Kad darbs ir sirdslieta. Kā Renāte nolēma iet omītes iemīto taciņu, cepot kūkas  (5)

Par konditori Renāte sāka strādāt nedaudz vairāk kā pirms gada, pirms tam viņa bija studējusi ēdināšanas pakalpojumu specialitātē Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumā un apguvusi šīs jomas nianses nedaudz plašākā spektrā.

Beidzot septīto klasi, Renātei jau bija skaidra vīzija par to, kas viņu sagaida nākotnē, bet deviņus gadus senais stāsts, kā viņa patiesi iemīlējās šajā jomā, lūk, ir šāds.

"Kūkas ir mana aizraušanās jau kopš 11 gadu vecuma. Kūkošana ir mana sirdslieta, hobijs un darbs kopā," iesāk Renāte.

Aktīvās jaunietes mīlestība pret saldo rosīšanos virtuvē aizsākusies jau agrā bērnībā. Kad dzīvoja laukos, Gulbenes novadā, omīte allaž priecējusi ģimeni ar kādu gardu jo gardu un klasisku meistarstiķi kūkas veidolā. "Visu bērnību es biju tajā procesā iekšā, visu laiku palīdzēju omītei. Tad es nemanot tam sāku pievērsties arī pati. Sāku meklēt receptes, jaunas kūkas, un man tas likās interesanti, tāpēc sāku to darīt arvien vairāk." Jāpiebilst, ka omītei arī vēlāk bijusi liela loma Renātes kūkošanā. Vienmēr tika prasīts padoms un viedoklis. "Dažreiz es viņu klausīju, dažreiz nē," smejoties noteic Renāte un piebilst, ka omīte, protams, priecājas par mazmeitas izvēlēto ceļu.

Pašos pirmsākumos Renātei ideja par pilnveidošanos šajā jomā šķitusi ārprātīga – tas gan vairāk tāpēc, ka pēc pamatskolas absolvēšanas skolēnu straumes plūdušas uz kādu vietējo skoliņu, kur visi tiekot sagatavoti par pavāriem utt., bet Renāte nevēlējās tā kā visi, turklāt apšaubīja arī karjeras izvēles ienesīgumu un apgūto prasmju līmeni. Tiesa, tas gan drīz vien mainījās, un Renāte saprata, ka aktīva šiverēšanās virtuvē ir viņas patiesais aicinājums. "Dzīve salika visu pa plauktiņiem, un es esmu tur, kur esmu. Un izmācījos par to, par ko kādreiz teicu, ka nekad nedarīšu!"

Pilnveidošanās šajā nozarē nebeidzas vien ar attiecīgās izglītības iestādes pabeigšanu, ir nepieciešams ik mirkli atrast jaunus veidus, kā bagātināt zināšanas. Septembrī Renāte bijusi praksē Beļģijā, mēnesi strādājot "Michelin" restorānā par pavāru. Viņa nenoliedz, ka iegūtā pieredze bija neatsverama. To novērtē ne tikai viņa, bet arī darba devēji, tāpēc domās jau plāno kādu līdzīgu pieredzes braucienu, taču visam savs laiks. "Es gribu vēl braukt sevi pilnveidot, pastrādājot dažādās vietās, redzot, kā dara citi, un pamazām to savu pieredzes lādīti pildīt, pildīt, lai pēc tam varētu atvērt kaut ko savu!"

Runājot par pašām kūkām, Renāte teic – katram cepējam ir savs rokraksts. Lai arī darbavietā viņai nākas tomēr ielikt sevi zināmos rāmjos, mājās gan viņa dod vaļu eksperimentiem! Medus kūkas, "cielaviņas", siera kūkas, visbeidzot – biskvīta kūkas, "musas", brauniji, "napoleoni" un vēl, un vēl. Renātei patīk cept!

Bet, lai arī ikdienā sanāk gatavot daudz un dažādus gardumus, viņas mīļākā sastāvdaļa nešaubīgi ir šokolāde. "Es varētu visas kūkas cept tikai ar šokolādi, jo tur ir tik daudz variāciju, kā to izmantot," runājot par savu lielāko gardumu, smaidā atplaukst Renāte. Rosīgā konditore stāsta, ka varētu un arī gribētu stundām ilgi mācīties un atklāt arvien jaunus veidus, kā grēcīgo gardumu pārvērst izcilos šedevros un ēst gardu muti.

Renāte neslēpj sveci zem pūra un ar savām kūkām priecē cilvēkus ne tikai darbā un mājās, bet piedalās arī dažādos konkursos un projektos, kas jaunietei ļoti patīkot. Viņa jau piedalījusies vairākās kūkotāju sacensībās, tomēr reiz par pašas oriģinālkūku "Upene rudzos", kura sastāv no rudzu biskvīta, upeņu balzama želejas, upenēm,upeņu vārītā krēma un biezpiena krēma, iegūta arī pirmā vieta.

