Foto: Privātais arhīvs
Braukšanas instruktore – tā nav profesija, par ko sapņo ikviena meitene. Rīdziniece Jūlija Petrova ne vien par to nesapņoja, bet pat iedomāties nevarēja, ka reiz izvēlēsies šo ceļu.

Viņai bija 18 gadu, kad viņa apprecējās. 19 gadu vecumā viņa ieguva autovadītājas apliecību, 20 gados kļuva par mammu un 24 gadu vecumā saņēma oficiālu nosaukumu "braukšanas instruktore".

Mācīties autoskolā Jūlija sāka 18 gadu vecumā. Mācībās negāja viegli, un eksāmenu viņa nokārtoja tikai ar trešo mēģinājumu: "Es tos kārtoju savas pirmās grūtniecības laikā. Es cietu no smagas toksikozes, turklāt tas notika karstā vasarā."

Tomēr mērķis tika veiksmīgi sasniegts. Kad tiesības bija tikko iegūtas, vīrs nopirka mašīnu, lai Jūlija varētu braukt un iegūt pieredzi.

Pagāja trīs gadi. Meita paaugās, un jaunā māmiņa vēlējās ienirt darba dzīvē. "Kaut kā pārnācu mājās un vaicāju vīram, vai viņš neiebilstu, ja es mācītos par instruktori. Viņš, protams, bija pārsteigts un, godīgi sakot, neuztvēra to nopietni. Nākamajā dienā mēs pie šīs sarunas atgriezāmies, un avantūriskā ideja ģimenes sapulcē tika apstiprināta," atceras Jūlija.

Kāpēc tev tas vajadzīgs

Foto: Privātais arhīvs

Jaunās sievietes vadītājas stāžs tajā laikā bija trīs gadi, kas ļāva uzsākt mācības. Viss notika ļoti nopietni: mācīja ne tikai ceļu satiksmes noteikumus, bet arī fizikas likumus. Tika rakstītas ieskaites, kārtoti eksāmeni un gatavoti kursa darbi.

Jūlija bija vienīgā sieviete savā grupā, kas bija ieradusies saņemt braukšanas instruktora sertifikātu. "Man šķiet, ka attieksme pret to bija īpaša, tomēr neviens savas domas skaļi neizpauda. Tā kā es biju viena no labākajiem studentiem grupā, pret mani izturēties aizspriedumaini nebija iemesla. Bet, protams, vaicāja, kāpēc man tas vajadzīgs. Es vienkārši vēlējos izmēģināt šo profesiju," stāsta Jūlija.

Visus eksāmenus viņa nokārtoja ar pirmo mēģinājumu. Un tad sākās viņas darba gaitas.

Kas bija pirmais

Foto: Privātais arhīvs

Pirmais students bija meitene. "Nekas ekstraordinārs nenotika, tāpēc nav, ko pastāstīt," nosmej Jūlija. Viņa norāda – instruktori, kas tikko ir pabeiguši apmācības, ir entuziasma pilni un vēlas dalīties ar savām zināšanām. "Es kā instruktore strādāju divus gadus. Visu šo laiku strādāju ar neprātīgu entuziasmu – no sirds."

Sākumā visgrūtākais bija sajust sevi instruktora lomā, jo mācoties tāpat visu laiku bija jāsēž studenta vietā. Pārsēžoties instruktora vietā, tu pilnībā saproti, cik liela atbildība tā ir, teic Jūlija: nepieciešams sekot situācijai uz ceļa, prognozēt iespējamo studenta uzvedību un citu satiksmes dalībnieku manevrus, koncentrēties un īstajā brīdī nospiest savu bremžu pedāli.

Ar laiku šis darbības notiek automātiski, bet pirmo pusgadu spēka pieticis tikai divām nodarbībām dienā.

Kāpēc daudzi vēlas mācīties pie instruktores-sievietes


Pagāja laiks, Jūlija visu apguva, un pēc viņas, kā viņa pati saka, sākās liels pieprasījums: "Tā bija tāpēc, ka es esmu meitene. Jā, jā. Ļoti daudzi vēlas mācīties pie meitenes, tai skaitā vīrieši. Viņi uzskata, ka meitene-instruktore ir atbildīgāka, mierīgāka, sīkāk visu paskaidro."

Pierakstīties pie Jūlijas bija sarežģīti: visas dienas bija aizpildītas no septiņiem rītā līdz sešiem vakarā.

Daudzi jautājuši, kā sieviete tiek galā ar tik smagu un nerviem sarežģītu darbu. "Būtībā darbs pārstāja šķist nervus bendējošs, tiklīdz es iemācījos kontrolēt situāciju, vairs nevajadzēja tik daudz spēka, kā agrāk."

Ar negatīvu attieksmi Jūlija nesaskārās. Studenti runājās ar savu instruktori. Garāmgājēji mēdza pieklauvēt pie loga, pamāt ar roku, visi smaidīja.

Laulātais uz studentiem nebija greizsirdīgs. "Viņš man uzticas. Turklāt es nekad neesmu radījusi iemeslu to nedarīt. Man bija labas attiecības ar studentiem, ar dažiem mēs pat sadraudzējāmies, bet vispār vienmēr tika ievērota distance un ar lielāko daļu mēs pat komunicējām, uzrunājot viens otru uz "jūs"."

Statistiku par savu studentu sniegumu Jūlija neatklāja. Viņa norāda, ka apmācību nekad speciāli neievilka: ja cilvēks ir gatavs, tad arī dodas kārtot eksāmenu. Tomēr, jo jaunāki bija studenti, jo vairāk viņi vēlējās paātrināt tiesību iegūšanas procesu. Viņi steidzās, viņi lūdza palaist uz eksāmenu pirms viņi bija tam pilnīgi gatavi.

"Ja ļoti vēlas, tad ir jādot iespēja pamēģināt. Man šķiet, ka ar pirmo reizi nokārtoja 60 procenti manu studentu. Pati es eksāmenu nokārtoju ar trešo reizi, nu nekas, tas man netraucēja kļūt par labu braukšanas instruktoru," piebilst Jūlija.

Pēdējā nodarbība 36. grūtniecības nedēļā

Foto: Privātais arhīvs

Jūlija turpināja strādāt vēl ilgi pēc tam, kad uzzināja, ka atkal ir stāvoklī – pēdējo nodarbību viņa vadīja 36. grūtniecības nedēļā.

Otrais dekrēta atvaļinājums beigsies pēc dažiem mēnešiem. Vai tagad divu bērnu māmiņa atgriezīsies pie šīs profesijas? "Ja nebūtu dekrēta atvaļinājuma, es līdz pat šim brīdim būtu strādājusi par instruktori. Man patika. Bet pašlaik vēlos no jauna kaut ko savā dzīvē mainīt. Bet nekad nesaku "nekad". Kas to lai zina, iespējams, atgriezīšos. Man gribētos."


Tikmēr jauns mērķis Jūlijai jau ir izvirzīts – iegūt motocikla vadītājas apliecību. "Vīrs vēl nav atļāvis, lai arī viņš pats brauc ar motociklu. Iespējams, ka līdz vasarai es saņemšu apstiprinājumu…"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!