Foto: Privātais arhīvs
Teju ikviens cilvēks kaut reizi ir aizdomājies par to, kas ir laime un kur to meklēt. Šis jautājums mūs tirda jau gadiem, un mūsdienās laime savā ziņā ir jau atšifrēta. Zinātnieki zina, kā tai tuvoties un kas to rada, bet uzņēmēji nesnauž un steidz to pārvērst precē. Lai saprastu, kas tad īsti ir laime, ko nozīmē tās industrializācija, uz sarunu aicinājām pētnieci un pasniedzēju Ievu Stokenbergu.

Ievas pamata intereses un profesionālā darbība ir saistīta ar psiholoģiju. Viņa gan norāda, ka nenodarbojas ar individuālu konsultēšanu, bet viņu ļoti interesē šī tēma. "Tā laimīgi ir sagadījies, ka man ir tāda profesija, kurā man ir iespējams šo interesi apmierināt. Man ir tāds darbs – pētīt, uzzināt un dalīties ar citiem." Ieva strādā Latvijas Universitātē, veicot pētījumus, meklējot izskaidrojumus un daloties savās zināšanās ar studentiem un kolēģiem.

Par to, kas ir laimes industrializācijas fenomens, viņa stāstīs arī forumā "Līdere", kas notiks 18. maijā. Šajā rakstā ar Ievu runājām ne tikai par laimes pārvēršanu precē, bet arī par to, kas vispār ir laime, vai tā ir iedzimta un vai to var iemācīties. Tāpat Ieva piekrita pastāstīt, kur radusies viņas vēlme izzināt un kāpēc viņu saista pētījumi par laimi.

Laime vienmēr ir bijusi cilvēku dienaskārtībā

"Mēs visi, ikviens, tiecamies pēc laimes, lai arī kā mēs katrs to saprotam. Ļoti vienkāršā valodā – tas nozīmē, ka es jūtos vairāk apmierināts, nekā neapmierināts," skaidro Ieva, "un cilvēkiem lielākoties ir tendence vērtēt sevi virs vidējā." Tāpat laimi raksturo tas, cik daudz pozitīvu izjūtu cilvēkam ir – cik bieži viņš izjūt prieku, lepnumu, gandarījumu, piepildījumu, piederību, pieķeršanos, patīkamu satraukumu, atvieglojumu.

"Vienā vārdā sakot, cik daudz man ir šo pozitīvo emociju – balansā ar, jā, reāli pastāvošām – mēs tās nekur neizslēdzam – negatīvajām emocijām, piemēram, bailēm, uztraukumu, bēdām, dusmām un nožēlu, un nepatiku," rezumē laimes pētniece. Viņa norāda, ka laime ir tas, kādas ir cilvēka emocijas un sajūtas un kā cilvēks savas sajūtas novērtē, iekļaujot dažādas dzīves jomas.

Ieva stāsta, ka laime cilvēkus ir interesējusi vienmēr. "Arī filozofu darbos jau no senseniem laikiem mēs varam atrast šo sasaisti." Laiku pa laikam interese par šo tēmu ir kļuvusi lielāka, bet 2000. gadu sākumā laimei sāka pievērsties vēl vairāk. "Arī no ekonomiskas perspektīvas sāka skatīties, saprotot, ka tas, kā cilvēki jūtas, ļoti spēcīgi ietekmē to, cik labi viņi spēj funkcionēt. Tā nav tikai privāta darīšana."

Tad, ja cilvēki ir laimīgāki un optimistiskāki, viņi spēj novērtēt lietas ilgtermiņā. Kad cilvēki to aptvēra, laimi sāka pētīt daudz intensīvāk. Līdz tam varēja sacīt, ka laime ir katra cilvēka privāta darīšana, bet pašlaik ir pieaugusi ne tikai izpratne par to, bet arī spiediens būt laimīgam, kā arī cilvēka laime kļuvusi par visas sabiedrības, ne tikai vienas personas, problēmu.

Kad cilvēka pamatvajadzības ir nodrošinātas, laime kļūst par preci


Foto: Shutterstock
Runājot par laimi pasaulē un dažādos tās reģionos, cilvēki bieži iedomājas par laimes saistību ar materiālo nodrošinājumu. Ieva norāda, ka tā ir ļoti spēcīga, bet līdz zināmai robežai. Cilvēks, kas cieš no bada, būs laimīgs par ēdienu, valstīs, kur ir zemāks ienākumu līmenis, materiālās vērtības bieži ir saistītas ar laimes izjūtu. "Bet, ja mēs runājam par to valstu grupu, kurā dzīvojam arī mēs, šī sakarība vairs nav spēkā," norāda Ieva.

Tad, kad cilvēkam visas pamatvajadzības ir nodrošinātas, ar tā pieaugumu viņam nepietiek, lai izjustu laimi. Ir valstis, kur cilvēks jūtas laimīgs, ja ir paēdis, viņš un viņa tuvinieki ir drošībā un pastāv jebkāda cerība uz labāku dzīvi, bet Latvija nav šo valstu vidū. "Rietumvalstu vidū mēs varam teikt, ka, jā, pati laime kļūst par mērķi – kaut ko tādu, ko mēs redzam atsevišķi. Un tas nav ne labi, ne slikti. Tas vienkārši tā ir – un būtu muļķīgi to noliegt." Speciāliste norāda, ka mūsu mērķis noteikti nav kļūt nabadzīgiem, lai būtu, par ko priecāties.

Runājot par laimi Rietumu pasaulē, priekšplānā izvirzās citas lietas, nevis pamatvajadzības, un, tā kā ir zināmas neskaitāmas lietas, kas to var vairot, ir pieejami arī ļoti dažādi pakalpojumi. Un tad rodas jautājums – kam vajag, lai es būtu laimīgs? Tāpat var rasties šaubas par to, kam tas ir vajadzīgs – man pašam vai visiem tiem cilvēkiem, kas vēlas kaut ko pārdot, lai es būtu laimīgs.

Programmas, kā kļūt laimīgam, var būt dažādas, un arī to cena ir atšķirīga. "Pakā pērkot, individuāli, grupās, ilgtermiņā, īstermiņā – piedāvājums ir visdažādākais. Latvijā mēs to tik ļoti neizjūtam," stāsta Ieva, norādot, ka bažas par to, vai tas vispār ir tā vērts, ir saprotamas. "Ja mums kaut ko ļoti mēģina pārdot, tad, protams, mēs paliekam aizdomīgi – kas tas tāds ir?"

Produkti, kas radīti, lai vairotu cilvēku laimi, var būt ļoti dažādi. Tās var būt gan dzīvesstila lekcijas, gan stresa pārvaldības apmācība, dažādas grāmatas, apzinātības kursi un citi. "Ir visdažādākie ceļi." Ieva tendenci pārdot produktus, kuru uzdevums ir vairot laimi, sauc par laimes industrializāciju. "Produkts ir nevis laime, bet ceļš uz to," viņa skaidro, "ļoti dažāds, ārkārtīgi dažāds. Būtu ļoti naivi teikt, ka visi šie ceļi ir vienlīdzīgi."

Piemēram, runājot par fizisko pašsajūtu, speciāliste min, ka daudziem cilvēkiem trūkst fizisko aktivitāšu. Tām nodoties var ikviens, netērējot līdzekļus, bet sporta klubi šo iespēju piedāvā par maksu. Vai klubu īpašniekus var tajā vainot? Ir ļoti daudz mehānismu, kas palielina iespējamību, ka cilvēks patiešām kaut ko sāks darīt, lai justos labāk, piemēram, tas, ka viņš apzinās, ka ir iztērējis līdzekļus, treneru atbalsts vai arī identitātes saistīšana ar konkrētu vietu vai nodarbību.

Laimi nosaka gēni – visi nevar būt vienlīdz pozitīvi


Foto: Shutterstock
Cilvēka izvēle izmantot kādu no šiem pakalpojumiem nepadara viņu par industrializācijas vergu, skaidro Ieva. Viņa gan norāda, ka cilvēkam ir jāspēj atrast to ceļu, kas viņam patiešām palīdz justies laimīgam. "Ir vērts pievērst uzmanību tam, kas ir tās lietas, kas strādā un kas nestrādā. Es noteikti neuzņemšos soģa lomu, tas nav manos spēkos – norādīt, kas ir tas, kad darbojas."

Cilvēkiem, kas kopumā vēlas būt apmierināti, Ieva iesaka izmēģināt dažādas lietas, kā arī paturēt prātā to, ka 50 procentus no laimes sajūtas nosaka ģenētika. "Tas ir kaut kas, ko mēs nevaram mainīt, nevaram izvēlēties. Mēs tikai varam pēc iespējas labāk atpazīt un pieņemt." Tas nozīmē, ka daļai cilvēku ir vairāk jāstrādā, lai justos laimīgi, kamēr citiem pozitīvā domāšana šķiet dabiska un vienkārša. Tiem cilvēkiem, kas dabiski nejūtas tik laimīgi, just prieku un vairāk saskatīt labo ir jāiemācās.

Daļai cilvēku vienkārši ir tendence biežāk un intensīvāk just pozitīvas emocijas. "To var novērot temperamenta līmenī zīdaiņiem, jo ir tādi mazulīši, kuri paši no sevis ir gatavi smieties, bubināt... Tu viņam parādi divus pirkstiņus, viņš līksmojas kā saulīte un ir gatavs priecāties. Un ir bērniņi, kurus sasmīdināt vai iepriecināt ir diezgan grūti." Aicinot cilvēkus būt pozitīviem un priecīgiem, ir jāpatur prātā, ka ne visiem tas ir vienlīdz vienkārši. Jāpiebilst, gan, ka cilvēkiem, kas ir negatīvāki, ir labāka reakcija, sevi aizsargājot. "Viņiem ir lielākas izredzes izdzīvot grūtos laikos," teic speciāliste.

