Foto: Privātais arhīvs
Sportiski pavadīti vakari četras reizes nedēļā,kurus ne kurš katrs varētu izturēt. Tāda ir Sandijas Andersones ikdiena, kurā lielu daļu laika aizņem sports, bet brīvbrīžos starp darbu un treniņiem vēl pagūst apčubināt savu automašīnu, ja kaut kas sagājis greizi. Kā divi bērnības neizsapņotie karjeras sapņi kompensējas Sandijas ikdienā, atklāj pati aktīvā sieviete.

Sandijai darba netrūkst – ikdienā viņa strādā savā pamatdarbā, kas saistīts ar dažāda veida tehnikām, brīvdienās piepalīdz ģimenes uzņēmumā, bet paralēli visam – attīsta ideju par savu uzņēmumu.

Mīlestību pret sportu aktīvā sieviete ieguvusi jau agrā bērnībā. Par to liels paldies jāsaka Andrim Beķerim, ar ko kopā uzauguši un kurš vēl joprojām kaislīgi iedegas par sportu. Andris jau kopš ceturtās klases Sandiju "vilcis līdzi" pasportot – svaru cilāšana, skriešana, tāllēkšana un visāda cita veida vieglatlētika Sandijai nebija sveša. Tā kā brālis tolaik aktīvi metis veseri un grūdis lodi, tas sācis aizraut arī Sandiju. "Arī es to sāku darīt, braukāju pamatskolā uz sacensībām. Vietas bija labas, lai gan esmu maza auguma. Citās sacensībās bija tā, ka meitenes bija uz pusi lielākas nekā es – bija tāda sajūta, ka būs ziepes, bet, nē, vietas bija ne zemākas kā trešās." Kad pamatskola tuvojusies izskaņai, sportā gūtas traumas dēļ Sandijai bija jāatsakas no aktīvas sportošanas. Divus gadus jaunā meitene nevarēja cilāt neko smagu, liekties, pilnvērtīgi sportot, kas bijis gana sāpīgs trieciens Sandijai un viņas ikdienai, ko labprāt viņa mēdza aizpildīt ar sportiskām aktivitātēm.

Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri vakaros var mājās nogulēt. Ja citi var mājās dīvānā lasīt grāmatu, tad man tas ir apgrūtinoši, jo es pēc tā visa jūtos tāda nogurusi, bezspēcīga.
Sandija Andersone

Tomēr vidusskolā, kad trauma pamazām lika par sevi aizmirst, pavisam lēnām viņa atsāka atgriezties vidē, ko mīl. Pēc vidusskolas beigšanas Sandija apņēma jaunu sporta veidu, kur savu meistarību pirms tam vēl nebija pierādījusi – volejbolu. Jāpiebilst, ka šis ir tas sporta veids, ar ko Sandija aizraujas vēl tagad.

Tomēr kā visu pagūt un rast spēku, esot "pieaugušā kurpēs"? "Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri vakaros var mājās nogulēt. Ja citi var mājās dīvānā lasīt grāmatu, tad man tas ir apgrūtinoši, jo es pēc tā visa jūtos tāda nogurusi, bezspēcīga," tā Sandija, piebilstot, ka divas reizes nedēļā laiku viņa pavada volejbola treniņā, bet vēl divus vakarus aizvada sporta zālē. Parēķinot aši vien var saprast, ka Sandijas nedēļa ir visai aizņemta, tomēr par miegu arī ir jādomā. "Es eju gulēt aptuveni divpadsmitos – tas ir ātrākais laiks. Citreiz ir tā, ka esi noguris līdz pēdējām. Tad es paņemu nedēļu pauzi, neko nedaru. Bet tas ir ļoti reti, varbūt divas, trīs reizes gadā. Reizēm ir tā, ka sēdi mājās un ir tāds besis un domā neiet uz to treniņu, bet aizej uz to treniņu, saņemies un ir tik laba sajūta, ka esi aizgājis, jūties atžirdzis, tas iedod tādu kā lādiņu." Tiesa, no rīta, kā smej Sandija, viņa "guļa kā lācis" – par rīta krosiņiem nevar būt ne runas, jo nogurums liekot par sevi manīt.
Foto: XAX photography

Runājot par vēlēšanos doties uz sporta zāli, kā jau Sandija minēja, ne vienmēr ir tā lielākā luste, tomēr, kā teic aktīvā sieviete, bieži vien tieši drūmākie garastāvokļi palīdzot iekustēties sporta zālē. "Uz zāli sanāk iet visdažādākos noskaņojumos, bet bezcerīgākais noskaņojums ir vislabākais. Tas ir vislabākais garastāvoklis, kad ir uz kaut ko dusmas, vai esi vienkārši sapīcis. Tad var izdarīt vairāk, vismaz man tā ir. Tas dusmas man dod papildu enerģiju, tad es tiešām daru līdz pēdējam, tā, ka jau vairs nevari. Un pēc zāles atkal viss ir kārtībā, jo esi sevi tur izlicis un tas īstenībā ļoti palīdz. Sportošana dod tādu kā līdzsvaru. Kad tu to dari, tad aizmirstās viss tas pārējais, kaut vai tad, ja ir kaut kāds grūts periods."

Zālē ir daudz tādu cilvēku, kas veic vingrinājumus uz savu galvu.(..)Kaut arī vispār ir labi, ka aiziet pakustēties, labāk ir sarunāt ar treneri, lai uztaisa kau to pašu standarta programmu, pēc kuras trenēties.
Sandija Andersone

Vaicāta, ko citi saka par viņas saspīlēto grafiku, Sandija teic, ka pārsvarā tuvākie ir atbalstoši, tomēr ir arī tādi, kas visu procesu neizprotot. "Ir tādi kas atbalsta, bet citi pasmejas, ka mana dzīve sastāv no darba un treniņiem. Bet man šķiet, ka viss ir līdzsvarā. Protams, ja man būtu bērni, kuru man vēl nav, tad tas būtu citādāk, bet kamēr viņu nav, vajag izmantot un darīt to, kas patīk." Tomēr Sandija skaidro, ka apkārtējo viedoklis viņai ir otršķirīgs. Galvenais, ka tuvākie ir saprotoši un dažkārt "pavelkas" līdzi uz sportiskajām aktivitātēm.

Mūsdienās vīrieši vispār ir tādi ļoti pašapmierināti, liekas, ka viņiem nekas nav jādara, un sievietēm ir tikai par sevi jārūpējas. Vīrietim tāpat kā sievietei ir par sevi jārūpējas un jākopj. Vīriešiem vēl mazliet vieglāk, viņiem tā vielmaiņa ir mazliet citādāka – viņi var ēst visu ko vien grib, vienīgais alus vēderiņi ar laiku rodas.
Sandija Andersone
Protams, esot zālē, Sandija "uz savu galvu" nedarbojas. Ar viņu kopā esot treneris, kurš rūpējas par to, lai treniņprocess ritētu kā nākas un viss būtu kārtībā. Tomēr tādu, kas darbojas patstāvīgi, netrūkst. "Zālē ir daudz tādu cilvēku, kas veic vingrinājumus uz savu galvu. Viņiem īsti nekāda labuma no tā nav, jo katram vingrinājumam ir noteikti leņķi, kādos viņš ir jāuztaisa, kustībām un visiem pārējiem izliekumiem ir jābūt pareiziem. Kaut arī vispār ir labi, ka aiziet pakustēties, labāk ir sarunāt ar treneri, lai uztaisa kau to pašu standarta programmu, pēc kuras trenēties. Ja gribas to rezultātu, tad labāk ir pēc programmas darboties." Tiesa, vēl viens aspekts, lai būtu rezultāti –jāpadomā arī par savu ēdienkarti. "Par veselīgu dzīves veidu runājot, jā es nepīpēju, alkoholu lietoju pāris reizes gadā, svētkos. Par veselīgu ēšanu – nav tā, ka es ēdu tikai kaut kādas lapas vai tikai gaļu. Es ēdu visu, bet saprāta robežās. Viena diena nedēļa ir tāda, ka var sevi lutināt un ēst vien ko vēlies – picas, burgerus un visu citu, ko sirds kāro."
Foto: Ronalds Šulcs

Tomēr zināms rūgtums šajā treniņprocesā ir. "Es pilnīgi noteikti savu dzīvi būtu saistījusi ar sportu, ja nebūtu tā muguras trauma. Pirms tam pamatskolā es domāju, ka varētu būt, piemēram, sporta trenere vai pat sportiste. Nu tīri teorētiski mūsdienās var par fitnesa treneri izmācīties, bet tas aizņems kaut kādus gadus un to treneru būs ļoti daudz jau." Taču tāpat Sandija ņemot, cik varot, jeb pareizāk sakot – cik viens sirds vēlas un muskuļi atļauj, jo katrs jau savas robežas zinot.
Nav tā, ka es ēdu tikai kaut kādas lapas vai tikai gaļu. Es ēdu visu, bet saprāta robežās. Viena diena nedēļa ir tāda, ka var sevi lutināt un ēst vien ko vēlies – picas, burgerus un visu citu, ko sirds kāro.
Sandija Andersone

Sandija teic, ka jebkura sportiskā aktivitāte ir apsveicama. "Kaut tās meitenes, kurām mājās ir bērni un kuras iet uz to pašu zumbu – baigie malači, jo kaut kas ir ar sevi jādara. Arī tās omes, kuras iet gar jūru ar nūjām – tas ir tik forši! Viņas nesēž mājās un neskatās pa logu, ko kaimiņi dara, bet iet un dara, rūpējoties par savu veselību. Es nezinu, vai būšu gluži ar tām nūjām, bet kaut ko es noteikti darīšu arī vecumdienās."

