'Pietiek ar vienu gadu, lai bērns tiktu 'sabojāts',' Cēsu sākumskolas direktore iedvesmo dzīvot un domāt citādi

'Pietiek ar vienu gadu, lai bērns tiktu 'sabojāts',' Cēsu sākumskolas direktore iedvesmo dzīvot un domāt citādi
Foto: Privātais arhīvs

Cēsu jaunā sākumskola 1. septembrī nosvinēja savu gada pastāvēšanas jubileju. Galvenie tās raksturlielumi ir alternatīvas mācību metodes, neliels skolēnu skaits un darbinieku komanda, kura uz izglītības nozīmi un zināšanu apguves nepieciešamību mūsu ikdienā raugās krietni citādāk nekā ierasts vispārizglītojošajās skolās un bērnudārzos.

Viens no svarīgākajiem posmiem šai ķēdītē, kas savieno mazos, skolas gaitas uzsākušos, cilvēkus ar Cēsu sākumskolā apgūto zināšanu praktisku pielietojumu reālajā dzīvē, ir Dana Narvaiša – skolas direktore, mazā Gustava mamma, valmieriete un sieviete, kuras degsmes, dzīves mīlestības un apņēmības viennozīmīgi pietiktu vismaz vēl diviem.

Kad visa pasaule pie kājām, liktenis tomēr atved uz dzimto pilsētu

Ar Danu - smaidīgu, runīgu un sarkanās kurpēs uzpucējušos - tiekamies Vidzemes Augstskolā, viņai mērojot ceļu no Cēsīm, kur aizrit darba dienas, līdz Valmierai – pilsētai, kurā Dana dzimusi, augusi, mācījusies un nu arī nodibinājusi ģimeni.

Zīmīgi, ka no dzimtās Valmieras Dana kādu laiku gan vairījusies, tiecoties pēc plašās pasaules un tās piedāvātajām iespējām. Tomēr, izbaudot gan studijas un brīvprātīgo darbu Norvēģijā un Francijā, gan darbu dažādu projektu realizēšanā Islandē, citās Eiropas valstīs un arī viņpus okeānam, dzīves ceļš Danu atvedis atpakaļ mājās.

"Interesēties par dažādām izglītības un darba iespējām Eiropā un citviet pasaulē sāku jau vidusskolā. Tās pēdējo gadu pavadīju uz koferiem, darbojoties gan vietēja, gan starptautiska mēroga projektos.

Vidzemes Augstskolā gan iestājos nejaušības pēc – plānoju pretendēt tikai uz Latvijas Universitātes piedāvātajām studiju programmām, bet mamma manā vietā nomaksāja dokumentu iesniegšanas maksu Vidzemes Augstskolā.

Tā nu nekas cits neatlika, kā mēģināt. Kad, esot kādā projektā Lietuvā, uzzināju, ka esmu iekļuvusi budžeta grupā un atbildi nācās sniegt nekavējoties, savukārt Latvijas Universitātes rezultāti vēl nebija pieejami, nolēmu palikt Valmierā.

Ar šo "piespiedu" izvēli sākotnēji biju ļoti neapmierināta un pārdzīvoju, tomēr rezultātā Vidzemes Augstskolā pavadītais laiks izvērtās fantastisks, paverot ļoti daudz iespēju un sniedzot nenovērtējamas zināšanas turpmākajai dzīvei.

Studiju gadus patiesi atceros ar izsaukuma zīmēm un lepnumu – gan ceļošanu, apmaiņas programmu studijas un pasniedzējus, gan dažādas aktivitātes un strādāšanu," stāsta Dana.

Trulai tukšas vietas aizpildīšanai - Nē!

Arī darba pieredze Danai ir plaša, raibum raiba un vērtīgām atziņām rotāta. Pirmā alga saņemta, strādājot vecāku sarunātas haltūras vasarās, roka iemēģināta arī savulaik tik populārajā kosmētikas konsultantes lomā, privātstundu pasniegšanā un pat pīrādziņu fasēšanā - tuvojoties svētkiem, Danas mammai noderējušas ikvienas palīdzīgas rokas, tāpēc strādāts arī naktīs.

