku SPA – kā sezonas pasākumu. Tā kā mūsu gadsimta cilvēkiem ir svarīgs veselīgs uzturs, dzīves stils, tad radās ideja izveidot dažus produktus. Reklamēt vēl tos nevaru, jo pagaidām tie ir izstrādes procesā, bet pēc pāris mēnešiem produkti būs pieejami veikalos. Sanāk, ka tagad skaitos uzņēmēja," Inga priecājas, ka ir atguvusies pēc smagajiem notikumiem.

Inga stāsta par saviem iedvesmas avotiem un atpūtas brīžiem: "Man patīk lasīt grāmatas. Lasu ļoti daudz. Reizi mēnesī es nopērku pāris grāmatas. Vasarā līdz krēslai varu sēdēt šūpuļtīklā un lasīt, kamēr vēl saskatu burtus. Protams, ceļot un vēlreiz ceļot. Dažreiz vienkārši gulēt pie okeāna vai jūras saulītē, neko nedomāt, bet ļauties vēja un saules glāstiem. Burvīgi. Tā ir mana atpūta. Mani iedvesmo daba, cilvēki, emocijas, pozitīva domāšana. Ir nepieciešama motivācija, un tad arī rodas enerģija. Kad iedomājos to enerģiju, kas sastāv no miljardiem cilvēku, kurus kustina enerģija, motivācija dzīvot, gribasspēks – tas ir apbrīnojami. Kāda enerģija ir bērnos, augos, dabā! Man ir svarīgi ik pa laikam būt vienatnē. Nakts vidū varu iesēsties mašīnā un braukt, vienkārši braukt. Un visbiežāk tā aizbraucu līdz jūrai. Tur arī es uzlādējos – basām kājām, tuvu dabai."

"Grūtos brīžos, kad neko negribas, es ieteiktu izlasīt un pārdomāt šīs Jura Rubeņa rakstītās rindiņas. Tik patiesi! Man palīdz: "Reiz tuksnesī dzīvoja smilšu graudiņš. Tas bija mazs punktiņš starp miljoniem citu. Kādu rītu smilšu graudiņu uzrunāja saule. "Es spīdu tikai tev," saule teica. "Kā tas var būt?" neticīgi vaicāja smilšu graudiņš. "Es taču esmu tik nenozīmīgs!" "Ja tu nebūtu kāda mīlestības vērts, tevis nebūtu vispār," atbildēja saule.""

"Mūsdienās cilvēki iedvesmu smeļas dažādos veidos. Citi grāmatās, video, citi – aprunājoties ar otru. Domāju, nav vienas receptes, jo mēs esam tik dažādi un katram savs stāsts, savi mērķi, savas motivācijas. Varbūt ir viens vienojošs aspekts. Dzīve ir ceļojums! Piedzīvojums. Un to, kāds būs šis ceļojums, nosaka mūsu skatījums uz lietām, uztvere. Ir jāiemācas visās lietās saskatīt labo. Man arī ne vienmēr izdodas, bet jo vairāk pie tā piedomāju, jo labāk izdodas," cerību pilna ir Inga.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl