Lietus, sniegs, vējš, krusa vai karstums – neatkarīgi no visa, sētniekam ir jābūt darbā. Tāda ir arī Guntas Vēzes ikdiena, kura par sētnieci strādā nu jau 11 gadus. Un viņai tas patīk. Sarunu šovā "Starp mums runājot" Gunta stāsta par savu ikdienu.
"Ir jātīra katru dienu, jebkurā laikā – vai tur gāž vai sniegs," skaidro Gunta, piebilstot, ka darbā jābūt jau sešos no rīta. "Līdz astoņiem, kad cilvēki iet uz darbu, ir jābūt notīrītām visām ietvēm un ir jābūt notīrītiem visiem gružiem. Kādreiz bija tāds vispārpieņemts standarts: sētnieks – tas ir ar ausaini galvā, slotu rokā un kortelīti kabatā. Tas bija standarta domāšanas veids. Bet tas jau sen, sen ir mainījies. Te pa tiem 90. gadiem, kad bija tas briesmīgais bezdarbs, strādāja par sētniekiem arī ar augstāko izglītību. Cilvēki ir iestrādājušies, piešāvušies – kur tad tu pirms tās pensijas vairs muksi?"
"Man ir tāpat – es neesmu tāds skraidītājs. Man nepatīk katru reizi atkal kaut ko mācīties no jauna un atkal pielāgoties. Un man vispār diezko nepatīk pielāgoties, man patīk pašai pielāgot darbu pēc sevis."
Gunta stāsta, ka pēc darba vairs negriboties neko – vien atgulties un atpūsties, tomēr zināmu gandarījumu darbs dodot. "Ko var pateikt? Nu patīk – patīk tas, ka patīk cilvēkiem," teic sieviete, piebilstot, ka citu atzinība ir svarīga, tomēr nevairās paskaidrot, ka sētnieks darbs sabiedrībā neesot novērtēts.
Visvairāk Gunta neizprotot nevis bērnus, kas ik pa laikam piedrazojot apkārtni, bet gan "tantukus", kuri no lielveikala nākdami, uz slapjā soliņa uzklāj reklāmas bukletiņus, bet pēc tam aiz sevis nesavācot.