"Nozīmīgs solis manā profesionālajā un arī personības izaugsmē pēc studiju absolvēšanas bija pieteikšanās skolotājas darbam "Iespējamās misijas" ietvaros krīzes laikā. Tā no Norvēģijas, kur tolaik strādāju kā brīvprātīgā, tomēr pretendēju arī uz reāli atalgotu darba vietu, nonācu atpakaļ Latvijā.

Atceros, ka prātoju, vai ir vērts atgriezties - nevēlējos vien truli aizpildīt kārtējo tukšo vietu, bet ieguldīt enerģiju un darba spējas vērtīgā un paliekošā projektā. Par "Iespējamo misiju" zināju no savu draugu pieredzes stāstiem un pieteicos tāpēc, ka vēlējos izaicinājumu un strauju personības attīstības un izaugsmes lēcienu pati priekš sevis. Zināju, ka varēšu iet un darīt, un mainīt lietas šai pasaulē.

Rezultātā divus gadus pasniedzu ģeogrāfiju, ekonomiku un komerczinības vidusskolēniem Dobelē. Programmas ietvaros pabiju arī Amerikā un, iepazīstot mācību procesu tur, sapratu, ka mans redzējums par izglītību, tās nozīmi un zināšanu apguves veidiem iet kopā ar to, kā tam būtu jānotiek arī Latvijā," atminas Dana.

Tālākais dzīves ceļš jaunās sievietes ikdienu gan kārtējo reizi apgrieza kājām gaisā. "Iespējamā misija" Danai ļāva realizēt ne tikai savas ieceres darbā ar jauniešiem, bet arī atrast cilvēku, ar ko kopā veidot ģimeni. Tika iepazīts Gatis, pēc kāda laika nosvinētas kāzas un ieplānots bērniņš, savukārt sapnis turpināt pašas studijas Amerikā - uz laiku nolikts malā.

Plānotās atpūtas vietā aizskriet līdzi dzīvei ierastajā tempā

"Grūtniecību biju izplānojusi kā ilgi gaidītu atpūtas periodu. Darbojoties pēc mūžīgā dzinēja principa, skrienot pa pasauli un līdz ausīm iesaistoties visos projektos, kas man šķita interesanti, sākot no vides kvalitātes tēmām un tautu sadraudzības, līdz drāmai un teātrim kā mācību apguves palīglīdzeklim, biju sevi nedaudz izdzinusi.

Tā nu sēdēju un domāju, ka pēc Gustava piedzimšanas nu tik lasīšu, nu tik došos garās rudens pastaigās un nu tik veltīšu laiku sevis izzināšanai un atpūtai. To plānojot, gan neiedomājos, ka bērniņš ir kā kaķis maisā. Protams, pozitīvā ziņā.

Rezultātā mūsu ģimenē ienāca vēl viens tikpat kustīgs, azartisks un aktīvs cilvēciņš kā es pati, un no miera, protams, nebija ne miņas. Mēs abi ar Gustavu aizskrējām līdzi manai agrākajai dzīvei tai pašā tempā.

Es nespēju nosēdēt dīkstāvē. Sapratu, ka sēdēšana mājās un bezdarbībā mani ēd nost. Vajadzēja sevi realizēt, jo tieši darbs mani uzlādē, savukārt nekā nedarīšana - liek iznīkt. Turklāt, lai bērns būtu laimīgs, viņam vajadzīga laimīga mamma," secinājusi Dana un burtiski ar Gustavu uz rokām nolēmusi iesaistīties Cēsu sākumskolas veidošanā.

"Uz strādājošām jaunajām mammām sabiedrība joprojām noraugās ļoti birokrātiski un nosodoši. Proti, kāpēc tev jāskrien pa pasauli, ar kādām tiesībām atņem bērnam māti, kas tev jāpierāda?

Protams, es varēju mānīt sevi, kaimiņus un pārējos par to, ka man nav vajadzības atsākt strādāt, turpināt tēlot mājsaimnieci... Tomēr tāda sevis mocīšana nav vajadzīga ne mammai, ne arī bērnam. Tā nu pieteicos vakantajai jaunizveidotās Cēsu sākumskolas direktores vietai.

