Māksliniece Ieva Ekmane: māksla ir jāpārdod un latvieši arī prot to novērtēt

Māksliniece Ieva Ekmane: māksla ir jāpārdod un latvieši arī prot to novērtēt
Foto: Privātais arhīvs

Klīstot pa dzestrajām Latvijas Mākslinieku savienības telpām, nonāku pie mākslinieces Ievas Ekmanes darbnīcas, kurā no vēsuma un rudens nemīlīguma ne miņas. Hipsterīgi omulīgajā darbnīcā Ieva piesēž uz krāsām sen notraipīta krēsla un dalās savā stāstā – par biznesu, iespējām kļūt pamanītam un, protams, mākslu.

Ieva Ekmane izdzīvojusi 27 mākslas pilnus gadus – tā viņai ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, jo radošais gars vijas visā ģimenē un jau kopš agras bērnības viņa ir bijusi uz mākslas viļņa. Šobrīd māksliniece kopā ar savu draugu Paulu, kurš vairāk ir atbildīgs par kādu labu padomu, atbalstu un cipariem, dibinājusi uzņēmumu "Oliver Latvia". Kāpēc tāds nosaukums? Pavisam vienkārši – ar šo vārdu Ieva vēlējusies godināt savu krustdēliņu, kurš iedvesmojot viņu izpausties arī ar bērnu lietām. Bet savu vēlmi dot bērniem ko vairāk viņa neapslāpē vien ar izglītojošo spēļu ražošanu – ik ceturtdienu viņa iejūtas skolotājas tēlā, pasniedzot vizuālo mākslu. Kā Ievai izdevies nonākt līdz savam biznesam, apvienojot to ar vienu no savām lielākajām kaislību – gleznošanu?

Izaugt gan mākslā, gan kā cilvēks un atrast sevi

Mācību un sevis atrašanas ceļš Ievai, iespējams, ir garāks nekā vairumam ļaužu. Pēc fokusēšanās uz bioloģiju vidusskolā, viņa sapratusi, ka vēlas mākslu. Tā kā Ievas ģimene ir radoša, viņa bija sevi iedomājusies interjera dizaina pasaulē. "Tad sapratu, ka man vairāk gribas to tīro mākslu – vairāk tādu radošumu," tā Ieva. Pēc šādas domas metusies savus spēkus izmēģināt scenogrāfijā. Tomēr, darbojusies šajā jomā nepilnus divus gadus, viņa saprata, ka viņai par šo profesiju ir arī ļoti daudz ilūziju. "Mums tā ļoti bieži šķiet, ka gribam kaut ko vienu, bet beigās mums nemaz tas nav vajadzīgs..."

Cits ātrāk atrod sevi, bet citam paiet ilgāks laiks, kamēr viņš sevi meklē. Man prieks, ka man bijis tas posms, jo esmu ļoti daudz ko iemācījusies. Ieva Ekmane

Tomēr šie gadi Ievai bija ražīgi – viņa paralēli darbojās, gleznoja un tiecās atrast sevi īstajā vietā. "Pēc bakalaura iegūšanas ar novirzienu interjera dizainā es sapratu, ka daudz ko esmu izmēģinājusi, apgrābstījusi un sapratu, ka gribas sākt mācīties no nulles. Kaut ko pilnīgi jaunu... Bija zudis kaut kāds gandarījums, prieks par to mākslu. Un likās, ja es sākšu darīt kaut ko no nulles, man būtu lielāks prieks par tiem mazajiem soļiem. Tā es gāju cauri visām akadēmijas nodaļām – keramika, mode... visu ko esmu darījusi, bet stikls – neko nezināju par to," smejas Ieva. "Tad iestājos maģistrantūrā un sapratu, ka tas bija mans labākais lēmums. Es ļoti, ļoti ātri iemīlēju šo materiālu un sajutu pašu stiklu. Tajā laikā es apzināti no atteicos no visa liekā, lai varētu 100 % sēdēt akadēmijā – no rīta līdz vakaram, jo tas bija tas, kas mani ļoti pavilka," Ieva skaidro savu drosmīgo izvēli.

dzīve ir skaista 🌿🍃🌾

A photo posted by ieva ekmane (@ieva_ekmane) on Jul 8, 2016 at 12:24pm PDT

"Tur es ļoti izaugu. Tas bija tāds superintensīvs laiks. Izaugu gan mākslā, gan kā cilvēks. Tas ielika ļoti labus pamatus," stāsta radošā sieviete. "Cits ātrāk atrod sevi, bet citam paiet ilgāks laiks, kamēr viņš sevi meklē. Man prieks, ka man bijis tas posms, jo esmu ļoti daudz ko iemācījusies. Arī tas, ko es studēju par interjera dizainu – tas jau nekur nav pazudis, tas ir palicis – viss ir saistīts. Mākslā neko nevar nodalīt."

