Kā Lieldienas svin sabiedrībā zināmas dāmas: ieteikumi, idejas, atmiņas  (2)

Kā atzīst Gundega Skudriņa, viņas ģimenē Lieldienas ir vieni no tradicionālāk svinētajiem svētkiem: "Tā kā mans darbs saistās ar visu neparasto, oriģinālo un netradicionālo, organizējot svētkus citiem, pati tos svinus gluži citādā manierē. Meklējot līdzsvaru, būtiskākos notikumus, jo īpaši gadskārtu svētkus, atzīmēju, ievērojot latviskās tradīcijas. Tie ir svētki, kuros vienmēr cenšos būt kopā ar ģimeni, satiekoties vecākiem, brāļiem, māsām un arī draugiem."

Kā atzīst pasākumu organizatore, patiess prieks ir par garajām brīvdienām, kurās beidzot būs iespēja atlicināt laiku atpūtai. Tāpat tiks izbaudīts arī ēst gatavošanas prieks, jo, kā jau latviešiem, ir svarīgi arī galdā celt gardu cienastu.

"Protams, Lieldienas jau nenozīmē tikai kārtīgu izēšanos. Vēl lielāku prieku sniedz olu krāsošana un slēpšana, kā arī mājas izrotāšana, domājot, kā svētkus ik gadu padarīt īpašus. Gribu piebilst, ka svarīgi ir arī nepārspīlēt. Taču, šķiet, tendenci ikvieniem svētkiem gatavoties ar pamatīgām pārmērībām esam jau izslimojuši. Manuprāt, krietni skaistāk un īpašāk viss izdosies tad, ja izdarīsim mazāk, bet oriģinālāk. Turklāt ne jau cienasta vai dekorāciju un sakrāsoto olu apjomā ir mērāms prieks. Var pietikt arī ar vienu olu un vienu pūpola zaru. Ir tik dažādi dzīves stili un ceļi, ko cilvēki izvēlas iet, un neviens no tiem nav nepareizs!"

Skudriņa atklāj, ka viņu Lieldienām gatavoties ar īpašu prieku mudina bērnu gaidas. Ik reizi tiek izdomāts kas oriģināls, lai atvases iepriecinātu, tā uzburot arī īpašo atmosfēru.

"Man ļoti patīk censties radīt ko īpašu, tā iepriecinot bērnus. Protams, no darba pūriņa nāk daudz un dažādu ideju, ko izmantoju arī mājās. Piemēram, šogad mēs kafijas tasītēs liksim zaķus – tā, lai, izdzerot brokastu kafiju vai tēju, prieks būtu vēl lielāks. Krūzes dibenā smaidošie zaķi acumirklī lieks prātam kļūt priecīgākam," tā Skudriņa.

"Manuprāt, Lieldienas vispār ir tādi prieka svētki. Mēs pamazām lienam laukā no migām, sveicam pavasari. Šajos svētkos arī ir nedaudz jāpadauzās. Krāsojiet olas, slēpiet tās, kur vien varat, kaut iztiniet diegu cauri pagalmam un tad tam sekojiet, atrodot pārsteigumus! Bet, ja uz šādām aktivitātēm nenesas, brīvās dienas var izmantot arī mierīgai atpūtai. Un, ļoti iespējams, ka, laiski lasot grāmatu, atnāks arī šī Lieldienu svētku sajūta.

Domāju, tādas universālas receptes, kā svētkos gūt prieku, nav, jo katram ir sava. Kāds dziedās, cits dejos, vēl kāds lasīs olas vai šiverēsies virtuvē. Iespējams, kādai saimniecei tieši tas sagādā lielāko prieku. Arī man pašai laiku pa laikam ļoti patīk pagatavot ko gardu. Un, ja daru, tad daru, ļaujoties arī pārmērībām – svētkos taču atļauts arī drusciņ pārspīlēt!"

Arī televīzijas raidījumu vadītāja Baiba Sipeniece-Gavare Lieldienas svin latviskā garā, piebilstot, ka šajos svētkos ievēro tradīcijas un neizceļas ar pārmērīgu oriģinalitāti.

"Lieldienas ir ģimeniski svētki, kuros ikvienu aicinu būt kopā ar savējiem. Mēs izvēlamies tradicionālu pieeju šo svētku atzīmēšanai, neaizmirstot, ka tas ir arī Jēzus augšāmcelšanās laiks.

Olas parasti krāsojam sīpolu mizās, taču, ja kāds grib, var izlīdzēties kaut ar nagu laku. Katram jau tā pieeja svinēšanai ir sava, un pareizās vai nepareizās nemaz nav! Bet kopumā mūsu ģimenē lieku ekstru gan nav," teic Sipeniece-Gavare, līdzcilvēkiem svētkos vēlot pašu būtiskāko – prieku un dzīvesprieku.

Kā atzīst vides dekoratore Baiba Prindule, viņai pavasaris ir pamošanās laiks: "Es svinu pavasari kopumā, nevis tikai Lieldienas. Man tas ir laiks, kad pamostas maņas, sajūtas un iedvesma. Pati esmu dzimusi šajā trakajā augšanas un dīgšanas laikā, tādēļ to jo īpaši izjūtu. Lieldienas man saistās ar mežā iešanu, lai cik tas jocīgi nebūtu. Kopā ar papu abi dodamies paparžu zariņu un zaķkāpostu meklējumos olu krāsošanai. Ir bijuši gadi, kad par spīti sniegam ejam un meklējam.Šogad ar to nevajadzētu būt problēmām.

Kopumā Lieldienas emocionāli un fiziski man ir tāds pavasara sākums. Kad pēkšņi saule ir labākais antidepresants, tā tik ļoti spiež acīs, bet saulesbrilles negribas likt, gribas izbaudīt."

Lieldienās vienmēr esmu ar ģimeni. Braucu uz Cēsīm pie vecākiem, tad Lieldienu rītā nokrāsojam olas, paēdam brokastis un tpošamies braukt pie mammas vecākiem uz Rēzekni. Tur vēlreiz krāsojam olas, braucam uz lauku mājām, klājam galdu lielajām ģimenes pusdienām, pārrunājam vairāku mēnešu notikumus, pārēdamies omes kotletes un izdzeram pērnās ābolu sulas krājumus. Un skaļi spriežam, ka šogad atkal nesanāks laika pašūpoties un odi jau kož tāpat," smejas Baiba.

Savukārt olu krāsošanā dekoratore izmanto ģimenes no paaudzes paaudzē mantotu recepti: "Runājot par olu krāsošanu, es daru to tā, kā man iemācījuši vecāki, tā man šķiet vērtība. Samērcēju baltu oliņu ūdenī, salipinu tai apkārt papardītes, zaķkāpostus, mazus ziediņus, lapiņas, bērzu skariņas un citus mazos dabas jaukumus un visu šo ietinu sīpolu mizās un kokvilnas drāniņā, rūpīgi aptinu ar diegu un lieku lielajā katlā vārīties. To, cik ilgi tas notiek, zina tikai mamma.

Tā, iespējams, dara teju katra ģimene, bet man tā ir mana ģimenes lieta. Tad visi kopā sienam olas vaļā un minam, kuram pieder katra no olām. Necenšos mainīt un ienest jaunas vēsmas šajā procesā. Man patīk un es cienu tradīcijas. Man patīk tās kopt, un šādi kopīgi pasākumi ģimenē mani dara mierīgu. Zinu, ka katru gadu būs šādi. Visi būsim kopā, un tas rada miera sajūtu.

Kādreiz mamma glabāja manas un māsas smukāk sakrāsotās olas līdz nākošajam gadam, bet vienreiz notika loģisks process, un kopš tā laika šī tradīcija ir slēgta. Diezgan nelāgi ož gadu veca sasista ola," smejas Baiba, piebilstot arī, ka nekad neēdot olas ar sāli. "Laikam traki daudz meloju."

"Līdzcilvēkiem es iesaku Lieldienās būt kopā ar mīļajiem un atcerēties ka tās ir fantastiskas brīvdienas, ko veltīt saviem vistuvākajiem. Aizbraukt uz laukiem pie vecvecākiem, uzklāt svētku galdu, rīkot olu kaujas un uzkārt pašiem savas šūpoles, un izšūpoties līdz sliktai dūšai. Sajust, ka šajā laikā saule sāk arī sildīt. Noķert to pirmo sajūtu par kārtējo, īpašo pavasari un tad līdz ausīm nirt iekšā vasarā. Kas zina, varbūt arī samīlēties!"