Foto: Publicitātes foto/DELFI/Aiga Rēdmane
Gada sirdssiltākā svētdiena ir pienākusi, kad teju katrā ģimenē kādas sievietes acs kaktiņā uz brīdi manāma vismaz viena nodevīga aizkustinājuma asara.

Aizdomājoties par savu mammu, atceros viņas līmētos plāksterus un bučas uz vienmēr nobrāztajiem ceļgaliem, man sēžot izlietnē un tikai smejoties par kārtējo pušumu. Atceros nesatricināmo mieru, man mājās pārrodoties pārāk vēlu un ar kārtējo nosmērēto bikšu pāri, taču acīs mirdzot vai visam pasaules priekam par pagalmā pavadīto dienu. Atceros pāri plūstošo mīlestību un tik spēcīgo drošības sajūtu, ka man vienmēr būs sabiedrotais, pie kā vērsties arī tad, kad nobrāzto pušumu sāpes pārvērtīsies jau pirmajās lauztās sirds mokās.

Bērnībā mamma ir visa mūsu pasaule un arī, gadiem ritot, šī sajūta gluži maģiskā veidā nezūd. Protams, tā pārvēršas, mainās, iegūst citu skanējumum, mums pieaugot un, iespējams, pašām kļūstot par mammām, taču šī nesaraujamā saikne starp mums valdīs vienmēr.

Mamma paliks mamma, kuras klēpī ielikt galvu un atgūt savas pasaules centru, bet mēs, lai cik paaugstinājumu karjerā saņēmušas, kādus dzīves izaicinājumus uzveikušas, vienmēr būsim tie paši bērni, kas klusi ielavījās dzīvoklī pēc ūdens glāzes, lai padzertos, labi zinot, ka, vienreiz pamanīti, piekto reizi ārā vairs laisti netiks. 

Kas kārtīgu pusdienu vietā paķēra kartupeli, lai skrietu tālāk rāpties kokos. Un kas joprojām ik gadu ar mīlestības kamolīti kaklā domā par visu to jauko, kas piedzīvots, rakstot arvien garākas apsveikuma kartītes Mātes dienā.

Lūk, arī citas sirsnīgas atmiņas par mūsu māmiņām, ko sarunā ar "DELFI Viņa" atklāja dziedātāja Samanta Tīna Poļakova, burvju māksliniece Dace Pecolli, televīzijas raidījumu vadītāja, uzņēmēja un pasākumu organizatore Gundega Skudriņa, personības izaugsmes trenere Anna Lieckalniņa un titulu "Misis Latvija 1997" un "Misis Globe 1998" ieguvēja un māksliniece Ieva Bondare.

Samanta Tīna Poļakova

Sirsnīgas atmiņas ar mammu man saistās gan ar pirmajām bērnības asociācijām, gan viņas teikto. Mamma reiz stāstīja, kā mēs devāmies pastaigāties, kad biju vēl pavisam maziņa. Ja gājiens uz Tukuma ezeru citādi prasītu stundu, tad mēs soļojām visas trīs, jo man nemitīgi bija jāapstājas pie katras puķītes, odziņas, akmentiņa. Un tā, katru reizi ieraugot arvien jaunu zemenīti vai ziediņu, es mammai teicu: "Mammīt, paskaties! Mammīt, paskaties uz odziņu!" Un viņa pacietīgi pieliecās, lai ik reizi aplūkotu manu atradumu.

Pirmkārt, Latvijas māmiņām vēlu būt lepnām, ka viņas ir mammas. Ikdienas skrējienā tas neviļus reizēm netiek novērtēts, taču jāatceras, ka Dievs ir devis fantastisku iespēju – izaudzināt jau cilvēciņu, dot jaunu dzīvību! Mammas audzina mūsu nākotni, tāpēc esmu pateicīga un visiem aicinu novērtēt šo sirdssiltumu, mīļumu, arī kādu skarbo vārdu, kas izsprucis, lai patiesībā mums palīdzētu. Liels paldies par to visu, un atcerieties, ka esat vajadzīgas, novērtētas un mīlētas!

Foto: DELFI

Dace Pecolli

Man bija lieliska bērnība, jo pie visām finansiāli minimālajam iespējām – daži mandarīni reizi gadā pa kluso no "pasūtījumu galda" un zaļie banāni, ietīti avīzē, kas gaida savu nobriedumu pagultē, man nekā netrūka. Mana mamma Vija Vintēna vienmēr centās, lai man būtu viss. Lai manas drēbītes būtu tīras un kārtīgas, mati sapīti kārtīgās bizītēs un lai es varētu realizēt visus savus talantus.

Ar trolejbusiem mani veda dziedāt uz otru Rīgas galu uz ansambli "Knīpas un knauķi", neskatoties uz to, ka viņas darbs rūpnīcā "Vef" bija ļoti nogurdinošs. Mana mamma vienmēr centās, lai es justos īpaši un vienmēr atrada tam oriģinālus risinājumus, piemēram, mana skolas forma bija pirkta Igaunijā un bija daudz modernāka par Rīgā pieejamajām. 

Ar Igauniju man saistās daudz skaistu atmiņu, jo tieši Igaunijā mana mamma regulāri ar mani iegriezās leļļu kleitu veikaliņā un mana lellīte Aijiņa vienmēr tika pie jaunām štātēm.

Bērnības laimīgās atmiņas man saistās arī ar mammas spēju dažās stundās saorganizēt šiku ballīti, kad par savu nodomu saaicināt pusi pagalma meiteņu biju informējusi mammu dažas stundas pirms attiecīgā notikuma. 

Bērnībā visas pasakas, ko mamma mums ar brāli lasīja priekšā pirms gulētiešanas vienmēr bija izspēlētas izteiksmīgi, nolasot personāžu tekstus dažādās balss intonācijās. Dažkārt ar brāli pat šīs mammas pasakas ierakstījām "lentiniekā". Man ir supermamma un mīļš paldies viņai par to no sirds!

Foto: Privātais arhīvs

Ieva Bondare

Domājot par mammu un atminoties bērnību, ir gandrīz neiespējami uzburt vienu spilgtāko atmiņu vai asociāciju, jo mums katram sava mamma ir pati labākā, mīļākā, skaistākā un vienīgā. Esmu pateicīga un laimīga, ka man joprojām, paldies Dievam, ir mana mammīte! Arī prātojot par bērnības piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un jaukākajiem notikumiem, kas pavadīti kopā ar mammu, nav iespējams izcelt vienu konkrētu. Pāri visam ir šī sajūta, ka mamma ir līdzās un viss ir kārtībā.

Latvijas māmiņām gan Mātes dienā, gan ikdienā vēlu mīlošus, saprotošus un labus bērnus, kas patiesībā ir gan tik svarīgi, gan gluži pašsaprotami!

Foto: DELFI

Gundega Skudriņa

Kā jau sievietei, kurai patīk pucēties, manas bērnības atmiņas, protams, saistās ar mammas kleitām un kurpēm. Tās ir arī pirmās nagu lakas, kas pa kluso tika ņemtas… Taču pēc būtības man ir ļoti maiga mamma, jūtīga un maiga būtne, kura mani nekad nerāja. Šādos gadījumos drīzāk pieslēdzās tēvs, norādot, ka nedrīkst tās mammas lietas aiztikt. Un skatos, ka manas meitas tagad arī dara tieši tāpat, un man ir jāinformē, ka tā tomēr ir privāta teritorija un katram ir tās savas lietiņas.

Protams, mammas kleitas tika mērītas ne jau tērpu dēļ, bet tāpēc, ka ļoti gribējās iejusties tajā mammas ādā, jo tur bija viņas būtība, viņas smarža un klātbūtne.
Arī manām meitām patīk valkāt manas augstpapēžu kurpes, paņemt kādus manus aksesuārus, par ko es dusmojos. Bet savā ziņā sirdij prieks par to, ka viņām tas interesē, arī ir.

Latvijas māmiņām novēlu mazāk satraukties un vairāk domāt par sevi, jo mamma ir mamma un viņa vienmēr raizēsies par bērnu, lai cik gadu atvasei arī nebūtu. Vēlu, lai pietiek laika par sevi parūpēties un lai ir mīļi bērni, jo mūsdienās dzīvojam tādā informācijas pārbagātībā, ka noslogotās dienas beigās reizēm arī aizmirstam parūpēties par otru. Tāpat ir svarīgi būt kopā ar saviem mīļajiem. To varbūt nemaz nevajag tik daudz un bieži, taču to vajag kvalitatīvi. Tāpat vēlu, lai katrai mammai ir prieks par saviem bērniem un stipra veselība!

Foto: Aiga Rēdmane

Anna Lieckalniņa

Mana mamma ir māksliniece, tāpēc visas atmiņas par viņu ir saistītas dullām idejām un pilnīgu brīvības garu – ja bērnībā gribējās staigāt pa peļķēm, tad staigājām un darījām to tā, ka bijām netīras kā rukši, dubļos nopērušās līdz ausīm.

Ja atminos padarītos nedarbus, tad mana mamma vienmēr vairāk ir bijusi tāds sabiedrotais uzticības persona un mani piesegusi, nevis rājusi. 

Latvijas mammām vēlu ikdienā atcerēties par sevi un izjust daudz, daudz mīlestības – gan pašām pret sevi, gan no tuviniekiem starojošu. Jo mēs visi izaugam lieli, taču neizaugam atpakaļ, tāpēc bērna mīlestība ir nenovērtējama. Aicinu arī apstāties savā ikdienā un izbaudīt mirkli, padomāt par sevi, parūpēties par sevi!

Foto: Privātais arhīvs
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!