Tas viss gan sanāca nedaudz ačgārni, jo klikšķis, ka man to patiesi vajag, nāca trīs dienas pēc pieteikšanās termiņa beigām, tomēr aizbraucu uz Cēsīm, sapratu, ka zinu teju visu skolas darbinieku komandu un gandrīz uzreiz arī sāku strādāt," stāsta Dana.

Mēs katrs varam būt un darīt to, kur un ko vēlamies

Skolas veidošanā sieviete iesaistījusies, atbalstot tās alternatīvo pieeju mācībām, kas sasaistās ar pašas gūto pieredzi un apjausmu, ka dzīvē visvairāk noderējušas nevis skolas solā iekaltās zinības, bet projektu un pašiniciatīvas rezultātā gūtā prasme ātri reaģēt, komunicēt ar līdzcilvēkiem, iestāties par saviem mērķiem un strādāt pie to sasniegšanas.

"Tā neatlaidība un pašpārliecinātība, par to, ka es varu, nāk no aktivitātēm, kas bija ārpus skolas. Tas ir tas moments, kad tu saproti, ka tieši izglītības iestādei ir jānes tā neformālā pieredze. Un tās nav lietas, ko var darīt un kas ir pieejamas tikai izredzētajiem. Tā ir prasme iemācīties dzīvot un pastāvēt par sevi ikvienam.

Kad studiju gados aizbraucu mācīties uz Franciju, sastapos ar pilnīgi citu franču valodu, nekā biju apguvusi lekcijās. Jau pirmajā semestrī man bija jānokārto vienpadsmit eksāmenu franču valodā, no kuras nesapratu neko.

Tad atlika vai nu apsēsties un raudāt, vai iet un cīnīties. Es izvēlējos otro variantu, un man lielā mērā palīdzēja dažādajos skolas un studiju projektos iegūtā pašpārliecinātība un ticība sev.

Šīs prasmes ir jāieliek ikvienā bērnā, un arī Cēsu sākumskolu es veidoju tādu, kāda ir bijusi manis pašas dzīves pieredze. Princips, pie kā es pieturos, ir ticēt tam, ka mums katram dzīvē ir dota iespēja darīt to, ko vēlamies, un būt tur, kur vēlamies," nosaka Dana.

Cēsu sākumskolā šobrīd mācās 15 pirmsskolas vecuma bērnu un 25 skolnieki vecumā no pirmās līdz trešajai klasei. Kā nosmej Dana, ir grūti izstāstīt skolas darbības principus, jo visbiežāk cilvēkiem rodas sajūta, ka tajā notiek vien bērnu pieskatīšana un jautra laika pavadīšana, nevis konkrēta un kvalitatīvu nepieciešamo zināšanu apguve.

Kad otrklasnieks atnāk un pasaka, es nevaru to, šo un vēl kaut ko, nolaižas rokas

"Iemesls, kāpēc tika izveidota skola, ir nevis tāpēc, ka Cēsīs trūktu labu skolu, bet gan tāpēc, ka bērnu vecāki saprata, ka vēlas savām atvasēm sniegt kvalitatīvu un mūsdienīgu mācību vidi.

Iniciatīva veidot šo skolu vecākiem radās, vēloties ne tikai pasūdzēties par esošo izglītības sistēmu, bet arī reāli kaut ko mainīt. Šie tiešām ir cilvēki, kuri dara. Protams, ir ļoti grūti mainīt esošo sistēmu, tomēr pietiek ar vienu gadu, lai bērns tiktu ja ne sabojāts, bet viņam tiktu izkropļota pasaules un arī sevis uztvere.

Tas nav normāli, ka otrklasnieks no vispārizglītojošās skolas atnāk pie mums un saka, ka neprot zīmēt, viņam nav dotību sportā un viņš nekad nedziedās. Bērnos ļoti agrā vecumā tiek nokauta zinātkāre, ticība sev un tikai bērniem raksturīgā drosme stāties pretim pasaulei, iekļaujot viņus noteiktos sistēmas rāmjos.

Lai no tā izvairītos, mēs mācību procesam pieejam citādi. Protams, sekojam līdzi metodikas standartiem – konkrētām lietām, ko audzēkņiem zināmā vecumā ir jāapgūst - tomēr galvenokārt uzdodam jautājumu, kāpēc šīs lietas ir jāapgūst, kur tās dzīvē tiks reāli pielietotas?