Laimi var iemācīties, tikai jāzina, kā to izdarīt


Foto: Shutterstock
Tomēr sacīt, ka cilvēka laime ir pilnībā iedzimta, nevar. To ietekmē arī citi faktori, piemēram, ļoti lielas pārmaiņas un pārdzīvojumi. Ar šādiem laimes sajūtu ietekmējošiem faktoriem cilvēks parasti tiek galā diezgan ātri – gada laikā. "Apmēram 10 procentus no tā, kāda ir mūsu laime, izskaidro dažādi ārēji ar laimi saistīti apstākļi," skaidro Ieva. Šie apstākļi ir saistīti ar veselību, nodarbinātību un personīgiem pārdzīvojumiem.

Savukārt 40 procentus ir iespējams izskaidrot ar domāšanas veidu un sevis novērtēšanu. "Ja mēs runājam par laimes industrializāciju, šī tad faktiski ir tā daļa, ar ko tā nodarbojas," viņa norāda. Šie 40 procenti ir daļa, ko ikviens cilvēks var ietekmēt. Viens no veidiem, kā veidot pozitīvāku attieksmi pret dzīvi, ir apzinātības trenēšana, bet tikai tad, ja tas netiek darīts depresīvā dzīves periodā. "Tas ir nopietns faktors, ko bieži vien nepasaka," viņa piebilst.

Cilvēku pašsajūtas uzlabošanai un laimes vairošanai tiek piedāvāti arī dažādi uzmanības treniņi, kas ļauj pārvaldīt savu uzmanību, pieslēgties konkrētajai vietai un laikam, nodalīt darbu no brīvā laika, vienu aktivitāti no citas. "Piemēram, ja es eju pa parku, es visu savu uzmanību veltu tam, kas notiek man apkārt parkā, jo ir ļoti vienkārši uzturēties parkā, bet būt darbā," Ieva norāda, piebilstot, ka uzmanības fokusēšana ir ļoti cieši saistīta ar tehnoloģiju lietošanu, jo cilvēki tālruni un citas ierīces, lai pārbaudītu e-pastu vai apskatītu citas lietas, nereti izmanto neapzināti.

Tāpat cilvēki mācās atpazīt ļaušanos nekonstruktīvām domām, lai spētu tās arī kontrolēt. Ir jāmācās arī atpazīt un saprast, kā tas, ko cilvēks dara pašlaik, palīdz viņam virzīties uz kādu ilgtermiņa mērķa, kā arī jānovērtē viss labais, kas viņam ir. Kā vienu no veidiem, kā trenēt savu uzmanību un mācīties pamanīt labo, viņa iesaka vienkāršu vingrinājumu: "Katras dienas vakarā der pierakstīt vai kādam pateikt, fiksēt, kas ir tās trīs labās lietas, kas šodien notikušas." Tām nav jābūt ļoti nozīmīgām lietām, tas var būt arī kāds sīkums, piemēram, tas, ka nenokavēji vilcienu vai redzēji skaistu skatu. Šo vingrinājumu nevajag pildīt nepārtraukti – laiku pa laikam divas vai trīs nedēļas pēc kārtas seko līdzi labajam, kas notiek tavā dzīvē.

Ieva norāda, ka ir cilvēki, kam šķietami nepalīdz neviens vingrinājums laimes vairošanai. Tā patiešām varot būt, jo netrūkst cilvēku, kam ir depresija, bet kas par to nezina. Viņa aicina cilvēkus, kas nejūtas laimīgi, nekautrēties un meklēt palīdzību. "Šīs pašpalīdzības tehnikas nevar atrisināt visu. Tās palīdz pārsvarā veselīgiem indivīdiem. Labā ziņa ir tā, ka tās pārsvarā palīdz tiem cilvēkiem, kuri pēc dabas ir ar augstāku raizēšanās līmeni." Cilvēkiem, kas jau tāpat ir pozitīvi, šīs tehnikas palīdz mazāk, bet tiem, kas biežāk jūtas nelaimīgi, tās ir vērts mācīties un praktizēt.

Turklāt pētījumi rāda, ka šīs tehnikas nav jāpraktizē visu dzīvi – ir labi tās mainīt un izmantot periodiski. "Tie ir kā vitamīnu kūre," piebilst Ieva.

