Foto: facebook.com/kate.locmele

Trauslā rīdziniece Kate (jeb Katja, jo tā viņu sauc) ir tik enerģiska un mērķtiecīga, ka kārtējo reizi apliecina parunas "neskati vīru no cepures" patiesumu. 25 gadu vecumā viņa ar vieglu roku vada fonda "Baltijas muzikālās sezonas" vērienīgos projektus, veido dzīvesstila blogu, ļoti mīl dzīvi un pat negrasās apstāties pie sasniegtā. Sarunā ar "Delfi Woman" Kate dalās ar savām domām un iedvesmu.

Vienmēr nosaku sev mērķi. Vēlos savai zemei dot kaut ko labu un patīkamu, tādēļ esmu izvēlējusies darbu, kas mani iedvesmo. Es varu piedalīties Latvijas attīstībā, jo mēs šurp aicinām pasaules līmeņa klasiskās mākslas zvaigznes, tādējādi rādot, ka mūsu valsts ir skaista, konkurētspējīga, ar attīstītu kultūru un ka ir vērts atbraukt pie mums no citām valstīm.

Darbā es koordinēju milzumdaudz procesu un ļaužu. Vairums no viņiem ir vīrieši, un man tas ļoti patīk. Ar vīriešiem emocionāli ir vienkāršāk strādāt – daudzas lietas ir vienkāršāk izskaidrot. Turklāt vīriešu kolektīvā ir krietni mazāk aizvainojumu, darbs tiek padarīts ievērojami kvalitatīvāk.

Foto: facebook.com/kate.locmele
Skaistums nāk no iekšienes. Skaists ir tas cilvēks, kurš dzīvo mīlestībā. Tas, kurš mīl dzīvi, citus cilvēkus un šo pasauli. Viņš ir pateicīgs par to, kas viņam ir. Skaistums – tā nav āriene. Tā ir attieksme pret dzīvi un tās vērtības izpratne.
Kate Ločmele
Ik rītu sāku ar lūgšanu. Man tas ir svarīgi. Lūgšana noskaņo uz pareizā viļņa. Pateicoties šim rituālam, dzīvē ir kāds atskaites punkts – tu atceries, par ko esi pateicīgs, lūdz piedošanu un apsoli sev būt labākam cilvēkam.

Kad man bija 13, es biju panks, man bija breketes un pīrsings uz sejas. Biju ļoti tieviņa, spēlēju ģitāru un klausījos "Nirvanu". Skolā mani apsmēja, sauca par spageti, nebūt nejutos skaista. Bet pēc tam, kad aizbraucu uz Angliju un mācījos kopā ar jauniešiem no dažādām pasaules malām, mainījās mana attieksme gan pret sevi, gan pret cilvēkiem man apkārt. Tur es varēju būt tāda, kāda vēlējos būt, un mani par to neviens nenosodīja. Atgriezusies Latvijā, piedalījos starptautiskā skaistumkonkursā "Princess of the World", bet pēc tam pat kļuvu par modeli.

Foto: facebook.com/kate.locmele
Latvijas sievietēm trūkst patiesuma un atklātības. Vajadzētu pārstāt tik fanātiski tiekties pēc perfekcijas. Šķiet, daudzas baidās parādīt savus trūkumus un vājības. Bet ir jāpieņem sevi tādu, kāda esi. Tikai tā sieviete var nonākt pie savas laimes.
Kate Ločmele
Mana mīļākā pilsēta ir Ņujorka. Man ļoti patīk ceļot, bet es vienmēr atgriežos tieši "Lielajā ābolā", tādēļ, ka šī pilsēta ir tik dzīva un uzlādējoša, ka neļauj sajusties vientuļam, pat ja esi tur atbraucis pilnīgi viens.
Foto: AP/Scanpix

Man ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēks būtu patiess. Lai acīs būtu dzirkstelīte un lai būtu redzams, ka viņš mīl dzīvi un deg par savu ideju un mērķiem. Dievinu tos, kas lasa un uzdod netriviālus jautājumus.

Veiksmīgu attiecību noslēpums – saderīga humora izjūta. Ar mīļoto šajā ziņā esam ļoti līdzīgi. Mēs kopā attīstāmies un viens otru atbalstām jauna sākuma priekšā. Mēs esam kustībā. Un pat tad, ja strīdamies, mēs ķircinoties visu pārvēršam par joku.

Foto: La Finesse
Nemitīgi cenšos mācīties ko jaunu. Pēc izglītības esmu tulks, bet viens no hobijiem – veselīgs uzturs un gastronomija. Mans līgavainis ir šefpavārs un mēs esam ļoti aizrāvušies ar kulinārijas tēmu – visu laiku analizējam, kā pēc garšas un citiem kritērijiem darbojas vai nedarbojas tas vai cits ēdiens. Tieši tādēļ es izvēlējos tiešsaistes kursu Hārvardā, kurā gastronomija ir cieši savīta ar zinātni.
Nespēlēju kazino, tomēr uzskatu sevi par azarta cilvēku. Ja es kaut ko vēlos, es "ieciklējos" – savu mērķi sasniegšu par jebkuru cenu. Ja tevī ir ticība, tad tu tai seko jebkurā dzīves sfērā.
Kate Ločmele
Mīlestība piedod visu. Tomēr es nekad nevarētu būt kopā ar vīrieti, kurš atļaujas pazemot sievieti. Es nekad nevarētu būt kopā ar cilvēku, kurš netic man un mēģina pierādīt, ka mana vieta ir virtuvē.
Foto: facebook.com/kate.locmele

Kaut kāda likteņa nolemtība tik tiešām eksistē. Tomēr tas nenozīmē, ka jāpārstāj ar sevi strādāt un truli jāļaujas straumes plūdumam.

Kopš bērnības sev ik pa laikam jautāju, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Šobrīd es paķertu pierakstu bloku, zīmuli un klavieres – es varētu sacerēt mūziku un pierakstīt. Būtu lieliski, ja pēc manis kaut kas paliktu...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!