Sākums, protams, bija bikls – kā uz trausla ledus, jo tu nezini, kā tavu produktu pieņems, kā cilvēki reaģēs... Bet mēs ļoti ātri ieguvām tādu pozitīvu rezonansi no cilvēkiem, tas bija labs stimuls darboties tālāk. Ieva Ekmane

"Pēc tiem diviem gadiem bija uzkrājusies tāda riktīga jauda, ka gribas darboties. Bija arī zināms sava veida rūdījums. Tad arī sāku ļoti aktīvi darboties, tā kā nebija tik ļoti daudz iespēju vairs strādāt ar to stiklu, tad pievērsos pastiprinātāk glezniecībai. Bet gribējās, lai tas viss ir oficiāli, gribējās, lai ir uzņēmums un identitāte. Es sapratu, ka īsti negribu iet strādāt pie kāda cita. Likās, ka jādibina ir kaut kas savs, jo šķita, ka ļoti labs laiks Latvijā un vispār mākslas nozarē uzsākt kaut ko savu. Un tā arī bija!

Māksliniece Ieva Ekmane: māksla ir jāpārdod un latvieši arī prot to novērtēt
Foto: Privātais arhīvs

Pamazām veidojot uzņēmuma identitāti, veidojās arī kaut kāds mans rokraksts. Tajā laikā, kad studēju, bija tāds meklēšanas process, šķiet, kā jau mums visiem. Sākums, protams, bija bikls – kā uz trausla ledus, jo tu nezini, kā tavu produktu pieņems, kā cilvēki reaģēs... Bet mēs ļoti ātri ieguvām pozitīvu rezonansi no cilvēkiem, tas bija labs stimuls darboties tālāk. Tāpat bija arī ar mākslu – pamazām, pamazām arvien labāk tas aizgāja – gan gleznas, gan izstādes.

Protams, ir daudz mākslinieku, bet nav tik daudz to, kuri būtu gatavi tik uzņēmīgi pieķerties klāt, jo ir drusciņ jānoliek malā tā mākslinieka daba, ka tu esi tāds noslēpumains, nepieejams. Ja gribi ar to pelnīt, tad tev jābūt gan aktīvam visos sociālajos medijos, gan tev arī jābūt personai, kura ir gatava satikt citus cilvēkus, lai gan ne vienmēr māksliniekiem to gribas."

Attīstīt mākslu, ne savtīgi to paturēt. Visforšāk ir ieguldīt bērnos

Runājot par tā sauktajām bērnu lietām – Ieva un viņas komanda rada bērniem paredzētas izglītojošās spēles. Kāpēc? "Bija doma, ka gribas to mākslu attīstīt, ne tikai savtīgi to paturēt – tieši radīt bērniem."

Ieva kā pašu pirmo produktu bērniem izveidojusi alfabētu, kurā kopā ar attēliem, atveidots arī attiecīgais burtiņš. Pēc lielākas atelpas pauzes šīs vasaras beigās tapis otrais projekts – par Latvijas kokiem, kas iepazīstina bērnus ar tiem un reizē darbojas kā atmiņas spēle. Decembra sākumā klajā nāks jauna spēle – "Putnotājs", kas tehniski būs līdzīga spēlei ar kokiem.