Runājot par to, kas vēl palīdz vairot laimes izjūtu, speciāliste norāda, ka no laipnību izrādīšanas vairāk iegūst cilvēks, kas ir jauks pret apkārtējiem, nevis tas, pret kuru laipnība ir izrādīta. Ieva arī atgādina, ka prieka un pozitīvu emociju tēlošana nepalīdzēs – ir svarīgi sevi pieņemt tādu, kāds tu esi, arī tad, kad jūties noskumis vai noguris. Arī negatīvajām emocijām ir nepieciešams ļauties – kaut vai uz piecām minūtēm. Tas palīdzēs emocijas pārdzīvot un ātrāk atkal justies labi.

''Mani vienkārši interesēja tas, kāpēc cilvēki domā tā, kā viņi domā''


Foto: Shutterstock
Taujāta par ceļu uz laimes pētniecību, Ieva noteic, ka viņai ir ārkārtīgi paveicies: "Es, varētu teikt, esmu bijusi tādā labā straumē. Es esmu uzaugusi laimīgā ģimenē un valstī, kurā nav kara un bada. Es tiešām novērtēju to, ka man ļoti lielā mērā ir paveicies ar sākuma izejas punktu." Ieva norāda, ka cilvēkiem, kas ir uzauguši laimīgā ģimenē, ir tendence biežāk pašiem tādas veidot – tas nav tikai viņu nopelns, jo būtiski ir tas, kādos apstākļos viņi ir auguši, kādi ir bijuši viņu vecāki un kādi ir viņu gēni.

"Es no mazām dienām esmu augusi tādā vidē, kurā ir ļoti atļauts domāt katram pašam," atceras Ieva. Viņa atceras, ka tēvs ir viņu izaicinājis domāt un analizēt, ļāvis pašai meklēt argumentus un pierādīt savus atklājumus pat tad, ja pieaugušajiem viņas jaunatklājumi jau sen bijuši zināmi. Tāpat ģimenē viņa ir pieredzējusi to, cik liela vērtība ir savstarpējās attiecības.

Interese par psiholoģiju parādījusies jau diezgan sen: "Mani vienkārši interesēja tas, kāpēc cilvēki domā tā, kā viņi domā, kāpēc viņi pieņem tādus lēmumus." Tajā laikā psiholoģija bijusi ļoti jauna nozare un uz studijām šajā jomā bijis ļoti liels konkurss, bet Ieva to izturēja un uzsāka studijas. "Tur pat nebija nekādu variantu," viņa piebilst.

Ieva ir ļoti pateicīga par to, ka studiju laikā tika apgūta ne tikai mācību programma, bet studentiem ļoti mērķtiecīgi mācīts veidot koleģiālas attiecības. Universitātē viņa satikusi arī savus labākos dzīves draugus.

Viņu interesē trīs tēmas: humors, seksualitāte un laime. "Seksualitāte bija pirmā, kas atnāca, jo tajā laikā es arī paralēli sāku strādāt kā jauniešu konsultante biedrībā "Papardes zieds"." Arī šeit gūto pieredzi Ieva ļoti novērtē, jo biedrībā viņa iemācījās to, ko nozīmē vadīt grupas, kā strādā neformālā izglītība, ko nozīmē koordinēt brīvprātīgo cilvēku darbu.

"Akadēmiski es pievērsos tēmai par humoru." Tas notika laikā, kad pozitīvās psiholoģijas vilnis vēl tikai sākās, līdz tam tika pētīti galvenokārt traucējumi un problēmas, nevis veidi, kā palīdzēt cilvēkiem būt laimīgākiem. Ieva norāda, ka humors ir ļoti spēcīgs mehānisms, kas ietekmē cilvēkus, bet kas ne vienmēr ir pozitīvs. Ieva humoru pētīja teju 10 gadus, arī doktora disertācija viņai bija saistīta ar šo tēmu.

Ieva norāda, ka humors ir arī viena no laimes pētījumu šķautnēm. Laimi nereti saista ar veselību un labklājību. Ievu interesēja, kādi mehānismi darba vidē palīdz cilvēkam justies labāk un kas palīdz viņam neizdegt. Apkopojot secinājumus par savu darbību gan akadēmiskajā, gan citās jomās, Ieva norāda, ka ir ļoti priecīga par to, ka viņa var mācīties, izzināt un ar savām zināšanām dalīties.

"Es gribu saprast, kā ir, un dalīties ar citiem. Un tas, kā ir, nav akmenī iecirsts. Tas atkarīgs, no kuras puses skatāmies, un ir ļoti svarīgi, ka tā ir daļa no zinātnes darba, ka tas mainās. Ir svarīgi visu laiku sekot līdzi un kritizēt, iekšēji meklēt pretrunas, izprast, kas tad ir tie procesi, kas mums ļauj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ļauj piepildīt to, kas mēs esam," noteic Ieva, uzsverot, ka viņai ir svarīgi ne tikai izzināt, bet arī dalīties.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!