Runājot par ķermeņa uzbūvi, par daudz laika sporta zālē, pēc Sandijas domām, esot tad, kad ķermenis vairs nemaz neizskatoties sievišķīgs. "Ja ķermeņa uzbūve jau izskatās līdzīga vīrietim, tas noteikti ir par daudz. Kamēr tev ir kaut kādi muskuļi un tev ir tāds reljefs, tas ir forši, bet kad sāc pārkačāties, tas ir pa traku. Protams ir daudz sievietes, kas ar bodibildingu nodarbojas – arī tur ir dažādas svara kategorijas, ja tu esi tajā svara kategorijā, kurā izskaties sievišķīgi, tad jā, bet ja pārpumpējies..."

Ja ķermeņa uzbūve jau izskatās līdzīga vīrietim, tas noteikti ir par daudz. Kamēr tev ir kaut kādi muskuļi un tev ir tāds reljefs, tas ir forši, bet kad sāc pārkačāties, tas ir pa traku.
Sandija Andersone

Bet kā ir ar vīriešiem? "Mūsdienās vīrieši vispār ir tādi ļoti pašapmierināti, liekas, ka viņiem nekas nav jādara, un sievietēm ir tikai par sevi jārūpējas. Vīrietim tāpat kā sievietei ir par sevi jārūpējas un jākopj. Vīriešiem vēl mazliet vieglāk, viņiem tā vielmaiņa ir mazliet citādāka – viņi var ēst visu ko vien grib, vienīgais alus vēderiņi ar laiku rodas," nosmej Sandija.

Taujāta, vai Sandija nebaidās no brīža, kad vairs tik aktīvi nesportos, jo mēdz gadīties, ka cilvēks, kurš pieradis pie tādas fiziskās slodzes pēc tam var "apvelties", Sandija teic, ka tā noteikti viņas gadījumā nebūšot. "Tu neizplūsti, ja nesāc ēst visu pēc kārtas piecas reizes dienā. Tad, kad man sanāca nedaudz apstāties,tad man nebija nekādas būtiskas svara izmaiņas – rokām muskuļi tāpat saglabājās visu to laiku un nekur nepazuda," skaidro sieviete.

Foto: Privātais arhīvs

Tomēr Sandijai ir vēl kāds nekad neizsapņots sapnis, ko viņa cenšas kompensēt tikpat ļoti kā sportošanu – viņa vēlējusies būt automehāniķe. Stāsts par mašīnām aizsācies jau kopš bērnības – agrāk ar ģimeni apmeklējuši rallijus un tāpat ar lielu interesi Sandija vienmēr raudzījusies, kā tētis labo ģimenes auto. "Pēc pamatskolas, kad man bija tā muguras trauma, man bija doma iet mācīties par automehāniķi, bet tad gan mani mamma atrunāja, jo tur ir vajadzīgs ļoti liels spēks – tās pašas riepas mainīt, cilāt, kā arī ļoti daudzas skrūves ir pievilktas tā, ka veči nevar viņas atvilkt, lai arī cik spēka man tur būtu." Kad Sandija nopirkusi savu pirmo automašīnu, viņa to "uzfrišinājusi" pati – uzlikusi jaunus diskus, jaunu resti, nomainījusi gaismas, kā arī veikusi citus uzlabošanas darbus. Arī riepu nomaiņa un visu vajadzīgo šķidrumu nomaiņa Sandijai ir nieks. "Pagaidām mājās pacēlāja nav, bet es ļoti ceru, ka tētis šogad pabeigs garāžu, kurā būs bedre, tad es varēšu vēl vairāk lietu pati izdarīt. Man draudzenes bieži smejas par mani, jo, ja viņas var runāt par savām nagu lakām vai matu krāsām, tad es varu parunāt par mašīnām, bet matus un nagus es labāk atstāju meistara ziņā." Aizrautība ar auto lietām Sandijai ir tik tuva, ka viņa ir arī iestājusies "BMW E46 club Latvia", kurā tiek organizēti dažādi tieši šis markas auto mīļu pasākumi.

Apspriedušas vēl pēdējās tehniskās lietas ap mašīnām un treniņiem, mēs atvadāmies, jo zinu, ka aizkavēt Sandiju nevar – viņas ikdiena ir saplānota, jo jāpagūst sevi uzturēt formā un "pabarot" arī dvēseli sporta zālē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!