Man gribas darīt lietas ar vērtību – jēgpilni. Tas gandarījums rodas tad, ja tu ieguldi kādā. Man liekas, ka visforšāk ir ieguldīt bērnos, jo viņi vēl aug, veidojas, un tāpēc arī es aizgāju strādāt uz skolu – tas bija sirdī! Ieva Ekmane

"Tagad esam tā straujāk iekustējušies un ir idejas visādiem projektiem, bet tas ir tieši saistībā ar bērnu lietām. Varu teikt, ka ir ļoti atsaucīgi vecāki, kuri arvien vairāk novērtē labas un kvalitatīvas lietas bērniem, un viņi tiešām grib un alkst kaut ko interesantu," skaidro Ieva. "Man gribas darīt lietas ar vērtību – jēgpilni. Tas gandarījums rodas tad, ja tu ieguldi kādā. Man liekas, ka visforšāk ir ieguldīt bērnos, jo viņi vēl aug, veidojas, un tāpēc arī es aizgāju strādāt uz skolu – tas bija sirdī," stāsta radošā sieviete. "Kamēr man vēl ir laiks un pašai nav bērnu, gribas kaut ko dot citiem!"

Protams, bez "šaizītēm", kā nepatīkamos mirkļus caur smiekliem nosauc Ieva, iztikt nevarot. Piemēram, 700 spēļu kastītes nodrukātas uz glancēta, nevis matēta papīra, rezultātā izskatoties pēc konfekšu kastēm. Tāpat, veidojot bērnu spēles, sanācis nepamanīt ielaistu gramatikas kļūdu, kas, protams, bērnu izglītojošās spēlēs ir gaužām sāpīgi. Skaidrs, ka sirdsapziņa grauza un spēles sastāvdaļas – kartītes bija jāpārdrukā. "Tā bija dārga kļūda, bet laba pieredze," noteic Ieva. "Noteikti jau vēl būs visādas šaizes, bet tas piederas pie lietas – ar katru reizi tu kaut ko jaunu iemācies, ir atziņas."

Tā ir tāda utopija – gaidīt, kad pār tevi nolaidīsies maģiska debesu iedvesma. Ievas gleznas

Gleznošana ir Ievas sirdslieta – lai arī tas, kā min pati māksliniece, bija vairāk hobijs, viņa gājusi soli tālāk, uzdrīkstoties savus darbus arī tirgot. "Tagad jau ir pagājis kaut kāds laiks, kopš vispār sāku gleznot, un es uzdrīkstos savus darbus tirgot. Saredzu varbūt arī tam kaut kādu vērtību, jo, kamēr vēl tu esi jauns un zaļš gurķis, tikmēr tev vēl ir tā lielā mākslinieciskā paškritika, ka var jau vēl labāk. Kaut kādā brīdī tu saproti, ka cilvēki novērtē to, ko tu dari, un es sapratu – jā, ir jādarbojas."

vislabāk gleznojās, ja darbnīca pilna džunglīšiem #mystudio

A photo posted by ieva ekmane (@ieva_ekmane) on Sep 25, 2016 at 7:21am PDT

Runājot par ikdienu, Ieva stāsta, ka ļoti lielu pašdisciplīnu ievieš termiņi. "Mana iedvesma tiešām ir termiņi vai grafiki, kuros man ir jāiekļaujas. Es negaidu kaut kādus īpašos brīžus. Labi, ja man, piemēram, svētdienā ir uznākusi lielā iedvesma, tad es varu atskriet uz darbnīcu un uzgleznot kaut ko savam priekam, bet pasūtījumu darbiem es ļoti konsekventi dalu laiku, atsakos no kaut kā cita, lai būtu šeit un gleznotu un strādātu. Tā ir tāda utopija – gaidīt, kad pār tevi nolaidīsies maģiska debesu iedvesma! Protams, forši, ja tev ir baigā iedvesma, bet... tā vienmēr ir tepat riņķī."

"Manos darbos iezīmējas divi virzieni – viens ir plakāti, kartītes, ko varētu nosaukt par hipsterīgām, bet gleznas jau vairāk ir lakoniskas, tīras, par dabu. Mani darbi vairāk ir mierīgi, jo es pati vairāk tiecos pēc tāda kopēja miera. Mani darbi reti būs krāsaini, spilgti. Varbūt ar laiku es nonākšu līdz tam, bet tagad man patīk viss tāds pieklusināts, pelēkie zemes toņi, migla."

Latvieši arī prot novērtēt mākslu – varbūt ne vienmēr viņi var to nopirkt, bet viņi novērtē, izsaka labus vārdus. Ieva Ekmane

Ieva stāsta, ka pēdējā laikā esot izpratusi reprodukciju valdzinājumu – nofotografēta glezna, izveidota vajadzīgajā izmērā un izdrukāta uz īpaša auduma, rezultātā izskatoties teju kā oriģināls. Tas, izrādās, arvien vairāk ienāk Latvijā un arvien vairāk tiek novērtēts. "Agrāk es to nesapratu, bet tad man draugs iemācīja, ka māksla ir jāpārdod. Sapratām, ka ne visi var atļauties nopirkt oriģināldarbus, jo tie ir salīdzinoši dārgi. Reprodukcijas idejiski ir tas pats darbs, tikai ar iespēju pielāgot izmērus un iegādāties trīsreiz, četrreiz lētāk. Esam ievērojuši, ka cilvēki to novērtē un ļoti bieži, kad iznāk kāds darbs, cilvēks pat nemaz neprasa oriģinālu, bet jautā, kad būs reprodukcija. Tas ir riktīgi forši – mākslai jābūt pieejamai un es nekādā veidā no tā nekautrējos. Kāds var iegūt oriģinālu, bet kāpēc neiepriecināt arī citus cilvēkus?!"

Atgriežoties pie jau minētajām kartītēm, tā ir vēl viena joma, kurā Ieva sevi radoši pierāda. "Tā ir mazliet cita niša. Agrāk likām arī gleznas uz kartītēm, bet likās, ka tās vajag nedaudz citādākas. Esmu novērojusi, ka kautrīgajam latvietim patīk, ja virsū ir kāds tekstiņš, tad kaut kas jau ir pateikts priekšā un viņam vairs tik daudz nav jādomā. Pie tā arī pieturos. Kamēr man vēl ir ko teikt, es saku."

Izdzīvot un noturēt līmeni

"Ideju ir ļoti daudz, bet viss vienmēr atduras pret finansēm, un to esmu pati sapratusi, ka uzņēmējam nekad nebūs daudz liekas naudas. Tā visu laiku tiek ieguldīta jaunos produktos. Ja kaut kas tiek nopelnīts ar vienu produktu, to naudu nemaz neaiztiekam, jo jāsāk krāt jau nākamajam projektam. Visu laiku tā naudiņa ir jālaiž apritē," par biznesu stāsta gleznotāja.

Māksliniece Ieva Ekmane: māksla ir jāpārdod un latvieši arī prot to novērtēt
Foto: Privātais arhīvs

"Ir jāstrādā daudz, jo es es nekā citādi nepelnu, kā vien ar mākslu. Tas, ko es varu teikt – var izdzīvot, var ļoti labi izdzīvot. Vienkārši ir jābūt aktīvam. Ir jāmet kauns pie malas – ne jau man baigi gribas katru dienu postot kaut ko tajā instagramā vai feisbukā, bet jādara, jo tas ir lielisks veids, kā komunicēt ar cilvēkiem. Tu vari būt izcils, bet – ja neviens par tevi nezinās, neviens par tevi neuzzinās. Arī es sākumā to negribēju, bet tad sapratu, ka tas ļoti strādā, it īpaši Latvijā. Kaut kādā brīdi tu saproti, ka tev ir jābūt ļoti atvērtam pret pasauli, jo tas klients jau ir visa pasaule."

Tu vari būt izcils, bet, ja neviens par tevi nezinās, neviens par tevi neuzzinās. Ieva Ekmane

"Latvija ir maza, man liekas, ka te var viegli izsisties. Un latvieši arī prot novērtēt mākslu – varbūt ne vienmēr viņi var to nopirkt, bet viņi novērtē, izsaka labus vārdus... Esmu gatava teikt, ka Latvijā ir viegli kaut ko uzsākt, darīt, būt māksliniekam. Vienkārši pašam jābūt pozitīvam, aktīvam un jādarbojas."

dzîve tāda, kāda tā ir- āmurs, šķēres, papīrīts! 🔨✂️📜

A photo posted by ieva ekmane (@ieva_ekmane) on Mar 18, 2016 at 4:31am PDT

Ieva domā saistīt sevi ar mākslu visu mūžu. "Es šobrīd nedefinēju sevi kā baigāko gleznotāju, jo man liekas, ka man vēl ir tik daudz jāaug, lai sevi tā nosauktu. Bet darboties mākslā es noteikti gribu. Domāju, ka gleznošu vienmēr – kaut vai savam priekam."

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl