Foto: Aleksandrs Sergejevs
Agrāk Ļesja Bogačova par savām mājām sauca Ukrainu, bet jau gandrīz astoņus gadus viņa dzīvo šeit. Uz Latviju 18 gadu vecumā viņu pamudināja pārcelties kaislība pret sporta dejām, bet arī tad, kad profesionālas dejotājas karjeru noslēdza, viņa neatgriezās atpakaļ. Par savu ceļu uz tālo zemi, valodas apgūšanu pašmācības ceļā un citiem dzīves pārbaudījumiem stāsta pati Ļesja.

Ļesja savu dzīvi nopietnā līmenī bija saistījusi ar profesionālajām sporta dejām. Tomēr ar savu deju partneri Ukrainā pašķīrusies, kā rezultātā viņai nācies meklēt citu. Sieviete teic, ka partneri nebūt nav viegli atrast: "Jo augstāks ir tavs dejošanas līmenis, jo grūtāk atrast sev piemērotu partneri. Tas ir pat grūtāk, nekā atrast mīļoto cilvēku. Jums tāpat ir jābūt raksturu sakritībai, lai varētu strādāt kopā, jums ir jābūt kopīgiem mērķiem karjerā, bet vēl jābūt vienam deju līmenim un kopā jāizskatās labi vizuāli – augums, svars ir nozīmīgs."

Līdz ar to piemērotāko partneri nācies meklēt ne tikai Ukrainā, bet arī ārpus valsts robežām. Atradusi datubāzē potenciālo partneri un ieguvusi treneru atbalstošo lēmumu, Ļesja aicinājusi puisi no Latvijas uz Ukrainu, lai abi pārbaudītu arī savu saderību dzīvē. Abiem tika dota zaļā gaisma, un Ļesja, pametot dzīvi Ukrainā, devās pretī piedzīvojumiem uz Latviju.

"Citas izejas nebija – braukāt turpu šurpu, pirmkārt, ir ļoti dārgi. Otrkārt, no tā var daudz ko zaudēt sportiskajā karjerā – vispirms tie ir spēki, ko zaudē, nemitīgi pārbraucot no vienas vietas uz otru, bet ir vajadzīgs arī viens cilvēks, treneris, kurš seko tavai izaugsmei, jo uzņemties atbildību pilnībā uz sevi ir grūti," skaidro aktīvā sieviete. Viņa teic, ka lēmums par to, ka viņa pārcelsies uz Latviju, nevis partneris uz Ukrainu, licies pašsaprotams. "Viss, kas saistīts ar dejošanu, Latvijā ir daudz lētāks. Piemēram, aizbraukt uz sacensībām – sēdies mašīnā un brauc uz Lietuvu, Igauniju, pat Poliju, bet no Ukrainas katrs lidojums ir ļoti dārgs. Turklāt šeit ir arī laba Latīņamerikas deju skola. Nebija runas par to, ka dzīvosim Ukrainā," piebilst Ļesja.

Foto: Privātais arhīvs

Vaicāta par to, ko par izvēli pārcelties uz svešu zemi teica tuvinieki, viņa saka tā: "Īstenībā tas bija ģimenes lēmums. Man bija 18 gadu – patiesību sakot, vēl bērns. Dejošanā ir arī diezgan daudz jātērē, tāpēc finansiāli es biju atkarīga no savas ģimenes, tāpēc tas, protams, bija kopīgs lēmums. Godīgi sakot, jau meklēt partneri ārzemēs – tas bija ģimenes lēmums. Man ir vislabākā ģimene, kas mani atbalsta vienmēr un jebkurā situācijā!"

Ļesja stāsta, ka ar ģimeni uztur ciešu kontaktu un ikdienā ļoti daudz sazinās. "Man ir visai interesanta ģimene. Mana tēta mamma dzīvo Habarovskā, Krievijā, kur Krievija gandrīz robežojas ar Ķīnu, vecāki šobrīd pārsvarā dzīvo Vjetnamā, jo tētim tur ir biznesa projekti, bet mana māsa tagad jau ilgu laiku dzīvo Amerikā. Mammas vecāki dzīvo Ukrainā. Mēs esam pa visu pasauli izkaisīti. Bet, neskatoties uz to, mēs visi uzturam kontaktus, pateicoties tehnoloģijām, tāpēc nav tādas sajūtas, ka es būtu kaut kur tālu prom."

Ļesja skaidro, ka ar tuviniekiem cenšas satikties pēc iespējas biežāk. Šobrīd ar māsu sanāk satikties divreiz gadā, ar vecākiem trīs, bet vecvecākiem reizi gadā. "Jā, mēs netiekamies tik bieži, kā gribētos, bet visi sazināmies un zinām, kas notiek otra dzīvē," piebilst jauniete.

Sajūtas Latvijā: pēc saraksta kursējošs transports un dzīves apstākļu uzlabošanās

Foto: Aleksandrs Sergejevs

Atbraucot uz Latviju, Ļesja bija patīkami pārsteigta par vairākām lietām. "Te ir ļoti smuki puiši," viņa smejoties teic. "Un transports, kas kustas pēc saraksta! Labāka organizācija kopumā – elektroniskās rindas, jautājumi, ko var atrisināt, neizejot no mājām, telefoniski vai elektroniski. Organizācija kopumā bija par soli uz priekšu, tādēļ dzīve palika tikai vieglāka. Tagad tas viss attīstās arī Ukrainā, bet valsts ir lielāka, cilvēku daudz vairāk un kārtību ieviest ir daudz grūtāk."

Viņa teic, ka pārsteidzošus momentus sagādājusi arī Rīga, kas salīdzinājumā ar Kijevu ir daudzreiz mazāka. "Kad dzīvoju Mārupē, es biju šokā, ka, paskatoties pa logu, es redzu, ka ārā ganās govs, un līdz pilsētas centram var aizbraukt 30 minūtēs. Viss notiek daudz ātrāk – man diennaktī atbrīvojās kādas četras stundas, ko es agrāk veltīju vienkārši transportam, ceļam."

Viņa neslēpj, ka, atbraucot dzīvot uz Latviju, viņu sākotnēji nav pametušas iekšējas bailes. "Tev ir 18 gadu, tu esi bērns. Tu esi atbraucis uz valsti, kur visi uzraksti ir svešā valodā, ko tu nesaproti. Bet man ir paveicies ar cilvēkiem!"

Pārceļoties uz Rīgu, Ļesja sākotnēji dzīvojusi pie deju partnera vecākiem, kas kļuva viņai teju kā otrā ģimene. Gluži tāpat viņa teic, ka paveicies gan ar deju treneriem, gan vēlāk draugiem, pasniedzējiem, kurus viņa iepazina, studējot šeit. Ļesja piedalījusies arī TV šovā "Dejo ar zvaigzni", un arī tur sastaptie cilvēki bijuši atvērti, ar viņiem vēlāk uzturēti labi kontakti.

Foto: Privātais arhīvs

"Man nebija vientulības sajūtas. Es nevarētu teikt, ka latvieši ir sirsnīgāki par ukraiņiem, bet tur ir tā lieta – man paveicās!"

Valodas apgūšana pašmācības ceļā

Foto: Privātais arhīvs

"Man bija ļoti daudz latviešu apkārt. Mans partneris, ar kuru es dejoju, bija latvietis. No sākuma viņi ar mani runāja krieviski, bet es daudz dzirdēju, kā viņi sarunājas savā starpā. Deju kolektīvs mums bija bilingvāls – viss notika latviešu un krievu valodā, tādēļ bija diezgan viegli sasaistīt trenera teikto abās valodās. Man bija arī latviešu draugs, līdz ar to – latviešu kompānija."

Taujāta, cik ilgā laikā viņa apguva latviešu valodu, Ļesja teic: "Es joprojām viņu apgūstu! Saprast, vismaz orientēties tajā, ko cilvēks runā, es sāku pēc pusgada, bet pagāja vēl pusgads, līdz es sāku kaut kā runāt. Bet tad man aizgāja viss ļoti ātri. Man nebija kauns par to, ka es runāju slikti, – visi saprata, ka neesmu vietējā un man ir tā priekšrocība runāt nepareizi. Tagad es jūtos komfortabli, varbūt es nerunāju perfekti, bet cilvēki mani var saprast, un, pats galvenais, es varu izteikties.

Protams, ir jāmērķē uz to, lai varētu runāt ideāli! Man liekas, kādā sabiedrībā tu nokļūsti, tādiem apstākļiem tu pielāgojies. Man nebija iespējas nerunāt latviski."

Ļesja vajadzēja sākt runāt latviski, jo no tā bija atkarīgs ļoti daudz, stāsta sieviete, piebilstot, ka arī viņas profesijā bez latviešu valodas tomēr neiztikt.

Deju pārtraukšana un lēmums palikt tur, kur ir labi

Foto: Aleks Kravchuk, latdance.lv

Ļesja bija piedalījusies gan Latvijas, gan Eiropas un pasaules čempionātos, tomēr pirms trim gadiem viņa nolēma, ka profesionālajai dejošanai pieliks punktu.

"Naudu vajag pelnīt, nevis tērēt. Tas, ka es trāpīju uz dzīvi tieši Latvijā, mainīja daudz ko manā dzīvē. Nopelnīt ar dejošanu Latvijā ir ļoti grūti, vēl grūtāk – ja tu esi atbraucis tad, kad tavus konkurentus pazīst jau 10, 20 gadus. Jā, ir cilvēki, kas var nopelnīt, bet, lai pie kaut kā tiktu, man šeit vajadzēja sākt ātrāk."

Viņa teic, ka paralēli karjerai dejošanā viņa bija jau iesaistījusies dažādos projektos. Piemēram, kādu laiku viņa trenējusi citus pārus, tomēr sapratusi, ka to visu dzīvi viņa darīt nespēs. "Es emocionāli atdodos cilvēkiem, ar kuriem es strādāju. Bet es atdevu vairāk, nekā saņēmu," tā Ļesja

Šobrīd Ļesja uzsākusi dejot džeza deju grupā, tomēr tik intensīvi kā agrāk viņa vairs negribētu pievērsties šim sportam. "Es ar savām iespējām paveicu tik daudz, cik varēju. Uzskatu, ka sasniedzu diezgan augstu rezultātu. Bet veltīt daudz vairāk laika, nekā tagad to daru, es negribētu. Man ļoti patīk, ka es vairāk strādāju ar galvu, nevis ķermeni."

Tomēr nevarētu teikt, ka viņa pilnībā ir atvadījusies no šīs jomas. Kopā ar labiem draugiem Ļesja ir tapšanas procesā, lai izveidotu savu uzņēmumu, kas gādātu par dejotāju frizūrām un grimu.

Neskatoties uz to, ka tieši kaislība pret deju bija iemesls, kādēļ viņa pārcēlās uz dzīvi šeit, arī tad, kad šai karjerai pielikts punkts, viņa neplāno pamest iemīļoto valsti. "Es nebiju domājusi beigt savu deju karjeru un braukt atpakaļ. Es zinu valodu, man ir dzīvoklis. Es šeit esmu pabeigusi augstskolu. Man ir sakari, lai attīstītos un ietu uz priekšu. Ja es aizbrauktu, man būtu viss jāsāk no sākuma, bet man šeit patīk! Man ir labi!"

Ļesjas ikdiena šobrīd ir visai krāšņa un pienākumiem pilna. Galvenokārt kā darbā, tā arī ārpus tā nākas risināt dažādus organizatoriskus jautājumus. Viņa strādā ar zinātni saistītajā "Laboratorium.lv", bet brīvajā laikā labprāt iesaistās dažādu pasākumu organizēšanā, tostarp pieliek savu roku ar dejām saistītu notikumu tapšanā. "Pēc savas būtības un arī pēc izglītības esmu organizatore," noteic jaunā sieviete.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!