Mācību procesā liela loma tiek piešķirta personiskās pieredzes gūšanai. mēs veicam eksperimentus, sējam, stādām, sekojam norisēm pasaulē un zināšanas par veselīgu dzīvesveidu ieviešam arī praksē - pēc veselīgā uztura nedēļas pagājušogad, kurā bērni izmainīja savus ēšanas paradumus, veselīgam uzturam tiek sekots līdzi joprojām.

Pie bērniem vēršamies, skaidrojot viņiem jaunās zināšanas un meklējot tām praktiskus piemērus. Pēc tam jau ir izveidota vesela sistēma, caur kuru stingri pārbaudām, vai bērni tiešām apgūst un izprot to, kas paredzēts mācību programmā.

Piemēram, ja redzam, ka skolnieks trešajā klasē nav apguvis perimetru, tad, neraugoties uz to, ka tas ir mācīts otrās klases rudenī, mēs pie neskaidrajiem jautājumiem tik un tā atgriežamies un mācām, kamēr bērns vajadzīgās lietas ir sapratis un iemācījies," skaidro Dana.

Bērnu vecāki pateica: "Mēs jūs vērojam!"

"Protams, ļoti daudz vecāku, veidojot šo skolu vai piesakot tajā savas atvases, atklāti teica: "Mēs jūs vērojam.", jo tas ir tikai loģiski, ka, uzticot dārgāko, kas viņam ir, proti, savu bērnu, ikviens sekos līdzi, vai vieta, kur viņš mācās, ir piemērota un ar atbilstošu kvalitāti, nevis kārtējais jaunais projekts, kurā uz bērniem izmēģina jaunas mācīšanās metodes, kas realitātē tomēr nedarbojas.

Tāpēc ir ļoti liels prieks redzēt, kā attīstāmies un praksē realizējam savu vīziju. Ja pagājušogad 1. septembrī bijām tikai trīsdesmit cilvēku, tad tagad mūsu skaits jau pārsniedz simtu. Arī mērķis ik gadu izveidot jaunu klasi tiek realizēts - šogad atvērām trešo klasi, kurā mācās pagājušā gada otrklasnieki.

Ļoti daudz arī ir atkarīgs no bērna ģimenes. Mēs no savas puses darām visu, tomēr, ja neiesaistīsies skolnieka vecāki, piemēram, ievērojot to pašu veselīgo dzīvesveidu, tad viņam no skolā pavadītā laika un gūtajām zināšanām nebūs jēgas – ģimenē tiks dzīvots pēc jau esošā modeļa, regulāri ēdot saldumus un frī kartupeļus, kamēr skolā tiks sniegtas standarta atbildes, kas it kā vajadzīgas vien mums. Bez vecākiem mēs esam bezspēcīgi, un, ja acis deg vien mums, tad skolnieka mācībām pie mums nav jēgas.

Par ko es ļoti satraucos un degu ir tas, lai mums nepazūd tā kvalitāte. Visu laiku turu šo fokusu, jo patiesībā ir ļoti grūti saglabāt šo mazo, mīļo vietiņu un kompāniju tādu pašu, kāda tā ir bijusi desmit cilvēku sastāvā, palielinoties cilvēku skaitam piecas un vairāk reizes.

Palielinoties audzēkņu skaitam, aug arī problēmu skaits, kas mums ir jārisina – vienam vajag ekoloģisko pārtiku, citam vecāki ir pret mikroviļņos sildītu ēdienu, un vēl kādam vajag dejošanu, kristīgās tradīcijas un franču valodu, bet citam – ķīniešu valodu. Ir svarīgi neļauties šim spiedienam un nezaudēt konkrēto virzienu, saglabāt kvalitāti un iecerēto virzienu," uzsver Dana.

Ja es zinu, ka skriešana no rītiem noteikti nav man, tad nav jēgas mocīties - sevi ir jāpazīst

Taujāta, kas liek dzirkstelēm gailēt pašas Danas acīs, kas ir tas, kas viņu iedvesmo un liek traukties uz priekšu, pilnām saujām tverot visas piedāvātās iespējas, ceļa līkumus un iekarojot kalnu virstones, viņa atklāj pavisam vienkāršu sakarību.

