Foto: Shutterstock
Gadu mijā ir tik ierasts "savilkt bilanci", lai izvērtētu paveikto un nospraustu jaunus mērķus nākamajam gadam, ka neviens pat neapšauba nepieciešamību to darīt. Vieni savu gadu novērtē pēc panākumiem profesionālajā jomā (realizētie projekti, sasniegtie pārdošanas apjomi, kāpiens pa karjeras kāpnēm), otri priecājas par labajiem notikumiem privātajā dzīvē (nosvinētas kāzas, piedzimis bērns, sastapta jauna mīlestība), bet vēl citi apsveic sevi ar uzlabojumiem dzīvesveidā (atmesta smēķēšana, noskriets maratons, uzsākta sportošana). Tās visas ir jomas, kas vislielākajā mērā veido mūsu dzīves saturu un labsajūtu.

Nekad neesmu bijusi pārāk laba plānotāja un nosprausto mērķu realizētāja, turklāt plānošanas un rezultātu sasniegšanas process man nereti rada vairāk stresa nekā prieka. Ja atskatos uz aizvadīto gadu, dažus no pašas izvirzītajiem mērķiem esmu izpildījusi ar uzviju, bet citus – tikai vārgi iekustinājusi, visu gadu "raustoties" no atskaites punkta gada nogalē. Tāpēc šoreiz es rīkošos citādāk. Iesoļojot jaunajā gadā, neizvirzīšu sev nevienu mērķi.

Savu labsajūtu mēru pieredzes kvalitātē. Man ir svarīgi satiktie cilvēki, izrisinātās sarunas, piedzīvotie saullēkti un saulrieti, un mirkļi starp tiem, kas bijuši piepildīti ar dzīvotprieku, lai ko es darītu. Savas dzīves jēgpilnību mēru sajūtās, un tāpēc tieši tās būs manas spožākās vadugunis nākamajā gadā. Vai, tiecoties realizēt mērķi, mēs patiesībā nedzenamies pēc sajūtām, ko sniegs tā sasniegšana? Tieši vēlmes taču ir mūsu rīcības galvenais dzinulis! Tāpēc, domājot par nākamo gadu, es nevaicāšu sev, ko vēlos sasniegt. Es ieklausīšos sevī, lai apzinātos, ko vēlos izjust, sajust un piedzīvot.

Un patiesībā atbilde ir pavisam vienkārša – es vēlos justies labi. Mana prioritāte ir labsajūta. Nākamajā gadā vēlos darīt un pieredzēt visu to, kas man vienkārši ļauj justies labi! Es vēlos darīt lietas, kas iepriecina un iedvesmo – bez spiediena un stresa, ko parasti "iegriež" mērķu izpildei nepieciešamie nosacījumi un nospraustie termiņi. Tas nenozīmē, ka man nav nekādu ambīciju vai to, ka nekad nestrādāšu "ar melnu muti". Arī es savu reizi atrotīšu piedurknes, lai paveiktu paveicamo, taču darīšu to ar prieku, savu kvēlāko vēlmju vadīta. Es vairs nemocīšu sevi, cenšoties realizēt kādu mērķi līdz konkrētam datumam. Tā vietā raudzīšu, lai, piemēram, projekts, pie kura strādāju, būtu caurcaurēm lielisks, un "palaidīšu" to tad, kad tas būs patiesi gatavs.

Mērķi, kas nenāk no sirds, bieži rada nevajadzīgu spriedzi un sēj uztraukumu. Akla sekošana šādiem mērķiem mēdz nogurdināt un iztukšot. Savukārt sekojot tam, pēc kā patiesi alkst mūsu sirds, atbrīvojas milzīga radošā enerģija un piedzimst jauna līmeņa motivācija, kas sniedz lielāku brīvības izjūtu un reizēm palīdz gāzt vislielākos kalnus, turklāt bez atskaites punktiem. Vairs nevienam nekas nav jāpierāda, tai skaitā – arī sev. Vairs nekur sevi nav jāstumj un jāgrūž, ir tikai spēcīga vilkme. Justies labi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!