Skaidrojot, ka man – cilvēkam, kurš nemaz tik ilgi neuzturas virtuvē –, tur ieejot, ikreiz viss brūk un jūk, vaicāju, kā tas ir tiem, kuriem lielākā dienas daļa aizrit tieši šajā telpā. Neskatoties uz pieredzi, Renāte teic – sanāk visādi. Tomēr spilgti atmiņā palikusi kāda kūkas cepšana ģimenē: "Tā kā mēs dzīvojam diezgan dziļos laukos, veikals nav tik tuvu. Gribēju uzcept karameļu kūku, bet nebija sviesta krēmam. Tētis strādāja pilsētā, tāpēc palūdzu viņam to nopirkt," loģisko notikumu gaitu skaidro Renāte. "Viņš atveda. Kūku uztaisīju. Tikai pēc tam pamanīju, ka tas sviests bija ar sāli! Ne jau tā, ka bišķīt, bet reāli ar sāli!" Kūku cepēja gan stāsta, ka ģimene gardumu notiesājusi, tomēr viņa gan šo neveiksmi pārdzīvot nevarēja.

Tā kā Renātei salīdzinoši reti sanāk doties uz bērnības mājām pie ģimenes, tad tajā dienā, kad viņa brauc, ģimene jau berzē rokas, lai ķertos pie kāda no našķiem, pēc kuriem visi tā noilgojušies. Īpašā cieņā ģimenē esot "cielaviņa", izpelnoties vislielākos un patiesākos komplimentus. "Pati es cenšos daudz neēst. Gatavošanas process ir tas foršākais," tikai kūku cepējiem saprotamo filozofiju pauž Renāte.

Parunājot par kūkošanu un lielo piedāvājumu gardā hobija nozarē, Renāte teic: "Es zinu ļoti daudz kūkotāju, bet, lai arī mūsu ir tik daudz, katram ir savs klientu un paziņu loks. Tomēr te liela loma ir arī sociālajiem tīkliem – "Facebook", "Instagram"… Bet kopumā – ja tev patīk tas, ko tu dari un tu to dari ar mīlestību, kaut kādā savā lokā tu "izsitīsies". Vai tas būs valsts vai pasaules mērogs – tas ir atkarīgs no tevis un tā, cik daudz tu esi gatavs darīt un ieguldīt. Es laikam nevarētu savu ikdienu iedomāties bez kūku cepšanas. Kad mēnesi biju Beļģijā, es vispār ar to nenodarbojos. Bija tā, ka es vienkārši naktīs dažreiz negulēju, jo domāju par kūku receptēm. Man bija tik grūti, ka es nevaru cept. Man likās, ka es esmu tādā kā būrītī ielikta – nevaru izpausties un darīt to, ko gribu. Es nevarētu iedomāties savu dzīvi bez kūkām. Lai gan – uz kādu laiciņu, lai novērtētu to, cik tas ir forši, noteikti jā. Vajag dažreiz tādus atslēgšanās brīžus."

Nedaudz padomājot, Renāte rezumē: "Es sev stingri esmu pateikusi, ka es darīšu to, kas man patīk. Un man ar to ir paveicies, jo es to esmu jau atradusi."

Tā kā zīmīgi, ka šodien, 24. oktobrī, Renāte svin savu vārda dienu, viņa padalās ar kādu gardu, taču viņasprāt nebūt tik sarežģītu gardumu – maršmelovu, ar ko iepriecināt arī sevi.

Lai šādu našķi celtu galdā, nepieciešams 300 ml 100% augļu vai ogu sula (piemēram, ķiršu, aveņu, smiltsērkšķu, laima, citrona, apelsīnu), 750 g cukura, 75 g ūdens, 35 g želatīna un pūdercukura apkaisīšanai.

Želatīnu lielā bļodā, kas paredzēta arī putošanai, uzbriedina ar pusi no sulas daudzuma, pārlejot to pāri želatīnam un atstājot uz 10 minūtēm. Paralēli liek karsēties katliņā cukuru, ūdeni un otru pusi sulas. Uzvāra, pavāra vienu minūti. Sāk putot želatīnu un lēnām, mazā strūkliņā lej klāt tikko uzvārīto sīrupu. No sākuma puto uz mazākajiem apgriezieniem, pēc tam palielinot miksera vai kombaina jaudu. Puto aptuveni 10 minūtes, līdz masa, izņemot putojamās slotiņas, spēj noturēt formu vismaz 2 līdz 3 sekundes.