"Mans dzīves ceļš vispār ir tāds, ka man nekas nekrīt no gaisa un ir ļoti daudz un smagi jāstrādā, tomēr tieši šis darbs un tā process man dod gandarījumu un piepildījumu.

Svarīgākais ir sevis pazīšana. Saprašana, kā dzīvot tā, lai justos labi pati, nevis atbilstu konkrētiem standartiem. Ja es zinu, ka skriešana no rītiem noteikti nav man, tad nav jēgas mocīties un spiest sevi to tik un tā darīt. Beigu beigās tāpat visam tiks atmests ar roku, un es jutīšos vēl sliktāk, mokoties pašpārmetumos. Sevis pazīšana visās niansēs ir ļoti svarīga. Ir ļoti būtiski saprast, vai kaut ko gribam sevis dēļ, vai tāpēc, ka tas ir mūsu draudzenei, paziņai vai kolēģei.

Ir jāaptver arī savas spējas un varēšana, un tas, vai tās iet kopā ar esošajām ambīcijām. Pēc tam vienkārši ir jāiet un jādara, un tad arī rodas enerģija. Man tas ir ļoti svarīgi, jo sēžot mājās un neko nedarot, nevarot realizēt to, kas iecerēts, nogurums un dzīves apnikums rodas pats no sevis, enerģija aiziet zudībā.

Tāpat manas baterijas izdeg, derot nejēdzīgas lietas nejēdzīgu iemeslu dēļ. Nejēdzīgu situāciju un cilvēku dēļ rodas dusmas, jo jādara kaut kas, kam nav pamatojuma, bet kas vienkārši ir tukša prasība.

Bet, darot ko jēgpilnu un vērtīgu un redzot rezultātu un to, kā mirdz acis arī pārējiem, degot par vienu noteiktu lietu, enerģija rodas un atkal atjaunojas pati no sevis," teic Dana, runājot arī par savu lielāko vaļasprieku - jaunu lietu, vietu un prasmju apgūšanu.

Brutāli un truli pret sienu nesitīšos, bet pa logu gan iekāpšu, netiekot iekšā pa durvīm

"Bērna dēļ izmainījās dzīvesstils, tomēr mans vaļasprieks – mācīties jaunu lietu apgūšanu – nav zudis. Kādu laiku biju ļoti aizrāvusies ar augstajām un zemajām virvēm, izgāju speciālus kursus. Man ļoti patīk aktīvs dzīvesveids, ziemās agrāk aizrāvos ar snovošanu.

Savukārt pagājušajā vasarā aktīvi spēlējām tenisu, braucām ar riteni. Kādu laiku aktīvi kāpu klintīs, Norvēģijā devos pārgājienos pa kalniem.

Šobrīd šos hobijus vairs īsti nevaru atļauties, jo to pašu tenisu ir grūti spēlēt, kad mazais cenšas noķert bumbiņu, neļaujot to pārservēt pār tīklu. Tāpat brīvajā laikā tagad ir mainījušās tā pavadīšanas prioritātes – bieži izvēlos labāk izgulēties, aiziet pie ārsta vai vienkārši apdarīt mājas darbus, nevis iet, skriet un darīt.

Tomēr kopumā man joprojām ļoti patīk izaicinājumi it visās dzīves jomās. Protams, ne tādā mērā, lai es brutāli un truli sistos pret aizvērtām durvīm, krītot galējībās. Tāpat es vienmēr ļoti sekošu līdzi tam, lai izpildītu to, ko esmu kādam apsolījusi, ja neesmu ielaista pa durvīm un ir nācies kāpt iekšā pa logu, lai sevi pierādītu.

Esmu gatava smagi strādāt un apzinos savas spējas, tāpēc nereti riskēju, zinot, ka tas attaisnosies. Un, ja tomēr saprotu, ka kaut kas nav manos spēkos un es nespēšu izdarīt to, kas solīts, godīgi atzīstu to pati sev un atkāpjos," pasmaida Dana.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl