Foto: Privātais arhīvs

Mīlestība, ko dot, ego, ko apslāpēt, pacietība, ko iemācīties, sieviete, kuru sevī nekad nepazaudēt. Tās ir mākslinieces un rotu zīmola Loop dibinātājas Ievas Drāznieces šī brīža laimes formulas. Mūsu sarunā viņa atklāj gan to, kā jūtas bērns, kurš radošumu sevī iezīdis jau ar mātes pienu, gan to, kā iemācīties sevi mazliet pieradināt. Tā, lai dzīvot izdotos baudpilnāk.

Kā tu raksturotu savas izjūtas pašreizējā dzīves posmā? Kuras tēmas tev ir aktuālas kā sievietei, kā mammai, kā radošai personībai?

Meditācija, veselība, laiks sev – tas, kas tik viegli izslīd no rokām! Ikdienas prioritātes ir tik savāda lieta, jo mums ir pienākumi pret citiem... Bet kā ar sevi? Dzīvē ir posmi, kad atslābsti un apzinies, cik svarīgi ir atvēlēt laiku arī sev.

Šobrīd rūpējos par divām mazām meitiņām, kurām ir trīs un pieci gadi, daru savu darbu un mēģinu rast laiku arī sev, mācoties atbildīgāk izturēties pret sevi, kā arī palūgt palīdzību, ja tā nepieciešama. Laiks ir tas, ko izjūtu kā vislielāko dārgumu – gan vērojot, kā meitas aug, kā vecāki aiziet, kā attiecības mainās. Laiks ir tagad un šeit, tas jāizdzīvo atbildīgāk, kaislīgāk, krāsaināk, drosmīgāk un kvalitatīvāk.

Sievietes dabā ir spēcīga tendence dot, taču viņai ir jāiemācās arī palūgt un saņemt. Piemēram, lai vīrietis sievietei gribētu dot, viņai ir jāiemācās palūgt. Meitenēm un sievietēm (un jebkuram cilvēkam) ir arī jālūdz un jāmāk paņemt sev. Vienalga – saules enerģiju, laiku sportam, laiku izklaidei, savai veselībai vai labai grāmatai. Došanai un ņemšanai jābūt balansā. Tikai dodot, mēs izdegam gan kā radošas personības, gan kā sievietes, gan kā mammas.

Tu nāc no ģimenes, kurā radošuma ir pārpārēm (Ievas mamma ir modes dizainere Ingrīda Drāzniece, bet tētisnesen aizsaulē aizgājušais fotogrāfs Aivars Drāznieks – red.piez.). Kā tas ietekmējis tevi kā personību?

Esmu tāda, kāda esmu, pateicoties vecākiem. Manuprāt, gēni un dzīvesveids ļoti ietekmē personību – kādi izaugam, kā izskatāmies, ko ēdam un ko domājam. Iespējams, manu vecāku dzīvesveids ir bijis ļoti margināls. Viņi tik pašaizliedzīgi nodevās savam radošumam un tik daudz strādāja, lai apmierinātu savas radošās ambīcijas, pabarotu ģimeni un nodrošinātu bērniem visu nepieciešamo!

Sievietes dabā ir spēcīga tendence dot, taču viņai ir jāiemācās arī palūgt un saņemt. Piemēram, lai vīrietis sievietei gribētu dot, viņai ir jāiemācās palūgt. Meitenēm un sievietēm (un jebkuram cilvēkam) ir arī jālūdz un jāmāk paņemt sev.
Ieva Drāzniece

Skatoties šodienas acīm un pati būdama mamma, neko nepārmetu saviem vecākiem, bet mācos no viņiem. Lai cik daudz darba būtu vecākiem, ēdiens, jumts virs galvas un mīlestība bērniem ir vissvarīgākais. Tāpat – kopā būšana un kopā darīšana. Bērniem vajag sajust vecāku klātbūtni.

Man deva daudz brīvības. Būtu gribējusi noķert vairāk mirkļu kopā, piedzīvot dažādas pieredzes, jo tikai tās sajūtas ieliekam savā atmiņu blokā un savā emociju albumā, ar kuru azotē dzīvojam tālāk, no kura smeļamies stāstus saviem bērniem. Manām meitām ļoti patīk stāsti no viņu bērnības un ļoti patīk kopīgi piedzīvojumi, kas ļoti iedvesmo uz ilgu laiku!

Radošums iedzimst vai to tomēr var iemācīties?

Radošums, manuprāt, ir katrā cilvēkā. Ir svarīgi apzināties, kas katram padodas vislabāk. Vai tās ir vakariņas ģimenei, vai ziedu izkārtojums vāzē uz galda, vai drēbes un aksesuāri, ko izvēlies vilkt ikdienā. Vai tā ir zīmēšana, fotografēšana vai kāds cits hobijs. Radošumu, protams, spēcīgāk jūt ģimenēs, kurās tas ir bijis pamats. Radošums, manuprāt, ir mīlestība – kad tu atdod no sevis visu, kas tevī iekšā, jo zini, ka apkārtējie nepārjautās, neapspiedīs un tu vari būt tu pats. Radošumam nav robežu, īpaši, ja nāc no radošas ģimenes. Mēs visi esam mākslinieki vai amatnieki un savā būtībā radām tik daudz ko katru dienu, visu dzīvi!

Svarīgi, lai savu lietu darām ar lielu mīlestību un pašatdevi – tad citi mūsu radīto uztvers kā kaut ko īpašu. Radošumu veicina arī atzinība, uzslava, cieņa, atvērtība un atbilstošu apstākļu nodrošināšana.

Radošums, manuprāt, ir mīlestība – kad tu atdod no sevis visu, kas tevī iekšā, jo zini, ka apkārtējie nepārjautās, neapspiedīs un tu vari būt tu pats. Radošumam nav robežu.
Ieva Drāzniece

Arī bērnu spēles ikdienā, ko manas meitas uzbur savā iztēlē, ir radošums. Es kārtoju māju dažas reizes nedēļā, bet nekādā gadījumā nelieku sakārtot viņām katru spēli uzreiz pēc spēlēšanās. Jo tas ir process. Dažbrīd tas ir iesākts, un tam būs turpinājums. Līdzīgi kā ar gleznu – kad tā būs pabeigta, zina tikai pats mākslinieks.

Kas atver un rosina radošumu tevī pašā?

Ikdienā mani iedvesmo manas draudzenes. Kāds, kuram ir īpašs matu griezums, labi uzrakstīta grāmata, joga, meditācija, burvīga atmosfēra mājās, lieliska mūzikas izvēle, mīlestība uz sportu, veselīgas ēšanas paradumi, kaisle uz deju, mīlestība uz saviem bērniem un tā tālāk. Radošums manā dzīvē ir bijis no dzimšanas brīža, to sajūtu un par to pateicos. Tā ir drosme darīt lietas tā, kā tu sajūti, nevis baidīties, pakļauties un ierauties sevī. Tā ir uzdrīkstēšanās būt pašam, būt brīvam. To nedrīkst apspiest ne vecāki, ne ģimene, ne draugi!

Nesen pievienojos Madara Cosmetics komandai. Manuprāt, šis zīmols ir gan radošs, gan drosmīgs, lai realizētu šādus sapņus un ambīcijas.

Vai uz dzīves pārbaudījumiem spēj paskatīties kā uz izaugsmes iespējām? Pavisam nesen mūžībā aizgāja tavs tētis. Kādu iespaidu atstājis šis pārdzīvojums?

Tā dzīve mani māca... Spēcīgi un nepārprotami. Uzņemties pašai atbildību par savu daļu padarītā vai nepadarītā, pateiktā vai nepateiktā. Un pieņemt, ka viss mainās. Ka tam ir savi iemesli. Savs mērķis.

Reiz, kad tuvam draugam aizgāja tētis, es ļoti pārdzīvoju. Nezināju, kā palīdzēt, kā pietuvoties… Klausījos Oļega Torsunova audio lekciju, kurā viņš stāstīja par likteni. Par dzīves kalniem un lejām, ka bieži veģetējam posmā, kad dzīvē viss iet uz augšu vai mūsu likteņa līnija ir augšā, un tikai tad, kad tā slīd uz leju un esam pašā apakšā, atsākam domāt un attīstīties. Tikai lejupslīdes posmā mēs kaut ko iemācāmies un izprotam, kas ir vērtīgs. Tā ir mūsu dzīves patiesā vērtība un mērķis – garīgā attīstība.

Jau nepilnu gadu es to apzināti izjūtu un pieņemu kā savas dzīves izaicinājumu, īpaši brīžos, kad sāp, ir grūti, gribas pačīkstēt vai ieslīgt asarās. Tam visam nav lielas nozīmes, to var darīt, bet tas nepalīdz. Palīdz, ja es pieceļos, mācos un eju uz priekšu, paplašinot savu komforta zonu. Taču bez iedvesmas un draugiem to darīt ir grūti. Gluži vienam iet pa dzīvi nav reāli. Līdz tādam apziņas stāvoklim es vēl neesmu nonākusi.

Kad tuvam draugam aizgāja tētis, pārdzīvoju. Nezināju, kā palīdzēt, kā pietuvoties… Klausījos Oļega Torsunova audio lekciju, kurā viņš stāstīja par likteni. Par dzīves kalniem un lejām, ka bieži veģetējam posmā, kad dzīvē viss iet uz augšu vai mūsu likteņa līnija ir augšā, un tikai tad, kad tā slīd uz leju un esam pašā apakšā, atsākam domāt un attīstīties.
Ieva Drāzniece

Bet, runājot par manu tēti... Viņš ir liels cilvēks – ar savām vājībām un kaislībām. Tas, ko viņš devis mums, katram nozīmē ko citu. Katram no mums ir bijusi sava pieredze un savas sajūtas. Man tā bija bērnība, ko, protams, atceros epizodiski. Atceros arī pēdējos mēnešus, pirms viņš aizgāja, kā ļoti ģimeniskus mirkļus. Pavadījām kopā dažus vakarus mēnesī, kad viņš ciemojās mūsmājās – spēlējām spēles ar meitām un opi, gatavoju viņam rīta kafiju un brokastis. Viņš zināja, ka viņa laiks ir beidzies un parūpējās emocionāli, lai esmu tam gatava. Ar dažām dienām mēnesī tētis atgrieza daudzus gadus, kuros nebijām tikušies vai reti sazinājušies. Noslēdzās tāds kā aplis.

Pietrūkst viņa... Likās, ka atkal sadraudzējāmies, un meitenes iepazina opi. Taču, kā kādā koncertā minēja Kārlis Kazāks, pieķeršanās mums neļauj izdzīvot šodienu, ja mēs turamies pie tā, kas ir aizgājis.

Kur šādos dzīves posmos smelies dzīvesprieku? Kas tev dod spēku?

Tā var būt pastaiga vai brauciens ar divriteni pilsētā. Mani iedvesmo saules gaisma, svaigs gaiss, fotografēšana. Vējš, dabas spēks un klātesamība. Vasarā – būšana pie jūras vai okeāna, horizonts, viļņi, sērfa dēlis. Ziemā patīk distanču slēpošana un snovbords. Nesen, pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma, atkal uzkāpu uz slaloma slēpēm. Patika pārgājiens Ķemeru purvā ar sniega kurpēm – tik ļoti būt dabā un vietā, kur ikdienā nekad neaizietu.

Mājās iedvesmo svaigs gaiss, kas ieplūst pa atvērtu logu, iespēja izstaipīties, atmosties ar jogu, vīraka smarža un mūzika. Iedvesmo mīlestība un ģimene, kuru ļoti patīk lutināt ar gardām brokastīm. Īpaši iedvesmo manu mazo meitiņu smaids un sajušanās laimīgai.

Ārpus mājām nedaudz virs zemes paceļ tikšanās ar draugiem, laba enerģijas apmaiņa un mīļums, koncerti, izstādes. Patīk dāvināt un saņemt ziedus. Trauksmainajā dienas ritumā dažkārt iedvesmot var spontāna pastaiga dažu kvartālu garumā kopā ar draudzeni. Ir bijuši atsevišķi mirkļi un vietas, kā arī cilvēki, kuri ir kā mūžīgs atgādinājums par burvīgu un harmonisku jušanos.

Mans sirdscilvēks ir draudzene Kristīne Garklāva, viņas ģimene un bērnības mājas, kurās vismaz reizi gadā ciemojos – nu jau ar saviem bērniem. Tā vide un kopā būšana tik ļoti harmonizē un attālina no realitātes… Maģiskā dabas klātesamība un saplūšana ar to. Ir daudz emocionālu mirkļu, kas tur piedzīvoti: vakars uz terases divatā ar tēju vai vīnu virs dārza, kur klusi čalo strauts… Saulrieta atblāzma, zvaigznes un meiteņu sarunas. Vai rīta kafija tikko ausušas saules siltajā gaismā pēc atsvaidzinošas rīta peldes piemājas dīķī... Šie piedzīvotie mirkļi prātā un ķermenī saglabājas kā laimes formula, ko gribas piedzīvot atkal un atkal. Tie iedvesmo būt atvērtai citām iespējām, ikvienam cilvēkam un vietai, kā arī pienākumam saskatīt skaisto ik uz soļa.

Vai tavs draugu kodols gadu gaitā ir bijis nemainīgs? Kādas vērtības tu ieliec attiecībās?

Man ir svarīga atklātība, uzticēšanās un došana. Patīk paust un izrādīt emocijas, tai skaitā – ar fizisku mīļumu, kopā būšanu un labiem vārdiem. Patīk iepriecināt, pārsteigt un dāvināt. Tuvi draugi man ir no bērnības un tīņu gadiem, kad Rīgā veidojās dažādi populāri tā laika klubi un bāri. Daudz sirmu matu mammai sagādāts, neskaitāmas naktis pavadot Vecrīgā vai uz soliņiem, pētot zvaigznes un filozofējot par dzīvi!

Ir daudz emocionālu mirkļu, kas piedzīvoti: vakars uz terases divatā ar tēju vai vīnu virs dārza, kur klusi čalo strauts… Saulrieta atblāzma, zvaigznes un meiteņu sarunas. Vai rīta kafija tikko ausušas saules siltajā gaismā pēc atsvaidzinošas rīta peldes piemājas dīķī...
Ieva Drāzniece

Ja satiekamies, vienmēr ir silti, bet nav vairs kopīgās ikdienas. Man ir siltas attiecības ar visiem draugiem – pat, ja nav satikti daudzus gadus. Ja cilvēks fiziski aiziet no manas dzīves, bet mums gadās satikties, saikne nav zudusi – ir tuvības izjūta, uzticēšanās un prieks atkal redzēties.

Man apkārt ir daudz siltu, jauku cilvēku, kuri mani iedvesmo. Laikam tas ir abpusēji, tāpēc draugu attiecības neatdziest arī, ja nesatiekamies ilgāku laiku. Ir draugi, ar kuriem tiekos un sazinos bieži – tā ir mana atbalsta komanda, mana iedvesma, mani skolotāji un mani blēņu biedri. Es veidoju arī jaunas attiecības, bet tas prasa laiku. Ticu tam, ka cilvēki ienāk mūsu dzīvē ar nolūku un mums iepriekš nezināmu laiku. Ja es tiecos pie kāda un tas ir abpusēji, tātad tam tā jābūt.

Vai tevi kā personību un sievieti mainīja kļūšana par mammu?

Kļūšana par mammu ietekmē ne tikai sievietes fizisko ķermeni vai sadzīvi, bet arī apziņu. Protams, es izmainījos! Ik dienu saku savām meitām paldies, ka viņas izvēlējās mani kā savu mammu. Nojaušu, ka tas ir mans karmiskais pārbaudījums – mīlestība, kuru dot, ego, kuru apslāpēt, pacietība, kuru iemācīties, sieviete, kuru sevī nekad nepazaudēt.

Meitas man māca pacietību, mīlestību, iecietību, sapratni, atbalstu, dialogu. Esmu vēl pašā ceļa sākumā. Protams, ka bērni maina personību, jo visa pasaule vairs negriežas ap manu ego. Nu es apzinos, ka mēs katrs esam unikāla pasaule un mums visiem jāiemācās līdzās pastāvēt – kā maziem, tā lieliem.

Kādas ir tavas attiecības ar māsu? Esat tuvas?

Mēs esam līdzīgas un atšķirīgas. Mūsu ceļi krustojas, bet ikdiena katrai aizskrien savos pienākumos. Bērnībā daudz laika pavadījām divatā, jo vecāki strādāja, bet arī agri sākām veidot pašas savas draudzības. Mēs viena otru labi saprotam un pazīstam.

Man, kā divu meitu mammai, ir savādi iedomāties, kādas būs manu meitu attiecības nākotnē, jo arī viņas ir ļoti tuvas un reizē ļoti atšķirīgas. Viņu ceļi var būt dažādi. Ar to es rēķinos. Ceru, ka mans ego būs iemācījies pieņemt viņu izvēli, lai kāda tā būtu.

Pastāsti, kā radās Loopneparastās rokassprādzes, kuras tu gatavo!

Loop manās rokās radās 2014. gada vasarā, esot pie dabas, laivā uz upes. Biju devusies līdzi draugam, kurš makšķerēja, un nebiju paņēmusi fotokameru, tāpēc kādā brīdī pievērsos ūdensrozēm. Noplūcu vienu un neapzināti sāku vīt ap roku. Mani izbrīnīja ieraudzītais – kaut ko tik ļoti skaists un pabeigts – viens veselums! Sajūta bija vienreizēja, it kā būtu noticis brīnums. It kā man būtu atklāts kāds noslēpums.

Vēloties atkārtot šo ritmu, meklēju dažādus materiālus un tehniskos risinājumus. Loop klusi pārziemoja, kamēr slimoja mani mazie bērnudārznieki, un tikai 2015. gada aprīlī bija sajūta, ka man ir, ko dot un teikt. Nevaru to apspiest un vairs paturēt sevī! Uzdrošinājos uzrunāt Agnesi no BangBang koncepta veikala, izveidoju Facebook un Instagram lapas.

Man, kā divu meitu mammai, ir savādi iedomāties, kādas būs manu meitu attiecības nākotnē, jo arī viņas ir ļoti tuvas un reizē ļoti atšķirīgas. Viņu ceļi var būt dažādi. Ar to es rēķinos. Ceru, ka mans ego būs iemācījies pieņemt viņu izvēli, lai kāda tā būtu.
Ieva Drāzniece

Loop ir dabas un Dieva dāvana – es to sajūtu kā kaut ko, kas man ir jādod tālāk. Un bez draugiem Loop nebūt Loop. Kādu dienu mana draudzene, rakstniece Zane Zusta, atsūtīja bildīti ar skici – uz lapas ar roku uzzīmētu Loop logo. "Pagaidi vēl brīdi, tas nav viss," viņa raksta un pēc mirkļa saņemu nākamo ziņu, kurā Zanes vīrs Andis piedāvā zīmētā logo grafisko risinājumu – jau gatavu failu ar jauno Loop logo.

Andis un Zane ir radījuši gan stāstu, gan logo, gan īpašo Loop saukli – "Loop good mood". Tas viss tajā dienā pie manis atnāca kā straume, kā milzīgs paisums! Es to tvēru, smaidīju un burtiski lidoju no sajūsmas un mīlestības, ko vari sajust, kad tev tik nesavtīgi dod, bez prasīšanas.

Šādu piemēru, kad draugi man dod un palīdz, ir tik daudz! Tas laikam ir Loop, caur kuru varu paust savu mīlestību un saņemt to atpakaļ. Kā Zane raksta – Loop ir cilpa, kas ir bezgalība un iemieso mīlestību. Šobrīd Mārtiņš Pikša no Draugiem.lv palīdz Loop tikt pie sava interneta veikala www.loopbracelet.eu, lai es varētu pabāzt savu galvu starptautiskajā apritē. Rīgā Loop ir pieejams jau sešos veikalos un manas rokassprādzes var pasūtīt arī Facebook lapā un pagaidu mājaslapā www.loopbracelet.net.

Ar kādu sajūtu tu raugies nākotnē? Vai zini, kurp vēlies nokļūt kā sieviete, kā māksliniece, kā mamma?

Pirms dažiem mēnešiem iepazinos ar kādu viedu sievieti, kura mani iedrošināja – lai kas dzīvē notiktu, ir jātic cilvēkiem vēl vairāk. Ticēt brīnumam, ticēt cilvēkiem, ticēt labajam – šo spēju un gudrību vēlos sevī saglabāt neizsīkstošā daudzumā. Ticot ir viegli dot un tad arī būs viegli lūgt un saņemt.

Tu esi pirmā, kas mani nosaukusi par mākslinieci! Manuprāt, manī ir ne mazāk radošuma un mākslinieces kā cilvēkos, kas man apkārt. Jau minēju, ka ir svarīgi sevī šo mākslinieka garu neapslāpēt – vai tā būtu māksla gatavot brokastis, fotografēt, dejot, rakstīt, runāt vai skaisti dzīvot. Mākslu dzīvot ar atvērtu sirdi, atvērtām acīm, izplestām rokām, atvērtām nāsīm.

Kā sieviete vēlos sievišķīgi dzīvot dzīvi. Kā mamma vēlos būt atbalsts un iedvesma savām meitām. Kā māksliniece vēlos turpināt radoši izjust dzīvi un realizēt sava idejas gan caur Loop, gan savās ikdienas gaitās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!